Sandra Vensko: Septembra epifānijas 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Septembrī cilvēka daba saspiežas dzejoļos, esejās, ornamentos, plakātos, ienirst ūdeņu atspulgos, skaudri dvēseles akti, kaislības dzejā plosa radošas būtnes.
Dzejnieks staigā kaklā iekārtu sirdi un piešķiļ mākslas pasaulei uguntiņu. Dzejas dienas kā ābols, smaržīgs, vēl ābelē, balvām apvīts dzejas apvalks. Dažādība un grāmatu piesaukšana, tekstu radīšana, atrādīšanās publikai, vēlme justies vienā laivā ar pasaules dzejniekiem vai vakara stundā klusā un mājīgā atmosfērā šaurā lokā sarunāties par skaistākajiem mirkļiem, kas pavadīti kopā ar tiem, kuru vairs nav šajā saulē. Nevienam neko paskaidrot nevajag.
Septembrī dzejoļi pieņem tik dažādas formas, kā tos veidotu kāds, kuru ne ieraudzīt, ne piesaukt – gara inteliģence mīt dzejolim iekšpusē, zem garoziņas, kodolā un serdē. Radošums vai noliegums.
Septembra saules apspīdētajā grāmatu plauktā meklēju Imanta Ziedoņa “Epifānijas”. Te tā ir, epifānija par mīlestību, par sniega piku – 66. lappusē: “Tagad vienmēr, kad salst, es dzirdu, kā dreb un skan aiz muguras piena kannas.
Un tad ienāca tāda doma prātā: varbūt tā sala Veidenbaumam, kad viņš visu ceļu veda to savu dzeju līdz, kas taču arī ir kā tāda sniega pika, visu siltumu paņēma līdz pēdējam.” 1971. gada izdevums izdevniecībā “Liesma”, Kurta Fridrihsona ilustrācijas.
Jo ilgāk pakavējos pie tekstiem, lasu, jo spēcīgāk darbojas iztēle, veidojas vīzija, jā, šis būtu lielisks sienas gleznojums – krāsas un emocijas, iekšējā inteliģence, trauslums, varētu iztikt bez paskaidrojumiem, ko nozīmē mūsdienīga, laikmetīga māksla. Zīmējums kā mīlestības akts, kā dieviete bērns, pusaugu meitene, kails krūtsgals, gaisma un starojums pāri.
Tik vienkārši. 70. lappusē Ziedonis atgādina: “Skumjas ir brīvas. Dusmās cilvēks ir sasaistīts.” Dusmās var sist galvu pret Džemmai Skulmei veltīto murāli un palikt ļauns uz mūžu. Nāk prātā, kā pusaugu vecumā tolaik mēs klausījāmies Ziedoni, varbūt vairāk apbrīnojām viņa kuplos matus, tikai tad līdz apziņai atplūda balss, un teksti lidoja kā sniega pikas mūsu virzienā. Tiešs trāpījums. Tas bija sen, runātajā bija maigi zemteksti, smalka ilgošanās, jūtas, kaisle un talantīgs autora priekšnesums.
Pāršķirstu, pētu Fridrihsona zīmējumus, līdz apjaušu, ko cenšos ieraudzīt. Īstumu, dabiskumu un spēju rezonēt ar sabiedrību, iekustināt, reflektēt, bet ne pretnostatīt. Ziedonis un Fridrihsons rada mākslu, pasauli, runā ar cilvēku, un šo mākslu nevienam nevajag paskaidrot.
Laikrakstos, kas iešūti, iesieti biezos vākos, atrodu interesantus faktus, laikmetu raksturojošus elementus, no attāluma Rainis vēro septembra rosību un atgādina, cik svarīgi ir nepazaudēt, nepazemināt personību, nepadarīt muļķīgu ne sevi, ne citus, nepaaugstināties iedomībā, izzobošanā, kariķēšanā, galu galā izdarīt cildināšanas aktu tā, lai nebūtu jāskaidro, cik māksla mēdz būt daudzveidīga.
Jo tāda tā ir. Dzeja tāda ir, zīmējums ir tāds un sniega pika arīdzan. Tas taču pavisam nesen, nodomāju, pārlūkojot sadzeltējušās lapas. Stop! “Ik gadus sarīkojam ap 450 izstāžu.” Ziņojums intriģējošs, nosaukti mākslinieku uzvārdi, kuri guvuši atzinību starptautiskā mērogā, uzteikta Iekšlietu ministrija.
“Strādnieku jaunajai maiņai tiek rīkotas izstādes, olimpiādes, audzēkņi tiekas ar māksliniekiem,” tā savā ziņojumā LPSR Mākslinieku savienības 10. kongresā teic valdes priekšsēdētāja vietniece Džemma Skulme. “Literatūra un Māksla” (Nr. 9., 1982. gada 26. februārī) ziņo par mākslas mijiedarbību, piesauc žanru daudzveidību mākslā, Skulme no fotogrāfijas lūkojas mierīgi, pārliecinoši.
Pāršķiru jaunu lapu un apakšējā stūrī sīks paziņojums par jaunākajām grāmatām. “Bukareste. Izdevniecībā “Editura Univers” 1981. gadā iznācis Imanta Ziedoņa krājums “Labirinti”. Annas Blandianas ievadvārdi, Jona Kovači tulkojums.”
Kāpēc šo pieminu? Grāmata rumāņu valodā piesaista ar zīmējumu, kas nedaudz līdzinās tam, par ko nu jau kādu brīdi šķēpus lauž mākslas profesionāļi un tā sabiedrības daļa, ko otra sabiedrības daļa grasās izglītot. Nez kāpēc šķiet, ka Fridrihsona ilustrācija, kas atrodama Imanta Ziedoņa grāmatā “Epifānijas”, veidota kā murālis, paskaidrotu bez vārdiem, ka vainot sabiedrību it visā, arī mākslas jomā, ir lieki. “
