“Separātistu mutes bija aizlīmētas ar līmlenti, galvā maisi!” Voluntieri Donbasā atklāj, ka ieroči tiek turēti gatavībā 46
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jebkura karadarbība – vai tā lielāka vai mazāk intensīva – no attāluma allaž šķiet citāda, nekā tā ir patiesībā. Esot tālu no šādas karstas zonas, precīzi orientēties situācijā nav viegli pat ziņu speciālistiem žurnālistiem. Lielā mērā tam ir sakars ar karadarbības apstākļiem piemērotajai, lai arī ne vienmēr oficiāli pasludinātajai cenzūrai.
Saprotams, ka aizsardzības sektoram ir savs redzējums un priekšstats par to, kas jāzina plašai sabiedrības daļai, bet tas parasti bieži vien ir pretēji preses interesēm. Šāds stāvoklis tagad vērojams arī Ukrainā, kur valsts austrumos jeb Donbasā jau astoto gadu turpinās karadarbība.
Ja paļauties uz ukraiņu redzamāko mediju publicētajām ziņām, tad aptuveni 400 kilometrus garajā frontes līnijā diennaktī pamiera pārtraukumu jeb ieroču lietošanas nav sevišķi daudz. Tomēr tas tā gluži nav. Man pagājušajā nedēļā izdevās nokļūt Ukrainas bruņoto spēku un Krievijas atbalstīto separātistu frontes līnijas tuvumā, un, spriežot pēc dažādiem avotiem, apšaudes notiek ievērojami biežāk, nekā tiek plaši paziņots.
Var pieņemt, ka tāds ir valsts prezidenta Volodimira Zelenska uzstādījums, kas saskan ar viņa galveno priekšvēlēšanu solījumu izbeigt karu. Jau sen par satīrisku folkloru kļuvis viņa teiktais, ka to varot panākt, vajagot vienīgi paskatīties acīs Vladimiram Putinam.
Liela daļa ukraiņu, it sevišķi tie, kas šajos kara gados bijuši frontē, uz to nepaļaujas nemaz. Viņi tagad atgriezušies civilajā dzīvē, bet mugursomas katram gadījumam esot sagatavotas. Pat ieroči, jo nesen pieņemts likums, kas, piemēram, teritoriālās aizsardzības vienību dalībniekiem ļauj turēt šaujamieročus mājās.
Dņepras voluntieri
Neraugoties uz ieilgušo karu un lielas sabiedrības daļas izpratni, ka Kremlis ar šo agresiju vēlas atjaunot kontroli pār visu Ukrainu, valsts vadība nav spējusi kā nākas nodrošināt savu armiju ar visu nepieciešamo. Ļaudis atkarībā no savām politiskajām simpātijām apgalvo, ka agrāk prezidenta Petro Porošenko laikā apgāde bijusi labāka, bet citi tieši pretēji, ka labāk kļuvis Zelenska laikā.
Tomēr fakti paliek fakti, un tie liecina, ka joprojām daudz ko karavīri gaida no brīvprātīgajiem civilajiem palīgiem, ko šeit sauc par voluntieriem. Bez viņu daudzveidīgās palīdzības ārkārtīgi grūti būtu bijis tieši kara pirmajos gados. Toreiz starp daudziem bija arī Dnipro (bijusī Dņepropetrovska) uzņēmējs Sergejs Garkuša, kurš lepojas ar to, ka jau vairākus gadus ir starp laureātiem valsts līmenī par godīga caurspīdīga biznesa veikšanu.
“Vēl pirms kara jau biju voluntieris. Palīdzēju Maidanam, kur bija mūsu bērni. Vedu uz turieni malku, produktus, ūdeni. Pēc tam biju brīvprātīgais Dnipro teritoriālās aizsardzības vienībā. Stāvējām posteņos pie pilsētas, kontrolējām visus iebraucējus. Var teikt, ka vara mūs nemīlēja, mēs nepakļāvāmies stulbām pavēlēm. Vēlāk apsargājām separātistus un viņus konvojējām.
Mute viņiem bija aizlīmēta ar līmlenti, galvā maisi. Kaujās es nepiedalījos. Tad vedu uz fronti lielas plēves, ar ko apsegties lietus laikā, maisus smiltīm, maskēšanās tīklus. Dāvināju velosipēdus, ģitāras, pirku viņiem formas – tolaik bija pieejamas ļoti labas vācu armijas formas –, apavus, dažādus tēmēkļus, binokļus, ģeneratorus. Pavisam nesen aizvedām mūsu izlūku vienībai, kas neoficiāli darbojas tā saucamajā pelēkajā jeb starpzonā, izremontētu automašīnu “GAZ 66″, ko nopirka cits ukrainis no Kijevas,” stāstīja S. Garkuša, kura mēbeļu ražošanas firmā strādā piecpadsmit cilvēku. Pirms kovida bijis vēl viens cehs, bet to nācies slēgt.
Rakstnieks, žurnālists un TV producents Fidels Suhonoss ir labi pazīstams ne tikai Dnipro un visā Ukrainā, bet arī citās valstīs. Kā visiem darbīgiem cilvēkiem arī viņam brīva laika gandrīz nav, satiekamies vien uz desmit minūtēm. Vaicāju viņam, kas šobrīd visvairāk nodarbina pilsētas iedzīvotājus.
“Diemžēl tās vairumā ir sadzīviskas problēmas, un tas zināmā mērā ir normāli, jo katram taču ir tikai viena dzīve. No otras puses, valstī turpinās karš, Putins neatsakās no saviem plāniem, un to vajag atzīt. Acīmredzot cilvēkus kara tēma ir nogurdinājusi un viņi tai pievērš mazāk uzmanības,” stāsta rakstnieks. Daļa dnipriešu esot izteikti prokrieviski un vēlētos tā sauktās krievu pasaules atnākšanu. Jautāju, kāda šobrīd ir situācija frontē.
“To varētu saukt par ierakumu karu, tā nav karstā fāze. Tomēr visu laiku iet bojā karavīri. Saprātīgi cilvēki noprot, ka Putins to nevēlas izbeigt. Dod, Dievs, lai tas turpinās šādā līmenī, nevis pāraug lielā karadarbībā. Skaidrs, ka Kremlis vēlas turēt mūs pastāvīgā sasprindzinājumā. Arī viņi Krievijā ir noguruši, tomēr tā ir impēriska tauta. Tas bija redzams, kad atņēma Krimu, – astoņdesmit procenti krievu to atbalstīja.
Nevēlos primitivizēt un teikt, ka šī tauta ir spējīga tikai karot, taču tur vienmēr bijis svarīgi, lai no viņiem visi baidās, kaut arī paši dzīvo līdz ausīm mēslos.”
F. Suhonoss ir pārliecināts, ka Ukraina noturēsies un nepadosies agresijai: “24. augustā būs neatkarības trīsdesmitā gadadiena. Tik ilgi mums nav bijis sava valstiskuma kopš Kijevas kņazistes laikiem. Un tagad jau ir tik daudz mūsu pilsoņu, kas pilnīgi neko nezina par PSRS, to nav redzējuši.
Viņi dzīvo ar Ukrainas karoga zili, dzeltenajām krāsām un viņus nekādi nav iespējams aizdzīt atpakaļ kaut kādā tautu cietumā. Ja vien Putins to nemēģina izdarīt ar varu, draudot ar atombumbu. Bet nekā cita jau viņam nav ko piedāvāt – ko lai viņš piedāvā ukraiņiem, moldāviem, gruzīniem un jums Baltijā? Neko!”
Tālāk uz austrumiem
Uzņēmējs S. Garkuša par savām privātajām automašīnām sevišķi nepārdzīvo, tās bieži bijušas pārlādētas ar mantām, kad devušās ceļā pie karavīriem frontē. Voluntiera gars veiksmīgajam uzņēmējam nav zudis, un viņš labprāt ved mani uz frontes zonu. Šoreiz iztiekam bez kravas. Vēl pirms trim gadiem liela daļa ceļa no Dnipro līdz Doņeckas pievārtei (aptuveni 230–250 kilometru) bija šausmīga.
Tas patiešām atbilda nosaukumam – kara ceļš. Tagad man par pārsteigumu, jo neesmu bijis šajā reģionā kopš 2018. gada, aina mainījusies līdz nepazīšanai. Lielāko daļu braucam pa teicamas kvalitātes jaunu asfalta šoseju. Nokļūstam pie Ukrainas apvienoto spēku štāba netālu no Časavjaras.
Pēc neilga laika pie mums pienāk virsnieks, vārdā Volodimirs, un izsniedz man preses karti. Vēlos doties uz kādu no armijas daļām, taču viņš paskaidro, ka tam vajadzīga speciāla saskaņošana. Mēģinu tomēr par kaut ko vienoties, taču nekas no tā neizdodas. Saprotu, ka ceļš tālāk Doņeckas virzienā jāturpina arī bez saskaņošanas.
Nokļūstam Avdejivkas pilsētā, kas slavena gan ar savu ķīmisko rūpnīcu, kā arī pieredzētajām apšaudēm. Tomēr beidzamie gadi, šķiet, arī šeit nav nosviesti zemē. Rūpnīca strādā pilnā apjomā, ko “Latvijas Avīzei” apliecina tās darbinieks, vārdā Igors. Viņš ir gados jauns, spēcīgs, tādēļ par smago darbu lielajā karstumā, kas pārsniedz 1000 grādus, nežēlojas. Kopā ar citiem kolēģiem Igors pārmūrējot karstās krāsnis.
Par šo darbu viens gads tiek pielīdzināts diviem, arī alga Ukrainas mērogiem patiešām laba – 25 tūkstoši grivnu jeb apmēram 800 eiro. Arī sievai ir darbs kafejnīcā, par ko saņemot apmēram 10 tūkstošus grivnu. Sarunājamies pie pārtikas veikala. Garāmejošajai pensionārei vaicāju, kad beigsies karš. “Droši vien nenodzīšu līdz mieram. Pasludina pamieru, ievēro to divas trīs dienas, tad atkal sākas šaušana,” saka sieviete un dodas tālāk.
Veikalā mierīgi iepērkas karavīri, daži atbraukuši ar Ukrainā ražotu bruņutransportieri. Viņu komandieris Aleksandrs frontē ar pārtraukumiem atrodoties kopš 2014. gada. Pēc viņa teiktā, attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem esot normālas, greizi skati karavīru virzienā netiekot raidīti. It kā nopratusi virsnieka teikto, kāda cita pensionāre nostājas blakus viņam un vairākas reizes skaļi atkārto: “Jūs esat tādi malači, cik labi, ka esat šeit!”
Runā par apšaudēm
Tālāk jau pēc Avdejivkas ceļš kļūst “normāls” – viena bedre pēc otras. Te pagaidām nav paredzēti ceļa darbi. Tāpat arī Tonenkes ciemā, kur piestājam nomalē pie mājas, kur plīvo Ukrainas karogs. Iznāk Leonīds (62) un viņa 90 gadus vecā māte Marija. “Nav jau ko slēpt, šajā ciemā 98 procenti iedzīvotāju gaida, ka atnāks krievi. Ja tā nebūs, tad taču ieradīsies NATO, ASV – tāds bubulis iedēstīts galvās,” skaidro Leonīds.
Tagad daudzi ciema iedzīvotāji, kas savulaik aizbēga no apšaudēm, ir atgriezušies. To nevar nepamanīt – pie daudzām mājām kuplo glītas puķes. “Te cilvēki nav nacionālisti, bet mani par noteikto pozīciju sauc par “policaju” [fašistiskās okupācijas laikā tā sauca vācu izpalīgus no ukraiņu vidus].” No Leonīda mājas, ejot pāri pļavām, līdz sagrautās Doņeckas lidostas skrejceļam vien trīs līdz trīs ar pusi kilometru.
Apšaudes kļuvušas par regulāru ainu. Leonīds labi orientējas ieročos, labi pārzina tehniku. Pie viņa bieži pēc palīdzības brauc karavīri no dažādām brigādēm. Lidostas rajonā un arī tālāk šaujot ar smagajiem ieročiem, skaidro Leonīds. Tie varētu būt 120, 122 mm un arī 152 mm šāviņi. Atšķirībā no daudziem citiem Tonenkes iedzīvotājiem viņš māju neesot atstājis pat karstāko apšaužu laikā. Toreiz, pirms dažiem gadiem, “Grad” šāviņi nokrituši vien nieka desmit piecpadsmit metru attālumā. Cietusi arī viņa māja, lai arī ne pārāk stipri. Pats paglābies pagrabā.
Pēc trim kilometriem nonākam armijas postenī. Vēl pirms tam labajā ceļa pusē labības lauks. Tur strādā kombains. Otrpus ceļam neapstrādāts lauks, aiz tā skaidri redzami divi Doņeckas lidostas torņi. Pie mums pienāk karavīrs, kas tomēr neļauj iebraukt tuvējā ciemā, kur 2018. gadā esmu uzturējies vairākas dienas. Tomēr viņš pastāsta, ka apšaudes patiešām norisinoties bieži un lielāko tiesu mērķis esot ukraiņu pozīcijas.
Viņš arī pastāsta, ka uz ciemu varot aizbraukt pa citu ceļu. Kad sasniedzam Pervomaiskojes ciemu, arī tajā vērojama pavisam cita aina nekā 2018. gadā. Tā ir Doņeckas pievārte, un pirms kara daudzi vietējie strādājuši šajā tagad Krievijas okupētajā pilsētā. Iegriežos veikaliņā, kur strādā tā pati pārdevēja Tatjana.
“Ilgi bija mierīgi, bet tagad atkal sākuši šaut. Beidzamo reizi apmēram pirms nedēļas šāviņi, par laimi, netrāpīja ciemā, bet nokrita līdzās pļavā,” stāsta Tatjana. Visiem jau neesot vietas, kur aizbraukt. Te tomēr, lai arī daudziem neesot darba, sava māja, savs zemes stūrītis padara vieglāku izdzīvošanu. Divas Tatjanas meitas esot izmācījušās, dzīvojot un strādājot Dnipro.
Ukraiņu izlūki
Nākamajā dienā Volnovahas pilsētā (18 km no frontes līnijas) satiekos ar pieciem izlūkiem. Vecākajam no viņiem ar segvārdu Rosamaha ir 55 gadi, un viņš karo kopš 2014. gada. Bijušais šoferis tālbraucējs kļuvis par profesionālu karavīru un nedomājot atstāt armiju. Karošot tik ilgi, kamēr netiks atgūta viņa dzimtā Luhanska. Viņam piebalso virsnieks ar segvārdu Ķīmiķis, daudz jaunāks gados, – arī viņš neiešot projām no armijas, kamēr netiks atjaunota taisnība. Rosamaha apstiprina, ka patiesībā frontē apšaužu esot daudz vairāk, nekā tiek oficiāli ziņots. Izlūki, kas darbojas gan pelēkajā zonā, gan ienaidnieka kontrolētajā teritorijā, ir tieši.
“Zelenskis ir muldoņa. Cik ģenerāļu ir atcelti no amatiem, kas bija izauguši no vadu komandieriem un sevi parādījuši reālās darbībās. Ir daudz problēmu – viena no tām, ka mums neļauj šaut uz viņiem. Vietām pat tika atdotas pozīcijas, kuras ar lielām grūtībām un upuriem bijām ieguvuši,” stāsta Rosamaha. Aprīlī, kad Krievija pastiprināja savus spēkus pierobežā, daudz tehnikas tika piegādāts arī uz Debaļcevo.
“Mana ģimene dzīvo tuvu pie robežas. Un ko darīja krievi – speciāli braukāja gar robežu ar tankiem, biedēja. Un cilvēki baidījās. Astoņdesmit procenti vietējo pierobežas iedzīvotāju atbalsta to otru – Krievijas – pusi. Tas tādēļ, ka viņa nezina, kāda “brīnišķīga” kārtība nodibināta Doņeckā un Luhanskā. Jāņem vērā arī tas, ka daudzi baidās izrādīt savas simpātijas. Vienkārši var tumšā stūrī satikties ar nazi,” teic Rosamaha.
Pēc izlūku pārliecības, Krievijai ar saviem ievērojami modernākajiem un jaunākajiem ieročiem nenākas cerēt uz panākumiem liela kara gadījumā. Kāds šīs vienības sagūstītais krievu majors, kuram negaidīti uz galvas uzlikts maiss, un tādā paskatā viņš ticis nogādāts ukraiņu pozīcijās, teicis, ka ukraiņu kaujas noskaņojuma dēļ krieviem šeit neesot nekādu cerību.
