Separātisma idejas bīstamās aprises 0
Profesionāli psihologi bez grūtībām varētu nosaukt dažus kompleksus, kuri politiskās organizācijas “Par dzimto valodu” līderus Ilarionu Girsu un Vladimiru Lindermanu, kā arī pērnajā vasarā viņiem piepulcējušos Andreju Berdņikovu mudinājuši 8. decembrī Daugavpilī notikušajā pasākumā piecu stundu ritumā apcerēt Latgales autonomijas ideju.
Taču, pat neiedziļinoties Freida un Junga teorijās, bija saskatāmas neapmierinātas godkāres deformētu personību šķautnes, kam atrasts izpausmes veids par zinātniski praktisku konferenci nokristītajā saietā. Dziļā nopietnība, ar kuru puiši Krievijas diplomātu klātbūtnē grābstījās ap autonomijas formām un pieredzi, aplūkota diletantisma leņķī, patiešām bija smieklīga. Uzaicinātie eksperti tāpat, jo sevišķi beļģis (?!) Igors kā atpalikušu teritoriju attīstību sekmējošu valūtu ieviešanas speciālists. O, Bože!… *
Protams, kādi mūzikas pasūtītāji – tādi dancotāji. Tomēr būs maldīgi pielīdzināt šo pasākumu tikai purkšķim peļķē, apsmaidot rīkotājus un viņu aktivitātes ierindojot mazliet vērīgāk pieskatāmās lielu puišu rotaļās ar sērkociņiem. “Zinātniskā” pieeja sabiedrības un valsts šķelšanai liecina, ka nu šī spēlīte nav tikai citās jomās nespējīgu vai caurkritušu vīriešu ambīciju apmierinājuma veids, bet darbība ar skaidru un viltīgi bīdītu mērķi. Pieredzējis provokators būdams, V. Lindermans jau paziņojis, ka bezmaz trīs ceturtdaļas Latgalē dzīvojošo atbalsta separātisko ideju. Uz provokācijām būvētajās stratēģijās faktu tīša sagrozīšana un blefs ir labi zināmi darbības veidi.
Velti būs Lindermanam & Co vaicāt, kādu aptauju rezultātā atbalsta procents iegūts un kāda metode izmantota pētījumā. Bet auditorijās, kur kompānija uzstājas, šādus jautājumus arī neuzdod. Tur labs ir jebkurš, kas uzsvērti lūkojas austrumu virzienā un sola krievu valodai godpilnu statusu.
Jāteic, trijotne vēl nav īsti sadziedājusies un palaikam nonāk pretrunās. Kamēr politologs A. Berdņikovs naivākas dvēseles midzina ar teikumiem, ka Latgales autonomija nav uzskatāma par atdalīšanos no Latvijas, I. Girss kā mūsmājās atdarināšanas cienīgus modeļus piesauc Abhāziju un Dienvidosetiju. Tam vien jau vajadzētu saasināt Drošības policijas (DP) uzmanību, kas laikam taču beidzot minētajām aktivitātēm pievērsta.
Tomēr šī nu ir tā reize, kad par maz deleģēt tikai DP vērīgāk pieskatīt Latgales iedzīvotāju vārdā lieluma mānijas uzplūdā vāvuļojošus zinātniekus un pētniekus, kuri, iespējams, ir gudrāku roku dancināmi leļļi. Daugavpils domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova jau paziņojusi, ka pilsēta viņus nav nedz lūgusi, nedz kā citādi pilnvarojusi darboties autonomijas virzienā. Ko domā citi Latgalē populāri cilvēki? Bet, kā saprotams, idejas nesējiem uz Daugavpils kārti īpaša likme, ko apstiprina austrumu novadam izvēlētās valūtas nosaukums “dvini”. Primitīva ēsma, nuja.
Bet kas par bēdu leju dažkārt dēvētajā reģionā tāds, lai, A. Berdņikova vārdiem runājot, būtu vērts gadiem apstāvēt autonomijas procesu? Tiesa, Latgalē nav auglīgu tīrumu un derīgo izrakteņu, bet ir Eiropas Savienības robeža. Ja to pārvērš kapitālā un biedrojas ar attiecīgiem “investoriem”… Tad, lūk, īlens no maisa ārā.
Starp citu, lai cik spilgti klaunādes elementi rotājuši minēto 8. decembra pasākumu, vairākām ministrijām derētu ieklausīties saietā izskanējušajā domā par maksas ieviešanu caur Latgali ejošam tranzītam. Dažreiz dubļos patiešām ir zelta grauds. Šajā gadījumā – valdībai vajadzētu nopietni lemt, kas reāls no tranzīta plūsmas pienākas Ludzai, Krāslavai, Zilupei.
