«Sensacionālie» aptauju rezultāti ieprogrammēti jautājuma formulējumā 0
Iepazīstoties ar nesen publiskotajiem pētījuma “Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija” ietvaros notikušo aptauju rezultātiem, nevilšus nāk prātā citas aptaujas. Tās, kuras palaikam tikušas rīkotas Vācijā un arī Austrijā un kuras it kā uzrāda, ka pārsteidzoši liels procents vāciešu un vēl vairāk austriešu atzīst, piemēram, Trešajam reiham šķietami piemitušās “arī pozitīvās iezīmes”.
Teiksim, rūpes par strādniecību. Vai atkal aptaujas, kas īpaši Austrumvācijas federālajās zemēs liecina par nostalģiju pēc izbijušās VDR. Tāda veida aptaujas mēdz pasūtīt arī atsevišķi preses izdevumi, kuros tad parādās sensacionāli virsraksti. Bet pilsoņu lielākais vairākums nevar vien nobrīnīties…
Sīkāk paanalizējot, tomēr izrādās, ka attiecīgais “sensacionālais” atbildes variants jau bijis savā ziņā ieprogrammēts jautājuma formulējumā, uz kuru daļa respondentu uzķeras. Turklāt tas, ko aptaujātie “domā” (kā tādās reizēs vēsta virsraksti), īstenībā atspoguļojas ļoti nosacīti, ja, runājot par sarežģītām vēstures problēmām, viņiem atliek sausi “piekrist”, “drīzāk piekrist”, “drīzāk nepiekrist” vai “nepiekrist”. Īpaši neizklāstot, ka fīrera Vācijas tā sauktās pozitīvās iezīmes tika panāktas uz citu valstu izlaupīšanas rēķina. Un īpaši neiedziļinoties, ciktāl “pozitīvisms” vispār ir attiecināms uz totalitāru režīmu.
Šķiet, līdzīgā kārtā no Latvijā veiktās aptaujas izriet, piemēram, secinājums: “54,4% uzskata, ka Latvijai PSRS sastāvā patiesībā klājās tīri labi.” Protams, neapšaubu šā pētījuma nozīmību un vēl mazāk to, ka mūsu valstī radīto mītu iemesls lielā mērā ir sašķeltā informācijas telpa.
Drusku šaubas tomēr iezogas, kad (un kādā veidā) paši pētnieki izmanto mītu radītāju ierasto leksiku. Tā, mēs uzzinām it kā vairākuma viedokli, ka “nacionālistiskā politika ir novedusi valsti krīzē”. Bet ļoti daudziem būs pirmā dzirdēšana, ka mūsdienu Latvijas politika vispār bijusi “nacionālistiska”. Vai tas būtu kāds atvasinājums no padomju ēras jēdziena “buržuāziskais nacionālisms” vai no kā cita?
Pastāv arī jautājums, vai šajā un citos gadījumos 1008 respondentu atbilžu rezultāti nav pretrunā ar to rezultātu, kas izrietēja no valodu referenduma, kurā piedalījās 1,087 miljoni pilsoņu, no kuriem trīs ceturtdaļas nobalsoja pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Vēl attiecībā uz informācijas telpu – dalījums latviskajā un krieviskajā, kurā norises tiek atspoguļotas saskaņā ar varenplašās kaimiņzemes tikpat plaši izvērstās propagandas uzstādījumiem, protams, ir redzamākais dalījums. Taču ne vienīgais. Arī latviskajā telpā vai, pareizāk, noteiktā tās daļā ir atgriezušies gandrīz jau aizmirsti stāsti un reizēm teju klišejas iz padomju gadiem, kad pasaules ļaunuma sakni iemiesoja Tēvocis Sems un izvirtušie Rietumi. Varbūt pat varētu ar diezgan lielu precizitātes pakāpi konstatēt, ka šo tēmu laišana apritē sakrita ar ietekmīgu cilvēku atskārsmi, ka t. s. Eiropas naudas “apsaimniekošanai” ir savas robežas un ka viņu personiskās labklājības saule tomēr aust Austrumos. Tas attiecīgi ietekmēja un joprojām ietekmē gan zināmas partijas, gan presi. Varbūt uzskatāmākais apliecinājums tam ir attieksme pret vēsturi. Tiesa, latviešiem vismaz pagaidām neiegalvo, ka 1941. gada jūnija un pārējās deportācijas visumā bija humāns pārvietošanas, gandrīz glābšanas pasākums. Taču nesen uzsildītā teorija par Latvijas labprātīgu inkorporāciju PSRS ir kaut aizgūts, bet pārsvarā, tā teikt, ārēji latvisks veidojums. Ja pagātni gluži neizdodas “nolikt malā”, tad to var sagrozīt. Tas ir arī viens no priekšnoteikumiem vēl citu veco izejvielu pārstrādei (“Latvija kā neatkarīga valsts nespēj pastāvēt” vai “Latvijas ekonomikas glābiņš ir ciešāka sadarbība ar Krieviju”), lai rastu tām atbilstošu politisku pielietojumu.
Šo mītu jeb izdomājumu politika tomēr diez kā nav guvusi virsroku. Neraugoties uz Latvijas valstiskumu simbolizējošās varas vienaldzību. Un pateicoties Latvijas vēlētājiem.
