“Sensacionālās ziņas ļoti patika – ka kāds nomušīts, par zādzībām, visādām nelaimēm. Tieši tāpat kā tagad!” stāsta Vilks un Daija 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Shēma, pēc kādas 19. gadsimtā veidojās salīdzinoši mazo nāciju atmoda, bija aptuveni šāda – vispirms bija inteliģentu “klubi”, kas sāka arī interesēties par vēsturi un folkloru, turklāt nemaz nebija obligāti, lai inteliģenti arī nāktu no tās tautas, kuru grasījās apgaismot.
Un tad šie inteliģenti, nacionālās atmodas aizsācēji, saprata, ka jāiet pie tautas, un ļoti svarīgs instruments, lai to darītu, ir avīze. Bet pirms tam 1817. gadā Kurzemes guberņā, kuras sastāvā atradās latviešu preses šūpulis Jelgava, tika atcelta dzimtbūšana. Vācbaltu filantropu aprindās cēlās jautājums, ko ar atbrīvoto latviešu bauru masu darīt – apgaismot un izglītot viņu dzimtajā, latviešu, valodā vai tomēr pārvācot?
Tāds Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktora, filologa Andra Vilka un literatūrzinātnieka Paula Daijas skatījumā īsumā ir ceļš, kurš 1822. gadā arī latviešu tautu aizveda pie savas avīzes – pārvācotā britu izcelsmes Lestenes mācītāja Kārļa Frīdriha Vatsona (1777–1826) rediģētajām “Latviešu Avīzēm”. Paldies Dievam, pārsvaru diskusijās toreiz guva tie, kas uzskatīja, ka latvieši jāapgaismo viņu dzimtajā valodā, un šogad tātad varam atzīmēt latviešu preses divsimtgadi. Bet kā 19. gadsimta sākuma latvieti ietekmēja avīze pašu mēlē?
Kas bija faktori, kamdēļ tūliņ pēc dzimtbūšanas atcelšanas ar vācbaltu gādību latvieši tika pie sava preses izdevuma?
P. Daija: Divi lieli punkti – latviešu apgaismības kustība un dzimtbūšanas atcelšana. Tautas apgaismības ideja, ideja, ka latviešiem jāpalīdz, vācbaltu vidū izplatās jau 18. gadsimtā, sākot ar Gothardu Frīdrihu Stenderu (1714–1796) jeb Veco Stenderu. Pirmais latviešu vispārīga satura žurnāls “Latviska Gadagrāmata” iznāca jau 1797. gadā. Tas ir “Latviešu Avīžu” priekštecis. Iespiests uz zilgana papīra, pēc kura pa gabalu var pateikt, kad tas drukāts, jo Krievijas impērijā uz tāda iespiešana notika tikai no 1797. līdz 1799. gadam.
“Latviska Gadagrāmata” tiešām līdzinājās mūsdienu žurnāliem, jo saturs ir ļoti jaukts – daiļliteratūra, praktiski un medicīniski padomi, dzejas, sprediķi. Iznāca četrreiz gadā. Izplatīja pēc iepriekšējas parakstīšanās. Abonentu saraksts liecina, ka vairākums pasūtītāju bija vācieši. Uz apgaismību orientēti, viņi lasīja paši un izplatīja tālāk latviešiem.
19. gadsimta sākumā latviešu apgaismošanā nāca spēcīgs uzrāviens – izdeva aizvien vairāk grāmatu latviešu valodā, kalendāru. Tad praktiski tika iedibināti visi latviešu laicīgās literatūras žanri. Agrāk vai vēlāk bija jāparādās periodiskajam izdevumam.
A. Vilks: Ja nemaldos, brīvlaišanas juridiskajā dokumentā bija pat īpašs paragrāfs, ka zemnieki jāinformē.
P. Daija: Jā, bet ideja par politiskajām ziņām neizdevās, jo Baltijas gubernators lika tam šķēršļus. Politiskas ziņas zemnieku vajadzībām publicēt neļāva, baidoties, ka tas varētu būt bīstami.
Tātad “Latviešu Avīžu” izveidotājs Kārlis Frīdrihs Vatsons gribēja, lai tur būtu arī politika, bet viņam neļāva?
A. Vilks: Viņa pirmajā avīzes projektā, ko Vatsons uztaisīja 1817. gadā, politiskās ziņas bija paredzētas. Kad nonāca līdz atļaujai, tas bloks jau bija izņemts. Jāteic, ka eksistējošā informācijas telpa bija nocietusies pēc jauna formāta, jo agrāk visu lēmumu nolasīšana notika baznīcās no kanceles. Otrs informācijas aprites kanāls bija krogi.
Tas, ka kādā brīdī jāizsprāgst laikrakstam latviešu valodā, bija skaidrs. Turklāt vācu avīzes – “Mitauische Zeitung”, “Rigasche Zeitung” kā piemērs jau bija priekšā. Vatsona tēvs taču bija “Mitauische Zeitung” redaktors. Turklāt tas sakrita arī ar papīra ražošanas un iespiedtehnikas tehnoloģiju uzlabošanos. Priekšnoteikumu summa bija pietiekoša, lai izveidotos “Latviešu Avīzes”.
Igaunijā, Tērbatā, faktiski notika tas pats process, kuru vadīja Otto Vilhelms Māzings (1763–1832). Interesanti, ka sākumā “Latviešu Avīžu” cenzors sēdēja Tērbatā un tikai pēc tam šo kontroles darbu uzticēja Jelgavas ģimnāzijas virsskolotājam Johanam Danielam Braunšveigam (1786–1857).
Vai zināms, kā latvieši uzņēma savu avīzi? Abonēja?
Abonenti pārsvarā bija vācu mācītāji un muižnieki. Bet pamazām avīzi sāka pasūtīt krodzinieki. Tas bija tipiski, ka avīzi centās turēt krogos. Nākamie bija muižu ļaudis un tad arī saimnieki. Sākumā jau avīzes tirāža vispār bija kādi 300–400 eksemplāri. Bet pētījumi rāda, ka vienu avīzes numuru toreiz izlasīja vēl vismaz 10 cilvēki. Tā tas vēlāk bija arī ar “Pēterburgas Avīzēm” – viens nopirka un visi apkārtējie lasīja. Bet, kad Krimas kara (1853–1856) laikā “Latviešu Avīžu” tirāža izauga līdz 4000, tad aptvērumu var mērīt jau līdz 40 tūkstošiem lasītāju. Katrā pagastā tā avīze noteikti tika abonēta. Un tā bija tradīcija publiskās vietās iesiet gada komplektus. Taču tas jau turpinājās arī 20. gadsimta 20.–30. gados.
P. Daija: Vatsons sākuma posmā nodrošināja, ka pagastu tiesām pasūtīt avīzi bija pienākums. 19. gadsimta 20. gados bija tāds Birzgales-Lindes mācītāja Konrāda Šulca apcerējums “Sarunāšanās par “Latviešu Avīzēm” Lejaskrogā”, kur attēlota zemnieku saruna, kāpēc viņi šo avīzi nevar lasīt – daudz maksā, zemniekiem nemaz tas viss nav jāzina, grūti ar lasīšanu. Un tad krodzinieks ir tas, kas zemniekiem izskaidro, kāpēc avīze jālasa un ka vajag mazāk naudas tērēt degvīnam, tad atliks arī avīzēm. Stāstiņa beigās zemnieki vienojas, ka sametīsies avīzei vairāki kopā.
“Latviešu Avīzes” jau pirmajos gados publicēja lasītāju vēstules. Daļa ir tādas, ka nevaram būt pārliecināti, vai tās nav pašu redaktoru sarakstītas, bet ir arī tādas, kas nāk no īstiem latviešu lasītājiem. Viens tāds korespondents bija Andrejs Bergmanis (1810–1869) – līdz galam nenovērtēta, tam laikam fenomenāla personība, latvietis. Viņš studēja Deksenes skolotāju seminārā Prūsijā un sūtīja savus dzejoļus – 19. gadsimta 30. gados, vēl ilgi pirms jaunlatviešiem! Avīze gada ilgumā publicēja arī viņa vēstules. Otrs bija Kārlis Kraukliņš (1792–1873), kurš arī sūtīja savus dzejoļus ar pseidonīmu Kurzemes Dēls.
Ko latvieši tolaik avīzēs meklēja? Drukātu vārdu? Konkrētu informāciju?
A. Vilks: Sensacionālās ziņas ļoti patika – ka kāds nomušīts, par zādzībām, visādām nelaimēm. Tieši tāpat kā tagad, kad sakarīgas ziņas nemaz tik ļoti neinteresē.
Sevišķi “Latviešu Avīzes” uzplauka Krimas kara laikā, jo tas bija brīdis, kad sāka atļaut drukāt arī par politiku. Tirāžas uzskrēja debesīs. Tas ļoti labi parādīts Augusta Deglava kultūrvēsturiskajā romānā “Rīga”, kur ir epizode, kad tirgū pārdod avīzes un zemnieks prasa: “Vai par kariem arī ir?” Un, kad teic, ka ir, tad “nopirks ar to caitungu”. Toreiz jau Krimas karā latvieši arī piedalījās. Tāpēc tās ziņas interesēja.
Vēl interesēja reklāmas. Par to ievietošanu bija bargi jāmaksā. Ja nemaldos, rindiņa 3 rubļi. Liela nauda! “Latviešu Avīzes” jau ļoti cītīgi reklamēja latviešu grāmatas, taisīja apskatus.
Kā ar tā laika preses ziņu aktualitāti? Nobīde bija liela?
Nu, Kamčatkas gubernators katru dienu atvēra tā datuma avīzi, kurā tā bija iznākusi. Tikai iepriekšējā gadā (smejas). Bet nē, iekšzemes ziņas pienāca ātri. Ārvalstu ziņas, tās gan pārdrukāja no tā, kas bija jau publicēts vācu presē.
P. Daija: Ļoti aktīvi ziņu piesūtītāji bija luterāņu mācītāji no dažādām Latvijas malām. Viņi korespondencēs rakstīja par visdažādākajiem notikumiem, kas draudzē notikuši. Kā Daugavā ledus gājis, kādi ugunsgrēki vai slepkavības bijušas. Sevišķi Kurzemē ap “Latviešu Avīzēm” izveidojās mācītāju loks, kas uzskatīja par savu pienākumu rakstīt.
Varat nosaukt tās lietas, kas latviešu sabiedrībā un kultūrā ienāca, pateicoties avīzēm?
Nozīmīga grupa bija populārzinātniskie raksti. “Tas Latviešu Ļaužu Draugs”, kas iznāca no 1832. līdz 1846. gadam, vēstīja par jaunākajiem izgudrojumiem, kādi 19. gadsimta sākumā bija aktuāli – tvaikoņi, tvaika lokomotīves, telegrāfs. Bija arī pasaules, dažādu kontinentu apraksti. Tas patiešām bija ļoti svarīgi redzesloka paplašināšanai. Sākās jau ar Vatsona 1822. gadā “Latviešu Avīzēs” iesākto ģeogrāfisko un etnogrāfisko aprakstu sēriju par Kurzemi. Viņa pamatojums bija, ka, pirms stāstām par to, kas pasaulē notiek, svarīgi iepazīt savu Tēvzemi un ka latvietis Sēlijā ļoti bieži neko nezina par Ventspili.
Vēl viena ļoti svarīga avīžu tekstu grupa bija daiļliteratūra – stāsti, dzejoļi. Tā jau bija tā joma, kurā 30. gados ienāca pirmie latviešu autori. Tur var novērot procesu, kad latviešu autori pamazām nostājas līdzās vācu mācītājiem – latviešu literatūras kopējiem. Vai viņi sākumā atrodas līdzīgās pozīcijās, par to var strīdēties, taču katrā ziņā šie pirmie latviešu autori stiprināja pozīcijas, lai līdz ar jaunlatviešu laiku latvieši savas kultūras kopšanu no vācu mācītājiem pārņemtu pašu rokās.
Starp citu, šajos 30.–40. gadu dzejoļos ienāca pirmie latviešu pašapziņas motīvi. Kaut vai “Tajā Latviešu Ļaužu Draugā” 1841. gadā nodrukātie Jāņa Ruģēna (1817–1876) “Kad atnāks latviešiem tie laiki,/ Ko citas tautas tagad redz…”
A. Vilks: Jā, šī ir ļoti svarīga lieta, ko Pauls pieminēja. Bet tad ir vēl ekonomiskā joma. “Latviešu Avīzes” regulāri publicēja naudas kursus un labības cenas tirgos. Tas veicināja zemniekos saimniecisko domāšanu. Tā sākotnēji bija vienīgā vieta, kur latvieši vispār varēja iegūt kādu tautsaimniecisko informāciju.
Kā “Latviešu Avīzes” toreiz, 19. gadsimta sākumā un vidū, ietekmēja arī latviešu sabiedrisko domu? Kaut vai mudinot potēties pret bakām.
Nu, par plašo ietekmi grūti teikt. Bet par atsevišķām jomām avīzes ietekme bija diezgan liela.
Piemēram, par holēru tur toreiz rakstīja plaši. Nebija jau tas īpaši atšķirīgi no šodienas. Tāpat bija “antivakseri”, ar kuriem jācīnās. “Latviešu Avīzes” un “Tas Latviešu Ļaužu Draugs” to darīja. Bija jācīnās pret blēņām, ka holēru kāds ievedis apzināti, ka holēra ir ielaista Daugavā, tādēļ tur nedrīkst kāju iemērkt, lai neapliptu.
P. Daija: Ja par sabiedrisko domu, tad 19. gadsimta 20. gados avīzē bija interesanta vēstuļu diskusija, kurā piedalījās no latviešiem viens vagars un viens skrīveris un vācu mācītāji. Diskusija bija, “vai Kurzemi vajag pārveidot par jaunu Vāczemi”. Un interesanti, ka tieši mācītāji bija tie, kas teica, ka pārvācošanās nav ceļš, kas latviešiem ejams.
P. Vilks: Tas jau arī atspoguļo diskusiju starp divām vācbaltu nometnēm, kur vieni teica, ka latvieši ir pietiekami spējīgi pēc dzimtbūšanas atcelšanas paši attīstīt savas lietas un valodu, un otri, kas teica, ka latvieši ir “nejaušība”, tikpat nepastāvīgs lielums kā izmirušie senprūši, tāpēc jāpārvāco.
Tie mācītāji, kas rakstīja latviešu avīzēm, aizstāvēja domu, ka latviešiem pašiem jāizglītojas, ka vajag grāmatas, skolas savā valodā. Tādējādi “Latviešu Avīžu” galvenais centiens bija vilkt latviešus vairāk uz latviskumu, ne vāciskumu. Tas ir paradoksāli, ja ņem vērā vēlākos viedokļus par šo laikmetu.
Vēl viena lieta, ka vācieši jau latviešu “kārkluvāciešus” nemaz neatbalstīja. Tie bija paši latvieši, kas tajā metās iekšā, mainīja uzvārdus, mēģināja palikt par vāciešiem.
Protams, vāciešu nostāja nemaz nebija altruistiska, un tur viss nebija gluži melnbalts. Viņi zināmā mērā arī baidījās, ka viņu vidū ienāks pārāk daudz latviešu. Tā būtu lieka konkurence. Attīstot latviešu kultūru, vācieši cerēja veiksmīgāk aizsargāt savu kopienu Baltijā pret cara administrāciju.
P. Daija: Piecdesmitajos gados “Latviešu Avīzēs” Suntažu mācītājs Johans Teodors Bērents (1789–1866) publicēja kritisku rakstu par “puskoka lēcējiem”. Viņš to bija iecerējis vairākos turpinājumos, bet cenzūra turpinājumu apturēja. Cenzūra uzskatīja, ka labāk tādus tematus neskart un kāpēc liegt latviešiem pārvācošanos, ja tie to grib.
Lieliski, ka Latvijas Nacionālā bibliotēkā saglabājušies pirmo latviešu laikrakstu komplekti, taču, kas notiks ar mūsdienu medijiem, no kuriem daudzi pastāv tikai interneta vidē? Vai arī tos digitālā veidā uzkrāj bibliotēkā?
A. Vilks: Smalkā valodā to sauc par rasmošanu vai digitālo arhivēšanu. Jā, cenšamies uzkrāt arī interneta vidē esošo. Bet tur šķēršļi ir nevis tehniski, bet autortiesību jomā. Uz papīra iespiesto digitalizēt un publicēt ir viena lieta, taču, ja teksts jau digitāli dzimis, tad juridisko attiecību lauks jau ir cits. Mēs faktiski nevaram šos datus automātiski pārņemt kā obligātu bibliotēkas eksemplāru. Formāli ir jārespektē autortiesības un jāpērk licences līgums. Katrā ziņā mēs pie tā strādājam, un tiek apsvērta arī sociālo mediju arhivēšanas iespēja. Ziņu portāli vēl ir aptverami un tiek selektīvi arhivēti, taču šis ir nenormāls informācijas apjoms.
Nav iespējams uzkrāt visu par visu, tāpēc mani interesē, ko kolēģi šajā ziņā būs izdomājuši. Ir jāizvēlas fokusi. Viens piemērs, diplomāts Māris Riekstiņš man prasa, ko darīt ar apsveikuma īsziņām, kuras viņš saņēma 2004. gadā, kad Latviju uzņēma ES un NATO. Tās joprojām ir viņa telefonā. Ja tās būtu rakstītas ar roku, tas būtu šedevrs!
Mēs uz Latvijas simtgadi bijām laimīgi, ja varējām kaut ko izvilkt un parādīt no tiem laikiem, bet mūsdienās tādos gadījumos sūta īsziņas. Tas ir tas jautājums, ko ar to darīt, kā glabāt.
