Skujenieks: “Sabiedrībai būs jācīnās” 11
Knuts Skujenieks, dzejnieks: “Ja es nosaukšu konkrētus kritērijus, tad visi zinās, par kādu partiju es balsoju, un to es negribētu atklāt. Bet varu pateikt, ka jebkurā gadījumā ir vajadzīga kaut kāda stabilitāte, nekādas īpašas sensācijas mums neko labu neatnesīs. Ievēlētajiem politiķiem jāturpina godprātīgi strādāt un jārisina visi tie paši jautājumi, kas ir bijuši un iesākti šajā Saeimā. Daļa problēmu un jautājumu vienkārši ir sasāpējuši – ļoti daudzi vēl palikuši, kas nav atrisināti. Tāpēc dabīgi, ka jāturpina darbs pie jau iesāktajām lietām. Tas pat būtu vēl svarīgāk nekā ņemt klāt jaunus uzdevumus, kuri, visticamāk, atkal paliks neatrisināti. Vispirms jātiek galā ar to, kas ir iesākts, un lai Dieviņš dotu, ka tā būtu. Protams, viena no jomām, kura vienmēr jāņem vērā un ar kuru jāstrādā, ir kultūra. Taču arī sabiedrībai jābūt aktīvai. Nedrīkst būt tā, ka tāpēc, ka politiķi strādā un ir ievēlēti, sabiedrība pārstāj cīnīties par savām interesēm. Sabiedrībai būs jācīnās un turklāt jādara tas pastāvīgi. Manuprāt, savā ziņā tā ir normāla dzīve, ka apakšas spiež augšējos pārstāvjus. Galvenais, lai cilvēki var runāt un cīnīties par savām interesēm.”
Artis Ostups, dzejnieks: “Pieredze, cik nu daudz man tās ir, liek priekšvēlēšanu laiku uztvert kā miglu. Partiju solījumos nav viegli orientēties, tāpēc varbūt vērts lēmumu, par ko balsot, izdarīt, atskatoties uz iepriekšējās Saeimas paveikto. Lai gan šobrīd sāpīgi ir tādi jautājumi, kā, piemēram, tautsaimniecība un valsts drošība, kultūras nozare man joprojām šķiet svarīga. Kā iepriekšējā valdība varēja pieļaut, ka par kultūras ministri kļūst Žaneta Jaunzeme-Grende? Varbūt tas notika tāpēc, ka kultūras ministra amats politiķiem nešķiet pietiekami būtisks? Jautājums, ko es sev šobrīd uzdodu: kā lai droši zinu, ka neatkārtosies līdzīga kļūda? Un neticu, ka partijas kultūru uzlūko kā svarīgu jomu. To skatījums uz kultūru bieži ir garlaicīgs, bez sapratnes, ka adekvāti atbalstīta laikmetīgā kultūra ir ieguldījums sabiedrības attīstībā. Jā, viņi, iespējams, ir iemācījušies, ka laikmetīgās mākslas muzejs ir laba lieta un ka kultūrkapitāla fonda finansējums jāpiesaista azartspēļu nodevai vai ēnu ekonomikas apkarošanā iegūtajiem līdzekļiem, bet visām partijām vienmēr ir viens trumpis – pēc vēlēšanām rodas jauna politiskā konstelācija, kurā visi labie nodomi pēkšņi var izrādīties neīstenojami. Atliek balsot par šķietami mazāko ļaunumu, lai vai kā tas ir apnicis.”
Inga Gaile, dzejniece, dramaturģe: “Es tieši pēdējā laikā esmu sākusi domāt, par ko balsot. Esmu arī iepazinusies un lasījusi pāris partiju programmas. Man ir svarīgi, lai politiskais spēks iestājas par dzimumu līdztiesību, par toleranci, arī par homoseksuālu cilvēku tiesībām, tomēr pašlaik šāda spēka nav. Vai arī viņi par to neizsakās. Es vēl neesmu izlēmusi, par ko balsot, taču šīs ir lietas, kuras ņemu vērā, un, ja politiķi saprot, ko viņi dara, un programma ir laba, tad iepriekšējai pieredzei ne vienmēr ir tik liela nozīme. Piemēram, jaunā partija “Vienoti Latvijai”, kuri apvieno bijušos premjerus un kuru galvenā nepieciešamība ir nāciju izlīgums, mani nepārliecina – visi cilvēki, protams, kļūdās, taču, ja šie pieredzējušie kungi nāktu ar atklātību par to, kā viņi ir iepriekš strādājuši, tad es viņiem ticētu. Galvenie jautājumi pie kuriem, manuprāt, būtu jāstrādā valdībai, skar sabiedrības toleranci. Ne tikai manis minēto dzimumu līdztiesību, bet arī, piemēram, kā nodrošināt un veicināt sieviešu nodarbinātību pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma. Nav jau tā, ka Labklājības ministrija šobrīd pie tā nestrādātu, taču, tā kā mūsu sabiedrība ir diezgan konservatīva, tad valdība attiecīgi izvēlas konservatīvus risinājumus.”
