Bīstamās sēņu medības: policijas dati par pazudušiem sēņotājiem 0
Cenšoties atrast kārtējo smuko sēnes cepurīti, ir viegli krist azartā un doties arvien dziļāk mežā. Katru gadu vairākiem desmitiem cilvēku šī jaukā nodarbe pārvēršas murgā, jo viņi apmaldās un nespēj atrast izeju no meža. Kā no tā izvairīties?
Lai gan dzirdēts, ka šogad Latvijas meži nelutina ar bagātīgu sēņu ražu, kaislīgākie sēņotāji, rudenim sākoties, nespēj pretoties vilinājumam, ko sagādā sēņošanas prieks. Cits sēnes meklē tikai labi zināmās vietās, ko pazīst kā savu kabatu, cits izmēģina jaunas takas, lai tikai piekrautu pilnu groziņu meža veltēm. Neskatoties uz vietas izvēli, pat pieredzējušākie sēņotāji mēdz aizrauties un apmaldīties – daži pat tik ļoti, ka jāmeklē palīdzība.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas priekšnieces pienākumu izpildītāja Inta Šaboha “Mājas Viesi” informē, ka ik gadu VUGD steidzas palīgā cilvēkiem, kuri apmaldījušies mežā. “Gada siltajos mēnešos mežā apmaldījušos cilvēku skaits ir vislielākais, jo šajā laikā cilvēki dodas mežā, lai sēņotu un ogotu, bet aizmirst par savu drošību. Pašreiz statistika liecina, ka līdz šī gada 1. augustam izglābti 24 cilvēki, kuri apmaldījušies mežā. 2016. gadā tika izglābti 70 apmaldījušies cilvēki, savukārt 2015. gadā izglābts 61 cilvēks. Taču šī statistika ir tikai par tiem gadījumiem, kuros ir iesaistījies VUGD, jo ir arī gadījumi, kad cilvēku meklēšanas darbus vada Valsts policija.”
Sirēna kā glābiņš
Šaboha skaidro, kā VUGD visbiežāk uzzina par apmaldīšanās gadījumiem un kā notiek meklēšana: “Ziņa par apmaldīšanos mežā visbiežāk nāk no paša cilvēka, kas apmaldījies un zvanījis pa vienoto ārkārtas palīdzības izsaukumu telefonu 112, vai arī zvana cilvēka tuvinieki, kas sāk satraukties par pārāk ilgu prombūtni vai nesekmīgu meklēšanu pašu spēkiem. Pazudušo cilvēku meklēšana visbiežāk notiek, izmantojot ugunsdzēsēju auto skaņas un gaismas signālus – spalgo un skaļo sirēnu var sadzirdēt lielā attālumā, kas ļauj cilvēkam iet uz skaņas pusi. Ja ir iespējami mobilie sakari, tad meklēšanas laikā tiek uzturēta saruna ar cilvēku, lai noteiktu atrašanās vietas pazīmes vai arī lai noskaidrotu, vai ir dzirdami skaņas signāli. Kā arī, protams, meklēšanas darbi var tikt veikti, vienkārši pārmeklējot konkrēto apkārtni.”
Valsts policijas (VP) Galvenās kārtības policijas priekšnieks Artis Velšs skaidro, ka gadījumu ir daudz un dažādi un policija iesaistās, kad saņemts izsaukums. Izsaukumus veic vai nu paši cilvēki, vai arī tuvinieki. “Kā notiek glābšanas darbi, ir atkarīgs arī no tā, cik ilgi cilvēks ir pazudis. Arī mēs raidām skaņas signālus, sazināmies ar pazudušo cilvēku, ja iespējams. Galvenais ir pateikt radiem, draugiem, kaimiņiem, ka dodaties sēņot, jo bieži ir bijuši gadījumi, kad policiju izsauc kaimiņi, sakot, ka konkrētais cilvēks nav redzēts jau vairākas dienas, iespējams, devies sēņot.” Ir bijuši gadījumi, kad meklēšanas darbos iesaistās Nacionālie bruņotie spēki, sūtot savu militāro helikopteru. Tas notiek, piemēram, kad ir pamats uzskatīt, ka cilvēks ir dzīvs, bet viņam sākušās veselības problēmas – meklēšana var ilgt vairākas stundas, un helikoptera izmaksas ir apmēram 2000 eiro. Tā ir glābšanas operācija, kuru apmaksā valsts – no sēņotājiem nauda netiek piedzīta, stāsta Velšs.
Apmaldās ne tikai vecie
VUGD pārstāve Šaboha kliedē mītu par to, ka izeju no meža un atpakaļceļu mājup nespēj atrast tikai sirmgalvji: “Nevar teikt, ka mežā apmaldās tikai gados vecāki cilvēki, jo ir gadījumi, kad apmaldījušies arī ļaudis pusmūžā, kā arī ļoti jauni cilvēki.”
Artis Velšs izstāsta, ka netiek apkopota statistika par mežā apmaldījušos cilvēku vecumu, bet visbiežāk tie ir pusmūža cilvēki. “Nav konkrēta vecuma, kas izceltos, bet pārsvarā tie ir cilvēki vecumā ap piecdesmit un uz augšu. Taču ir bijuši gadījumi, kad apmaldās arī jaunieši.” Kādēļ sēņotāji, lai gan noteikti ir dzirdējuši par apmaldīšanās gadījumiem, joprojām nav pietiekami piesardzīgi un turpina noklīst mežā? Kāds aizraujas ar sēņošanu un vienkārši nepamana, ka ir noklīdis, cits savukārt uzticas ierīcēm, bet tās nereti izlādējas. Viens no izplatītākajiem apmaldīšanās iemesliem ir sēņošana nepazīstamās vietās. “Reizēm cilvēku izdodas atrast pāris minūšu vai dažu stundu laikā, bet ir cilvēki, kuri mežā pavada daudz ilgāku laiku. Piemēram, nesens gadījums – 29. augustā ap plkst. 7 ugunsdzēsēji glābēji saņēma izsaukumu uz Pārgaujas novada Straupes pagastu, kur jau kopš iepriekšējās dienas plkst. 11 mežā atradās sieviete ar suni, kura bija apmaldījusies un saviem spēkiem nespēja izkļūt laukā. Izmantojot telefona sakarus ar pazudušo sievieti un automašīnas skaņas signālus, ugunsdzēsēji glābēji ap plkst. 8 atrada sievieti ar suni un nodeva neatliekamās palīdzības mediķiem. Tas nozīmē, ka sieviete mežā bija atradusies gandrīz 20 stundas, līdz piezvanīja pa glābšanas dienesta tālruni 112,” stāsta Šaboha.
Uz mežu spilgtās drānās
Sešdesmit trīs gadus vecā Dagnija Trama atklāj, ka sēņošana gan viņai, gan vīram ir vaļasprieks: “Vīram sēnes pat negaršo, bet ļoti patīk tās lasīt. Mežā dodamies divatā, un abiem līdzi ir mobilais telefons, jo sēņojot, protams, iznāk pašķirties. Ik pa laikam arī saūjināmies, kā arī jau daudzus gadus sēņojam tikai pazīstamā mežā. Šogad piedzīvoju smieklīgu atgadījumu – mežā pašķīrāmies. Gāju uz sen zināmu gaileņu vietu, kad starp kokiem kaut kas pazibēja un dīvaini ierējās. Gāju tālāk, bet, kad tas atkārtojās, ar drebošu sirdi steidzos atpakaļ uz mašīnas pusi. Tur jau arī nāca mans vīrs, un es viņam izstāstīju par savām izbailēm. Viņš pasmējās un teica, ka tas varētu būt stirnu buks, no kura nav jābaidās. Tūlīt arī kāpām mašīnā un braucām ārā no meža. Tad es ieraudzīju kādu sēņotāju, kurš iznāca no tās vietas, uz kuru gribēju doties es, un gardi smējās. Sapratu, ka tas “buks” bijis viņš – kā anekdotē.” Dodoties sēņot, Dagnija ievēro arī citus drošības pasākumus: “Tā kā mežs ar gadiem mainās, jo ir sagāzti koki, uz kuriem var paklupt, sēņu nazi nekad neturu rokās, bet gan grozā, jo esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad paklūpot var savainoties.” Arī Zane Vītola Štarka sēņo tikai pazīstamā mežā: “Vienmēr braucu uz vienu konkrētu vietu, kur zinu, ka neapmaldīšos. Sēņot nekad nedodos viena, man tas vienkārši nepatīk. Protams, ka vienmēr līdzi ir telefons, lai apmaldīšanās gadījumā varētu kādu sazvanīt, taču jāatzīst, ka uztveršanas zona šajā mežā ir reti kurā vietā. Reiz mežā apmaldījās mans vīrs, tad viņš zvanīja man, es gāju līdz mašīnai un signalizēju tik ilgi, līdz viņš saprata, kurā virzienā jādodas. Vēl kas – vienmēr uz mežu velku spilgtu apģērbu.”
