
Sezonalitāte, tradīcijas un neprognozējamība neļauj sākt sēņu pārstrādi 1
Ugāle vai Sēlpils, Nīca vai Varakļāni, Viesīte vai Alūksne – visā Latvijā šogad sēņu tik daudz kā reti kad. Īpaša sajūsma ir par baravikām, kas daudzviet aug veselām ģimenēm.
Pašpatēriņam un pārdošanai
Sēņotāji ar pilniem groziem manāmi visur – ne vien mežos, uz ceļiem, autobusu pieturās un dzelzceļa stacijās, bet arī ielās, uzpirkšanas punktos, daudzdzīvokļu māju pagalmos. Lielākā daļa sēnes lasa pašpatēriņam. Lūk, ko stāsta ilggadēja sēņotāja rakstniece Lūcija Ķuzāne, kas no Jēkabpils ar autobusu dodas uz Viesītes mežiem: “Šogad patiešām ir īsts sēņu bums. Maniem radiem nav pat jāiet mežā – viņi sēnes lasa Jumurdas meža mājas tuvumā, pat pagalmā tās aug kā negudras. Kad aizvedu mājās pilnu lielo grozu, man nākas sašķirot trijās grupās: pirmajā lieku baravikas un bekas, sākot ar apšu un sviesta bekām un beidzot ar priežu un lāču bekām, otrajā – bērzlapes un čigānenes, trešajā – vilnīšus, krimildes, cūcenes, alksnenes. Baravikas un bekas cepu un marinēju, bērzlapes un čigānenes vāru un sālu, trešās grupas sēnes ir parūgtas, tāpēc tās vāru atsevišķi, turklāt pēc vārīšanas mērcēju vairākos ūdeņos. Protams, es pati visu ziemai sagatavoto nevaru apēst – tiek arī radiem un draugiem.”
Ir cilvēki, kuri lasa tikai baravikas. Sagatavo dažādi – cep, kaltē, marinē, arī svaigas liek saldētavā. Attieksme arī dažāda. Tā Pļaviņu sēņotājs Mārtiņš Siliņš apgalvo, ka galvenais ir nevis tas, cik sēņu mežā un grozā, bet gan – tas skaistais lasīšanas process. Edgars Ozoliņš Krāslavā iesaucas – cik vienreizēji skaista ir daba! Haralds Zaļkalns Ugālē ar sēņu kadriem papildina savu dabas foto kolekciju.
“Kā lai tik bagātā sēņu gadā nelasa, ja tā mēnesī varu nopelnīt vairāk nekā skolas darbā!” savu motivāciju izsaucienā izsaka Balvu novada skolotāja Inese Kalniņa.