“Visam, ko cilvēks veidojis, ir sava vēsture – arī Rīgas kultūrvidei.” Intervija ar vēsturnieku Agri Dzeni 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēsturnieks Agris Dzenis ir viens no tiem Latvijā retajiem speciālistiem, kas aizrāvušies un strādā ar arhīvos pieejamajiem 16.–19. gadsimta rokrakstiem, jo iemācījušies tos izlasīt. Būdams vēstures maģistrs, Dzenis ir “brīvmākslinieks” – pētījumus pie viņa pasūta gan pašvaldības, gan dažādas sabiedriskās organizācijas, kam rūp senākas pagātnes izpēte. “Nopelnīt var. Es teiktu, ar viduslaiku un jauno laiku materiālu pētniecību Latvijā varētu strādāt daudz vairāk cilvēku nekā šobrīd,” saka vēsturnieks.
Agra Dzeņa jaunākais plašākais veikums ir 15. gadsimta “Helevega hronikas” iztulkošana pēc vēstures pētnieku kopas “Apvārsnis” ierosinājuma, izmantojot Valsts kultūrkapitāla fonda stipendiju.
“Helevega hronika” ir vērtīgs viduslaiku vēstures avots, kas saglabājies 17. gadsimta tulkojumā un vēsta par laiku, kad par ietekmi Rīgā cīnījās Rīgas arhibīskaps un Livonijas ordenis, kamēr arī rīdziniekiem bija savas intereses. Hronika drukātā veidā aizņemtu ap 150 lappušu, taču tiks publicēta brīvpieejā vēstures un novadpētniecības vietnē “Historia.lv”.
“Grāmatas drukāšana – tie ir papildu izdevumi. Grāmatām tagad ir tādas cenas, ka tās vairs reti kurš var atļauties,” skaidro tulkotājs, kura ieskatā mūsdienu Latvijā vēstures izpētē 20. gadsimtam pievērsta nesamērīgi liela vērība. Senie rokraksti paver dziļāku, neierastāku skatu uz latviešu pagātni.
Kas īsti stāstīts “Helevega hronikā”, ko sauc par pirmo pilsētas hroniku Baltijā?
A. Dzenis: Būtu jāsāk ar manuskripta vēsturi, kas varbūt ir vēl interesantāka nekā pats teksts. Oriģināls sadega 1674. gada ugunsgrēkā Rīgas rātes kancelejā, kad gāja bojā lielākā daļa rātes dokumentu, tāpēc nav pārliecības, ka tas tiešām tapis 15. gadsimtā. Nav arī skaidrs, kādā valodā hronika sākumā rakstīta – viduslejasvācu vai latīņu. Un man nav izdevies arī atrast pārliecinošus pierādījumus, ka hronikas autors tiešām ir Hermanis Helevegs.
Viņš bija pilsētas rātes sekretārs, vēlāk rātskungs. Sekretārs bija pilsētas kancelejas vadītājs, kurš sagatavoja dokumentu tekstus vai tos juridiski apstiprināja. Hronika tika rakstīta trešajā personā. Pirmās personas tekstā nav; tur nav “es redzēju” vai “man teica”. Par Helevega autorību ir divi pieturas punkti.
Zināms, ka 1443. gada Rostokas universitātes studentu matrikulā ir ieraksts: rīdzinieks Hermanis Vestfāls iestājies universitātē. Ne Helevegs, bet Vestfāls. Uzskata, ka viņam bijuši divi pavārdi. Tad nākamais punkts ir Rīgas pilsētas kases grāmatas ieraksts, ka 1456. gadā pilsētas sekretāram Hermanim, neminot uzvārdu, samaksātas astoņas mārkas un 12 šiliņi par hronikas sarakstīšanu.
Hronika attiecas uz tā sauktajiem Salaspils darījumiem – ne tikai 1452. gada Salaspils līgumu (to noslēdza Rīgas arhibīskaps un Livonijas ordenis, pretēji rīdzinieku vēlmēm vienojoties, ka noteicēji pār pilsētu ir gan ordenis, gan arhibīskaps), bet arī visu līguma priekšvēsturi.
Ir pieņemts, ka hronikas uzdevums bijis pierādīt, ka Salaspils līgums Rīgas pilsētai uzspiests nelikumīgi. Īstenībā tas ir stāsts par Rīgas arhibīskapa un ordeņa politiskajām attiecībām – konflikti, sarunas, mēģinājumi izlīgt ar daudzu ārzemju vidutāju starpniecību. Šīs sarunas bija ļoti ilgas un komplicētas. Ja ar ārējo starpnieku palīdzību nepietika, notika vēršanās pie Romas pāvesta, jo pāvests bija Livonijas virskungs un augstākā juridiskā autoritāte. Viņa viedokli tomēr respektēja visas puses.
Man radās iespaids, ka hronikas uzdevums drīzāk bija sarunu dokumentēšana – tādu sarunu, kas netika protokolētas. Gan Rīgas arhibīskaps, gan ordenis mēdza atteikties no iepriekš teiktā un solītā. Acīmredzot bija nolemts šīs runas tēžu veidā fiksēt rakstiski – gadījumam, ja kāds no politiskajiem sāncenšiem mēģinātu iepriekš teikto noliegt vai sagrozīt, kā to bieži darījis Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers. Tad varētu atšķirt hroniku un iepriekš teikto atgādināt.
Autors pilnīgi noteikti sarunas dzirdējis pats vai arī dzirdējis atstāstu no rātes sūtņiem. Hronika detalizēti ataino notikumus aptuveni no 1440. līdz 1489. gadam, bet tai ir arī ievads un notikumu atstāts, sākot no 1297. gada, kad notika pirmais militārais konflikts starp Rīgas pilsētu un ordeni.
Iztirzāti arī 14. gadsimta Rīgas un ordeņa konflikti. Hronikas ievadu, kur ir runa par laiku kopš leģendārās Livonijas “uzzēģelēšanas” 1158. gadā, visticamāk, rakstījis Rīgas pilsētas arhivārs Johans Vite. Viņš 17. gadsimta vidū hronikas oriģinālu pārtulkoja augšvācu valodā, ļoti līdzīgai mūsdienu literārajai vācu valodai. Vite Zviedrijas karaļa galma uzdevumā rakstīja plašāku Livonijas hroniku, un ir iespējams, ka 15. gadsimta hronika bija daļa no tās.
Šajā rokrakstā ir ļoti daudz svītrojumu, labojumu. Interesanti, ka Vite sācis rakstīt vienā lappusē, tad pārlēcis kādas piecas uz priekšu, uzrakstījis puslappusi un atkal pārlēcis atpakaļ. Tiešām grūti saprast, kādēļ viņš tā darījis.
Ko mūsdienu vēstures interesents var ieraudzīt tādos tekstos? Tur ir, piemēram, kāds nošķīrums starp vāciem un nevāciem?
“Helevega hronika” ir interesanta ar to, ka Rīga tajā parādās kā vienota kopiena. It kā formāli Rīgas arhibīskapam pakļauta, tomēr suverēna. Ar savu pašpārvaldi, tiesībām, autonomu tiesu, karaspēku.
Hronika satur diezgan plašas ziņas par rīdzinieku karaspēku. Būtībā tā bija zemessardze – Rīgas namnieku kājnieku un jātnieku vienības rātes ieceltu komandieru vadībā.
Cīņā pret ordeni iesaistījās visi Rīgas iedzīvotāji – ne tikai rāte un namnieki, bet arī nevāci un iedzīvotāji, kam nepiederēja nekustams īpašums pilsētā, amatnieki, arī ārzemju tirgotāju brālība “melngalvji”, kaut pēdējiem nebija pienākums to darīt. Rīdzinieki guva vairākas uzvaras pār ordeņa karaspēku, jo bija labi organizēti un bruņoti.
Nevāci hronikā pieminēti divas reizes, taču dalījums vācos un nevācos principā parādās tikai 14. gadsimta beigās. Tas bija saistīts nevis ar nacionālajām nesaskaņām vai noniecināšanu, bet konkurenci. Vācieši centās panākt, lai nevācieši nekļūtu par Rīgas namniekiem.
Hronikas fragmenti gana bieži pieminēti pētījumos par Rīgas senatni, taču visa līdz šim tā nebija iztulkota. Kāpēc tā?
Man trūkst argumentu to izskaidrot. 1998. gadā iztulkoju hronikas fragmentu par 1484. gada kauju pie Daugavgrīvas, kad rīdzinieki sakāva ordeņa karaspēku. Principā toreiz tas bija mans pirmais mēģinājums tulkot sarežģītākus vēstures avotus.
Taču “Helevega hronika” jau nav vienīgais netulkotais Rīgas vēstures avots par to laiku. Ir daudzas 16.–17. gadsimta Rīgas rātskungu dienasgrāmatas, kas nav ne tulkotas, ne publicētas.
Vēsturnieki atzīst, ka par Rīgas vēsturi nekas visaptverošs pēdējos gadu desmitos tā arī nav tapis. Saka – tas būtu liels darbs un nav kas par to maksā.
Vai nešķiet, ka Rīgas senatne šobrīd vispār atstāta novārtā? Tā Rīgas identitāte, kas saistās ar viduslaikiem un jaunajiem laikiem. Ar Rīgas senatni ir tāpat kā ar Lielā Kristapa figūras kopiju – nolikta nemanāmā vietā. Gan vācu, gan latviešu Rīgas, respektīvi, Pārdaugavas vēsture. Pārdaugava jau bija tāda kā alternatīvā Rīga, kuru latvieši apdzīvoja no pašiem pirmsākumiem.
Tātad seno dokumentu Latvijas arhīvos pietiek. Kad tos saņemat, kādas atzīmes pārsvarā ieraugāt lapā, kur norādīts, kad un kurš konkrēto dokumentu skatījis?
Ļoti daudziem dokumentiem šī lappuse vispār ir tukša. Teiksim, tie Kurzemes zemes arhīva, muižnieku dzimtu un Kurzemes un Zemgales hercogu muižu dokumenti, kurus Teodors un Ārija Zeidi pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā atrada toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā kādas pils tornī sakrautus un par kuriem tur neviens nezināja, ka tie ir Otrā pasaules kara laikā no Latvijas atvesti.
Tas ir ļoti liels apjoms, un es neteiktu, ka šos dokumentus kāds tagad ļoti plaši izmantotu pētījumos. Acīmredzot nepietiek pacietības iemācīties lasīt senos rokrakstus 16.–17. gadsimta augšvācu valodā. Zinot vācu valodu, es pats to iemācījos trīs mēnešu laikā, strādājot Valsts vēstures arhīvā.
Nu, nezinātājam arī 19. gadsimta rokraksts šķiet kā savā starpā savienotu slīpu svītriņu un cilpiņu rinda. Bet, tikai strādājot arhīvā, sāc saprast, ko nozīmē rakstītais vēstures avots, ar ko 16. gadsimta dokuments atšķiras no 19. gadsimta dokumenta.
Cik Latvijā šobrīd ir pētnieku, kuri spēj izlasīt senos rokrakstus? Savulaik arhīvisti uztraucās, ka pratēju kļūst aizvien mazāk, bet jauni klāt nenāk.
Ieskaitot arhitektūras, mūzikas, mākslas vēsturniekus, vismaz divdesmit būs. Daudz nav. Jautājums arī, cik no viņiem aktīvi nodarbojas ar pētniecību. Ir gan samērā daudzi dzimtu pētnieki, kas paleogrāfiju un valodu apguvuši pašmācības ceļā. Ja par pētnieku jaunāko paaudzi, tad arhīva lasītavā 25–30 gadus vecus cilvēkus redzēt gadās reti. Kāpēc trūkst intereses? Grūti spriest. Jā, pacietība un neatlaidība pētniecībā ir nepieciešama.
Esat papētījis arī 16.–17. gadsimta tiesu lietas.
Tas saistīts ar brāļu Raita un Laura Ābeļu topošo animācijas filmu “Dieva suns” par 17. gadsimta vilkaču prāvām. Tiesu lietas no tā laika praktiski ir vienīgie rakstītie avoti par 16.–18. gadsimta latviešu zemniekiem, precīzāk – protolatviešiem, jo latviešu tauta tajā laikā vēl atradās veidošanās procesā. Ja zemnieks neko sodāmu nesastrādāja, labākajā gadījumā par viņu saglabājās vien ieraksts baznīcas vai vaku (nodevu) grāmatā. Savukārt krimināllietās atklājas zemnieka mentalitāte.
Zemes tiesā Zaubē 1692. gadā izskatītā vilkača Tīsa lieta ir gluži kā folkloras ekspedīcijas materiāls. Tiesa vecajam vīram neuzdeva uzvedinošus jautājumus, viņu nespīdzināja. Viņš par vilkačos iešanu pastāstīja pats. Tīsu uz tiesu izsauca ne jau vilkaču dēļ. Īstenībā tā bija lieta par baznīcas apzagšanu, kur zemnieks Tīss figurēja kā liecinieks.
Pārējais vēlāk atklājās nejauši, kad viņš pastāstīja, ka nodarbojas ar pareģošanu un vilkačos skriešanu. Viņš atklāti klāstīja par savām vīzijām un īpašo tehniku, kā līdz tādam apziņas stāvoklim nonākt. Zemnieks to stāstīja tā, it kā būtu piedzīvojis pats, bet, iespējams, tā bija vienkārši nostāstu vai priekšstatu par vilkačiem kompilācija no tās vides, kurā Tīss dzīvoja.
Kāds senajās krimināllietās ir tā laika latviešu zemnieks?
Katrā ziņā ne balts un pūkains, kas tikai dzied tautasdziesmas un iet rotaļās ap Jāņu ugunskuru. Ir ļoti daudz lietu par slepkavībām, tostarp jaundzimušo slepkavībām. 17.–18. gadsimtā ārlaulības bērnu slepkavības bija ļoti izplatītas. Arī vācu vidū. Ir daudz slepkavību dzērumā, ģimenes locekļu un sadzīves slepkavības dēļ naida, strīdiem par mantu. Ir naids kaimiņu starpā.
Vairākas apsūdzības burvestībās saistītas tieši ar konfliktiem starp kaimiņiem, kad kaimiņš ienīst kaimiņu un it kā cenšas nodarīt kādu kaitējumu viņa veselībai vai lopiem noburot. Un tad “noburtais” viņu sūdz tiesā. Tos burvjus un raganas tiesā jau nesūdzēja vācu muižnieki, bet pašu kaimiņi. Nu, tādas “jaukas”, cilvēciskas īpašības kā nesaticība, nenovīdība. Ir diezgan daudz sodomijas lietu. Tas skaitījās viens no smagākajiem noziegumiem. Bija gadījumi, kad par to grēksūdzē uzzināja mācītājs un tad sauca pie tiesas.
Diezgan daudz esat pēc pasūtījuma pētījis dažādu pagastu, novadu vēsturi.
Arī tagad nodarbojos ar lokālo vēsturi. Pašvaldībām un biedrībām interese ir, jo kultūrvēsturiskais mantojums ir vietas attīstības resurss. Ja pašvaldībai pieder kāds kultūrvēsturisks objekts un par to nav vēsturiskās informācijas, tad par to arī nevar neko nedz pastāstīt tūristiem, ne pamatot kultūrvēsturisko nozīmi, lai piesaistītu Eiropas fondu līdzfinansējumu restaurācijai. Tāpēc pašvaldībām tas ir stratēģiski svarīgi.
Esat ieskatos, ka pārāk daudz uzmanības pievēršam 20. gadsimtam?
Vēsture ir process, cilvēces darbība. Visam, ko cilvēks veidojis, ir sava vēsture, arī Rīgas kultūrvidei. Un tā ir aksioma, ka vēsturniekam jāstrādā ar vēstures avotiem – priekšmetiem un tekstiem. Bet par 20. gadsimtu svarīgākie Latvijas vēstures avoti, kas attiecas uz Latvijas okupāciju un periodu PSRS sastāvā, nemaz nav pieejami. Tie atrodas Krievijas arhīvos un tuvākajā laikā noteikti arī nebūs pieejami. Latvijā ir vien neliela daļa no šī dokumentu kompleksa, kas nevar sniegt pilnīgu ainu, tikai vispārēju priekšstatu.
Tāpēc 20. gadsimta otrās puses Latvijas vēsture lielākoties balstās naratīvos, tas ir, stāstos, personiskajās atmiņās, kaut tās būtu jāsalīdzina ar rakstītajiem avotiem, jo atmiņas mēdz būt neprecīzas. Savukārt naratīvi jau jāpēta sociālantropoloģijai un socioloģijai, nevis vēsturniekiem, kuru pamatuzdevums ir iegūt jaunu informāciju par pagātni no dokumentiem un citiem materiāliem. Manuprāt, vēstures zinātne mūsdienās vispār ir pārāk sajaukta ar dažādām citām disciplīnām.
