Atis Klimovičs: Krievu pasaules kārtības izplatīšanas aizsegā izdarīts neskaitāmi daudz noziegumu 1
Jau 2014. gada pavasarī radās pirmās aizdomas, ka Krievijas slēptajai agresijai Ukrainā ir tiešs sakars ar prastu laupīšanu, un tagad jau ilgāku laiku par to nav ne vismazāko šaubu.
Par to visā drīzumā pēc Krimas iedzīvotāju “brīvas gribas” izpaušanas krievu armijas stobru klātbūtnē varēja pārliecināties Ukrainai atņemtajā saulainajā pussalā.
Līdz šim nav dzirdēts, ka jaunā vara – Krievijas Federācija – būtu piedāvājusi kādam no bijušajiem īpašniekiem, kas nedzīvo Krimā, kompensācijas par šīs personas īpašumu. Tas pats sakāms par Ukrainas valsti, kam tur piederēja dažādi īpašumi. Ar likumību un cieņu pret īpašumtiesībām tam, protams, nav nekā kopīga. Vien ar džungļos pastāvošo kārtību, kur vara tam, kam lielāks spēks.
Tas pats, tikai ievērojami lielākos mērogos, norisinājies Donbasā. Tur tā sauktās krievu pasaules kārtības izplatīšanas aizsegā izdarīts neskaitāmi daudz noziegumu. Labi, ka par daudziem no tiem pēc nokļūšanas Ukrainas valdības kontrolētajā pusē cietušās personas nodevušas liecības tiesībsargājošajām iestādēm vai citām organizācijām.
Šausmu stāstu ir daudz, un tie apstiprina, ka Krievijas vadīto separātistu kontrolētajā Donbasa teritorijā līdz pat šai dienai valdījuši paši īstākie laupītāji un bandīti.
Runājot Krievijas koloniālās varas piekritēju zonā divus gadus strādājušā EDSO novērotāja vārdiem, šo mentalitāti Rietumos nesaprot. Tur nespējot aptvert, ka krievu tautības iedzīvotājs no Rostovas pie Donas, kas ieradies karot uz Donbasu un sagrābis divus trīs dzīvokļus Doņeckā un vēl šo to, ar atplestām rokām nesagaidīs miera uzturētāju misiju, kura mēģinās normalizēt situāciju. Ne jau tādēļ viņš tur ieradies.
Kā lai neatminas kādu krievu pulkveža spārnoto frāzi latviešu inteliģentam pirms viņa izlikšanas no dzīvokļa pēckara Latvijā: “Tā mēs rīkojāmies Prāgā un Vīnē, un tāpat mēs darīsim arī šeit!”
Vidējam eiropietim nesaprast, ka apbruņotie ļaudis vienkārši var atņemt viņa īpašumu un par paša atbrīvošanu vēl pieprasīt izpirkumu.
Protams, tā saucamo separātistu kontrolētajā teritorijā cilvēkam nākas priecāties, ka izkļuvis sveikā. Dzīvībai tur nav nekādas vērtības. Tur tā ir vienīgi izmantojams un beigu galā ārā izmetams materiāls. Tiem, kas sekojuši Ukrainas kara notikumiem kopš 2014. gada, būs zināmi vairāki aizdomīgi gadījumi, kad Krievijas kontrolētajā Donbasa daļā apšaudēs gājuši bojā civiliedzīvotāji. Saprotams, to propagandas nolūkā Kijevas apsūdzēšanai nekavējoties izmantoja separātisti, taču profesionāla sprādzienu vietu izpēte ļāvusi noprast, ka šauts patiesībā no prokrievisko spēku teritorijas.
Arī minētais separātistu zonā strādājušais EDSO novērotājs personīgi apskatījis šāviņu eksplozijas radītos krāterus apdzīvotā vietā un secinājis, ka šauts no pašu separātistu zonas. Viņa secinājums, saprotams, nav bijis pa prātam vietējās administrācijas pārstāvim, kas gaidījis citu viedokli. Gluži tāpat kā vairāku Krievijas TV kanālu “žurnālistiem”. Diemžēl atmiņa neatgādina nevienu gadījumu, kad EDSO misijas vadība būtu publiski norādījusi uz šādu apzinātu melošanu.
Nobeigumā, vēlreiz atsaucoties uz EDSO misijas novērotāju, virsnieku ar garu dienesta un misiju pieredzi, šķiet pareizi atzīt Donbasā notiekošo par civilizāciju sadursmi. Iespējams, šādam viedoklim vajadzētu stimulēt uz ilgu pacietību, jo cīkstēšanās var izrādīties ilgāka un nopietnāka, nekā gribētos.
