Senlietu burvība lauku sētā Nīcas novadā 0
Ausmas un Ērika Dzintaru lauku sētā “Galdnieki” Nīcas novada Pērkonē itin bieži iegriežas gan kāzinieki, gan citi viesi. Viņus pievelk saimnieku sirsnība un senā gaisotne.
Senās sētas labo auru novērtējusi arī pašvaldība: 2007. gadā “Galdnieki” saņēma Nīcas novada pašvaldības speciālbalvu “Senlietu dārzs”. Šovasar šeit uzņēma puķu mīļotājus ikgadējās Nīcas skaisto dārzu dienās.
Ausmai šī lauku sēta pazīstama kopš bērnības, taču pastāvīgi viņa ar vīru šeit dzīvo pēdējos divdesmit gadus.
Saimniecei piemīt liela cilvēku mīlestība un kurzemniekiem neraksturīga atvērtība un sirsnība. Interesanti, no kādiem senčiem tas nācis?
Uz šo jautājumu Ausma atbildēt diemžēl nevar. Dzimusi 1942. gadā, savus vecākus neatceras. Kara laikā nonākusi bērnu namā Rīgā. No turienes viņu paņēmuši audžuvecāki Marija un Augusts Nikovski un, iespējams, izglābuši meitenei dzīvību. Ar iztikšanu bijis grūti, tādēļ vasarās braukuši uz “Galdniekiem”, pie audžumammas māsīcas Austras Tīdas.
Miljonāri Tīdi
“Galdniekus” Tīdu dzimta savā laikā izpirka un tāpēc pie šīs zemes cieši turējās. Saimnieks Jānis Tīds bija galdnieks, no tā arī cēlies māju nosaukums. Pēckara gados Tīdi atteikušies stāties kolhozā. Tolaik, lai šādus individuālistus pārmācītu, saimniecībām uzlika nesamērīgi lielus nodokļus. Ja nesamaksāja, mājas atņēma un pašus ielika cietumā. Tīdi strādājuši, cik spēka, un arī kaimiņi palīdzējuši lielās nodevas nomaksāt. Tikmēr citi spītīgo ģimeni saukājuši par miljonāriem.
Šāda dzīve veidoja cietus raksturus. Arī Jāņa meita Austra bija sieva kā krams. Nodzīvoja 94 gadus, un vēl 90 gadu vecumā rušinājās pa kartupeļu lauku. Pēdējā mūža gadā secinājusi: – Cik labi, ka guļu savā gultā, savā mājā! Un tūdaļ piebildusi: – Kā vēl es tos jūras mēslus ārdītu!
Šosejas pusē senāk bijis priežu mežs, to nolīda un iekopa laukus. Vieglā smilts zeme ir ļoti liesa, tādēļ jūras aļģes jeb jūras mēsli ir tīrumu bagātība. Tos vākuši krastā un ar zirga ratiem veduši uz lauka.
Tante priecājusies, ka Ausma ar Ēriku palīdz saimniecībā, taču no savām vadošajām pozīcijām nav atkāpusies. Daiļdārzu Ausma varēja sākt veidot tikai pirms sešiem gadiem, pēc tantes nāves. Agrāk visu Ausmas stādīto viņa pat izrāvusi, dāvinātajiem dekoratīvajiem skujeņiem bijis jāmeklē vieta mežmalā. Arī mājā tantei bija galvenais vārds. Tad Ēriks, kurš visu mūžu nostrādājis par šoferi, apguva celtnieka un galdnieka iemaņas un pagalma otrā malā uzbūvēja savu māju. Šī balto ķieģeļu celtne oficiāli gan skaitās saimniecības ēka. Sešdesmitajā jubilejā Ausma beidzot bija tikusi pie savas mājas un viesistabā uz lielā galda lepni grieza jubilejas torti! Tagad šeit atrodas senlietu krātuve, te mēdz pārnakšņot ciemiņi, var arī uzspēlēt klavieres.
Sievas ziedēja kā magones
Ausma labprāt ver vaļā pūralādes un atbīda atvilktnes. Senāk nīcenietes tautas tērpos braukušas gan uz gadatirgu, gan uz baznīcu. Kad tās sabraukušas Liepājā, viss tirgus kļuvis košs! Un, kad pēc dievkalpojuma vēruši vaļā baznīcas lielās durvis, nīceniešu koši sarkanie brunči liesmojuši kā ugunskurs.
Taču skaistums prasa arī upurus. Pacilājam tautastērpu – smags! Lai brunčiem būtu labs kritums un tie stāvētu kupli, apakšmalā iešūta resna aukla. Ejot tā diezgan sāpīgi sit pa kājām. Lai dejojot vai vējam uzpūšot nebūtu redzami pliki stilbi, zem košajiem brunčiem bija jāvelk pietriepe – pie blūzes piešūti bieza auduma apakšsvārki.
Ausmai šīs lietas iet pie sirds. Pēc izglītības viņa ir kultūras darbiniece, režisore. Visu mūžu strādājusi šai jomā. Piecus gadus bijusi Durbes kultūras nama direktore, vienu sasaukumu – Vecpils pagasta padomes priekšsēdētāja. Lai koptu senās tradīcijas, organizētu atpūtas un izglītojošus pasākumus, viņa kopā ar citām entuziastēm 2010. gadā nodibināja biedrību “Cerību krāsa”. Ausma un Ēriks ir bagāti vecāki, viņiem ir divi dēli un četri mazbērni. Pasākumos kā muzikante piedalās arī mazmeita Ieva Dzintare, kura Liepājas mūzikas skolā beigusi flautas klasi.
Visus garos prom!
Kad sakņu dobju vietā Ausma sāka iekopt daiļdārzu, pirmā padomdevēja bija “Drāznieku” māju saimniece un dzintara rotu darinātāja Gunta Vecpils. Rudenī atbraukusi uz “Galdniekiem” un uzreiz pateikusi: – Visus garos prom! Tūjām un pacipresēm, kas bija stādītas pagalma vidū, nācās atkāpties uz dārza malu, lai vidus būtu brīvs. Ausma visus rīkojumus izpildījusi. Sakņu dobju vietā apkārt mājai tagad ir plašs zāliens. Zeme ir švaka, dārzs bieži jālaista.
Diemžēl jārēķinās ar to, ka dārza veidošanā aktīvi piedalās arī stirnas. Kaut gan visapkārt ēdamā pietiek, nāk sētā un nograuž skujeņus! Tādēļ nācies uzlikt zaļu drāšu žogu.
Ausma pati ar augu kolekcionēšanu neaizraujas, dārzā ir daudz dāvinātu stādu, kurus viņa godprātīgi apkopj. Viņas vaļasprieks ir un paliek seno tradīciju iedzīvināšana un senlietu krāšana un eksponēšana. Vieta pati par sevi jau ir pietiekami skaista. Līdz jūrai tikai 700 metru, pagalmā dzird tās šalkoņu. Otrā pusē ir šoseja, to nedzird, taču redz, ka tālumā aizslīd mazas rotaļu automašīnas. Necik tālu nav arī Liepāja. Ausmai patīk, ka tumsā pamalē var redzēt pilsētas uguņu atblāzmu. Tas atsauc bērnības atmiņas, kad tante ik vakaru meiteni sūtījusi skatīties, vai Liepāja nedeg… Tepat netālu ir arī baznīca, uz to gājuši kājām.
Sirdi silda arī atmiņas par lauku darbiem. Kulšanas talkās braukuši ar zirgiem, darbinājuši veco dampi. Darbs nebija viegls, toties kas par labu auru! Tādēļ Ausma ar mīlestību glabā seno tehniku un darba rīkus. Pagalmā stāv zirga grābeklis, vairāki rati, ragavas. Ziemā tos novieto plašajā šķūnī. Arī senie ikdienas iedzīves priekšmeti nav izmesti. Saglabātas galdnieka ēveles un āmuri, vērpjamie ratiņi, senās kafijas dzirnaviņas, sviesta kuļamā kaste, gaļas maļamās mašīnas, elegantie ogļu pletīzeri, pakavi, zirglietas, senču apģērbi un, protams, čaklās saimnieces pūralāde, pilna ar izšūtiem dvieļiem un linu auduma gultasveļu, un tā joprojām.
Ausma pati saka, ka viņai ir nevis daiļdārzs, bet dārzs ar seno lietu auru. Un viesiem patiesi te ir ko pētīt, gluži kā brīvdabas muzejā.
{gallery id=”2030″}
