Varat pierādīt, ka esat kuršu ķoniņa pēctecis? Eduardu tiesā par senlietu nelikumīgu glabāšanu 28
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa sākusi izskatīt krimināllietu pret 52 gadus veco Eduardu Fombergu, kurš tiek apsūdzēts par to, ka savā dzīvesvietā Rīgā nelikumīgi glabājis valstij piederošas 106 arheoloģiskas senlietas (103 raksturīgas Latvijas teritorijai, trīs – Krievijas).
To materiālā vērtība – 7903 eiro. Savu vainu Fombergs neatzīst. Tiesas sēde šonedēļ turpināsies.
Melnā arheoloģija un melnais tirgus
Valsti kā cietušo tiesā pārstāv Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne. Savas runas sākumā viņa atgādināja daudziem jau zināmo, ka Latvijā ir nelikumīga arheoloģisko senlietu aprite, tā saucamais melnais tirgus.
Notiek rakšana gan esošos, gan potenciālos kultūras pieminekļos. Latvija pārvērtusies pat par tādu kā nelikumīgi iegūtu senlietu tranzīta zonu. No S. Zirnes teiktā varēja saprast, ka Fomberga aktivitātes pamanītas internetā, par ko ziņots policijai, kas arī izņēmusi priekšmetus.
Tos vērtējusi speciāla komisija, kas izveidota no labākajiem Latvijas arheoloģijas ekspertiem: no Nacionālā vēstures muzeja un Latvijas Universitātes. Komisijā – septiņi cilvēki, tās vadītāja – S. Zirne.
Daļu no savām senlietām Fombergs bija deklarējis, bet policijas izņemto starpā to nav bijis.
Nevienā pasaules valstī senlietas neesot atļauts tā vienkārši pārvietot, tirgot. Tās nav ne derīgie izrakteņi, ne kaut kādi abstrakti priekšmeti, kurus var nocelt no plaukta.
Sākotnēji arheoloģiska senlieta varot būt saistīta tikai ar arheoloģisku senvietu – atklātu, zināmu vai vēl nezināmu.
Atrasts priekšmets no noteiktā gadsimtā var tikt atrasts tikai ar šo gadsimtu saistītā vietā. Atrastās senlietas, kas ir no 17. gadsimta ieskaitot, pieder valstij, un tās glabā valsts akreditēti muzeji.
Tas tiekot darīts tāpēc, ka senlietas iznīcinot, aiztirgojot. 17. gadsimts kā robežšķirtne izvēlēts tāpēc, ka Latvijā pēc šī gadsimta sākta īpašumtiesību reģistrācija.
“Bet, ja kāds var pierādīt, ka viņš ir, piemēram, kuršu ķoniņa pēctecis un konkrētā senlieta piederējusi viņa sencim, tad lai viņam paliek…” mazliet ironiski sacīja S. Zirne.
Senvietas Latvijā postītas milzīgos apmēros, arī pēdējos gados. S. Zirne negribot apgalvot, ka apsūdzētais Fombergs šīs senlietas pats izrok, acīmredzot tikai tirgojot tālāk.
Bet esot pilnīgi skaidrs, ka pēc izrakšanas šie priekšmeti nonākot apritē tā saucamajā melnajā tirgū, pārkāpjot likumus un starptautiskās konvencijas. S. Zirnei negribētos, lai Latvija arvien vairāk nostiprinātos kā tranzīta valsts šādu priekšmetu apritē.
Viņa vēl piebilda, ka 2013. gadā mainījušies likumi un, ja kādam bija senlietas, tās bija jādeklarē, lai noskaidrotu apstākļus. Parasti senlietas arī atstātas pie īpašnieka. Ja deklarēšana nav tikusi izdarīta, tad senlietu glabāšana turpmāk skaitījusies nelikumīga.
Starp priekšmetiem, kas atrasti pie Fomberga, esot arī tādi, kas raksturīgi tikai Krievijai, bet arī šajā valstī esot stingri noteikumi.
Tas nozīmējot, ka Fombergs iesaistīts starptautiskā nelegālā senlietu apritē, un par Krievijai piederošiem priekšmetiem tikšot ziņots šīs valsts attiecīgām iestādēm, teica S. Zirne.
Kas jādara, ja atrod senlietu
Tiesnesis Mārtiņš Tupureins vaicāja: “Kas jādara, ja atrod senlietu? Kādu saktu jau var atrast arī vectēva šķūnī sarūsējušā kafijas bundžā…”
S. Zirne: “Par atradumu ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā jāpaziņo Nacionālā mantojuma kultūras pārvaldei. Mēs izvērtējam visus apstākļus. Šajā laikā atradējs ar senlietu neko nedrīkst iesākt. Tāda kārtība ir visur pasaulē. Ir valstis, kur par atradumu jāziņo 24 stundu laikā.”
Tiesnesis: “Ja tiek atzīts, ka senlieta jāatdod valstij, tas notiek bez atlīdzības?”
S. Zirne: “Skatoties, kāda ir konkrēta senlieta un konkrētā muzeja politika. Parasti nemaksā un arī atsavināšana parasti nenotiek. Normāli cilvēki parasti paši atdod, jo saprot, ka pie viņiem senlieta pazudīs, jo nespēs nodrošināt piemērotus glabāšanas apstākļus. Latvijā nav oficiāla senlietu tirgus. Valsts neuzpērk no atradējiem senlietas. Ja to darīsim, tad vispār paliksim bez tā, kas vēl ir zemē, – maksājot par hobiju, kas cilvēkiem ir lietu meklēšana zemē. Labāk šo naudu ieguldīt nozares attīstībā.”
Tiesnesis: “Kādos gadījumos atradējam atļauj paturēt senlietu?”
S. Zirne: “Ja senlieta nav saistīta ar senvietu.”
Tiesnesis: “Tirgot šo priekšmetu drīkst?”
S. Zirne: “Latvijā var tirgot, ja ir mūsu izdots apliecinājums, ka tas ir šī cilvēka īpašums. Bet izvest no valsts gan nedrīkst. Nevar tirgot arī citu valstu senlietas, ja nav attiecīgu atļauju.”
S. Zirne arī norādīja, ka 2015. gadā Latgalē izlaupīti daudzi latgaļu senkapi, vainīgie neesot atrasti, bet senlietas pamazām parādoties melnajā tirgū kā tādi derīgie izrakteņi, kaut gan tām būtu jākalpo zinātnei un jābūt pieejamām sabiedrībai.
Fomberga advokāte Karīna Landmesere S. Zirnei uzdeva vairākus jautājumus ne tik daudz pēc būtības, bet vairāk interesējās, kā strādā vērtēšanas komisija, vai tās sastāvā ir speciālisti vai eksperti, jo tas neesot viens un tas pats, vai runa esot par mūsu ēras 17. gadsimtu vai 17. gadsimtu pirms mūsu ēras…
Vienu brīdi tiesnesis neizturēja un pārmeta advokātei, ka viņa “piesienoties vārdiem”, savukārt advokāte pārmeta S. Zirnei, ka viņa “spiežot uz emocijām”.
Pēc S. Zirnes nopratināšanas tiesā sāka aplūkot Fombergam atņemtos priekšmetus. Kā tas notika?
Pa vienam priekšmetam
Tiesnesis ienes kasti ar 106 priekšmetiem. Apskati sāk ar pirmo priekšmetu – bronzas spirāles aproci, kas raksturīga latgaļu apdzīvotajām teritorijām Latvijas centrālajā un austrumu daļā no 9. līdz 12. gadsimtam.
Advokāte K. Landmesere jautā, vai tiešām speciālistu komisija nav varējusi pateikt precīzāk par 300 gadu laika nogriezni un minēt precīzāku vietu.
S. Zirne atbild, ka ir ļoti liela veiksme no tā laika perioda – vēlā dzelzs laikmeta – kaut ko atrast un precīzāk pateikt nav iespējams.
Tādas aproces atrastas vairākos kapulaukos, kas esot arī norādīts zinātniskajā literatūrā. S. Zirne teic, ka negribētu par katru priekšmetu zinātnisku disputu un ka ekspertiem jātic.
Advokāte jautā, vai šī rota raksturīga arī citām teritorijām, ne tikai pašreizējai Latvijas teritorijai. S. Zirne atbild, ka, iespējams, tās atrastas arī citur. Advokāte jautā, kā ticis noteikts šīs aproces vecums. S. Zirne atbild, ka aplūkojot.
Tiesnesis uzrāda otro priekšmetu – ornamentētu bronzas manšetveida aproci, kas raksturīga tam pašam laikam un vietai, kam iepriekšējais priekšmets.
Advokāte uzdod tos pašus jautājumus, ko par pirmo priekšmetu, un S. Zirne pikti atbild, ka var atbildēt tikai to pašu ko iepriekš un ka varbūt varot atbildēt uzreiz par visiem priekšmetiem, piebilstot, ka katram vēsturiskajam periodam konkrētā vietā ir sava materiālā kultūra: “Tā ir zinātne, tā tiek datēts, un tā zinātnē notiek! Ir virkne monogrāfiju un katalogu par šīm tēmām, kur sīki tiek aplūkots un analizēts, kāpēc konkrēti priekšmeti pieder konkrētām vietām, piemēram, Elvīras Šnores, Baibas Vaskas monogrāfijas, grāmata par Kristapiņu kapulauku. Aicinām speciālistus vērtēt atrastos priekšmetus.”
Advokāte norāda, ka ir katalogi svešvalodās, kur esot cits viedoklis par priekšmetiem, kas atrasti pie Fomberga, un uz kuriem viņš atsaucas. S. Zirne atbild, ka tas ir subjektīvs viedoklis. Fombergs atsaucoties tikai uz ārzemju katalogiem, bet ne Latvijas. Katras valsts zinātnieki pēta savu zemi.
“Vai mēs tagad sāksim zinātnisku diskusiju par katalogiem vai tomēr varam balstīties uz Latvijas arheologu pētījumiem un zinātniskajām publikācijām? Mūsu uzdevums nav analizēt, vai šie priekšmeti atrodami vēl kur pasaulē.
Realitāte ir tāda, ka konkrētie priekšmeti atrasti apsūdzētā dzīvesvietā Rīgā. Varam spekulēt, ka līdzīgi priekšmeti atrasti arī ārpus Latvijas, bet kas no tā? Lielvārdes jostas rakstiem līdzīgi zināmi arī Indijai, bet nu un? Konkrētai aprocei ir tipisks Latvijas, latgaļu ornaments, saulītes raksts. Es nevaru runāt par visas pasaules arheoloģiju,” norāda S. Zirne.
Tiesnesis uzrāda trešo priekšmetu: ornamentētu bronzas spirālgredzenu no plakanas lentes, raksturīgs 12.–13. gadsimtam latgaļu apdzīvotajās teritorijās.
Advokāte atkal jautā, vai šis gredzens raksturīgs arī citām teritorijām. S. Zirne atbild, ka jā, piemēram, zemgaļiem, kuršiem. Advokāte: “Vai arī teritorijām ārpus mūsdienu Latvijas?” S. Zirne: “Iespējams.”
Vai nevar būt pakaļdarinājums?
Tiesas sēdē līdzīgas diskusijas sekoja vēl par 15 priekšmetiem – vairāk vienā tiesas sēdē nepaspēja izskatīt. Advokāte teic, ka Fombergs varot arī vienu no gredzeniem pašrocīgi tiesas zālē izgatavot.
No advokātes K. Landmeseres teiktā varēja saprast, kā tādā gadījumā eksperti varētu noteikt: tā ir senlieta vai mūslaiku pakaļdarinājums un varbūt kāda no Fombergam atņemtajām lietām ir pakaļdarinājums. S. Zirne atbild, ka eksperti vērtē patinējumu, nodilumu.
Tiesnesis jautā, vai, vērtējot pie Fomberga izņemtos priekšmetus, jautājumā par pakaļdarinājumu par kādu no priekšmetiem komisijas locekļu viedokļi dalījušies. S. Zirne atbild, ka neatceroties.
Speciāliste norāda, ka arheoloģijā senlietu identificēšana balstoties uz analoģiju, vizuālu apskati, kaut kādus reaģentus vai speciālas dārgas tehnoloģijas vecuma noteikšanai parasti neizmantojot, atdarinātus priekšmetus speciālisti viegli atpazīstot.
Tāpat parasti arī neskrāpējot vai arī citādi nebojājot priekšmetus, lai uzzinātu ko precīzāk.
Vieni no priekšmetiem ir pieci dažāda izmēra un formu bronzas zvārguļi. Advokāte atkal jautā, vai tad citas tautas nestaigāja ar šādiem zvārguļiem.
S. Zirne uzsver, ka komisijas uzdevums bija noteikt, vai priekšmeti ir arheoloģiskas senlietas un vai tās ir raksturīgas Latvijas teritorijai un kuram periodam, nevis konkrēti no kuras vietas katra ir nākusi un vai tās atrastas arī ārpus tagadējās Latvijas teritorijas.
“Varbūt saktu atveda zviedri?”
Interesanta ir arī bronzas bruņurupuču sakta, kas raksturīga 11. gadsimta lībiešu apmetnēm, par kuru advokāte jautā, kā tik precīzi varēja norādīt vienu gadsimtu, ja citām senlietām norādīta trīs gadsimtu robeža.
S. Zirne atbild, ka vienkārši ir tādi pētījumi un zinātniski darbi par lībiešu apmetnēm. E. Fombergs jautā, vai šādu saktu varēja atrast Igaunijas vai Zviedrijas teritorijā, jo esot lasījis, ka zviedri to uzskatot tikai par savu, ka varbūt uz Latviju šī sakta vienkārši atvesta.
S. Zirne atbild, ka varēja to atrast arī citur un atvest, jo skandināvi Latvijā bijuši, bet Latvijas arheologi šo konkrēto saktas tipu definējuši par vietējo darinājumu – ja E. Fombergam ir cits viedoklis, lai tad rakstot zinātnisku pētījumu. Šādas bruņurupuču saktas esot ļoti dažādas ar daudzām sīkām niansēm.
“Var, protams, spekulēt, kurā vietā tieši katrs konkrētais priekšmets atrasts, piemēram, Latvijā vai Skandināvijā, bet jāsaprot, ka arī no Skandināvijas tādas lietas pārvietot nedrīkst. Un vēlreiz atkārtošu, ka visā pasaulē paļaujas uz analoģijām: ja Latvijā pie kāda atrod senlietu un iepriekš tādu Latvijā arheologi ir atraduši, tad pieņem, ka tā ir Latvijas. Tā ir zinātniska metode, kas aprobēta visā pasaulē,” teica S. Zirne.
Tiesvedība turpināsies šonedēļ ar atlikušo priekšmetu apskati. Apsūdzētā versija, cik man zināms, – viņš senlietas ieguvis no Krievijas un Skandināvijas.
Bet teorētiski viņu var apsūdzēt arī šo valstu tiesībsargājošās iestādes, jo arī šajās valstīs rīcība ar senlietām ir likumiski regulēta. Turklāt Latvijā taču nedrīkst pirkt nelegālas senlietas no citām valstīm.
Racējus pieķer maz
* Kopš 2013. gada Latvijā sākti vairāk nekā 150 kriminālprocesi par senvietu postīšanu. Pašus racējus pieķerot reti. Arī tirgotājus grūti pieķert, jo viņi zina, ko dara, tāpēc slēpjas zem izdomātiem vārdiem.
* Atrastie priekšmeti nonākot melnajā tirgū vai pie kolekcionāriem. Lielākoties tās ir rotaslietas, bet ir arī ieroči un to sastāvdaļas. Parasti senlietas ir no metāla, bet gadoties arī dzintara un stikla izstrādājumi.
* Dārgākās ir retas senlietas, kas melnajā tirgū varot sasniegt 500 eiro cenu. Ja gadās tāds retums kā šķēps vai zobens, tā cena var pārsniegt 1000 eiro.
