Seņkovam uz papēžiem min Sīlis? Lielākās “Spēlmaņu nakts” balvas intrigas un favorīti 0
Teātra balvas “Spēlmaņu nakts” šā gada svinīgā ceremonija notiek tradicionāli Latvijas teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī Dailes teātrī. Ceremoniju veido režisore, Nacionālā teātra aktrise Marija Bērziņa, scenārija autors ir Dailes teātra aktieris, dramaturgs Artūrs Dīcis, scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš, videomākslinieks – Artis Dzērve.
Pašos spēlmaņos un publikā allaž virmo kaislības, kuri nominētie tad galu galā saņems balvu, kaut gan tās, kā, nosaucot nominētos, vienmēr atgādina žūrija, – varbūt patiesi būtu pelnījuši visi izvirzītie. “Spēlmaņu nakts” žūrija (to šogad pārstāv komisijas priekšsēdētāja, teātra kritiķe, zinātniece, “kroders.lv” galvenā redaktore Ieva Rodiņa, teātra kritiķe un zinātniece Maija Svarinska, teātra kritiķis Normunds Akots, teātra kritiķis, laikraksta “Diena” žurnālists Atis Rozentāls un žurnālists un dramaturgs Uģis Segliņš) dažas dienas pirms ceremonijas pilnīgi pamatotu apsvērumu dēļ nesaka ne pušplēsta vārda, tāpēc “Kultūrzīmes” vērsās pie citiem pieredzējušiem kritiķiem ārpus šā gada balvu piešķīrēju loka, lai izteiktu zināmas prognozes.
“Pūt, vējiņi!” – unikāls inscenējums
Kā aizvien, balvas lielākā intriga vijas ap Gada lielās formas izrādi un Gada režisoru. Šogad Gada lielās formas izrādes kategorijā visi pieci nosauktie iestudējumi ir spēcīgi, un žūriju nav par ko apskaust. Taču vairākums “KZ” aptaujāto kritiķu ir vienisprātis, ka izrāde “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī (režisors Elmārs Seņkovs) ir pakāpīti pārāka par citām.
Un Gada režisora titulu varētu saņemt Elmārs Seņkovs.
“Virsotne režijā aizvadītajā sezonā ir viennozīmīga. Tas ir unikālais inscenējums Latvijas Nacionālajā teātrī “Pūt, vējiņi!”, kur savīti daudzi slāņi gluži kā latvju ornamentu audumā. Te režisors Elmārs Seņkovs apliecina lielas formas pārvaldīšanas prasmes,” pārliecināta teātra kritiķe Ilze Kļaviņa.
“”Pūt, vējiņi!” vinnē ar domāšanas mērogu, kad latviešu tautasdziesma, kas lielā mērā ir pamatā izrādes estētikai un valodai, ir ieraudzīta antīkās traģēdijas mērogos un pilnīgi tiem atbilst,” šo izrādi apbalvotu arī teātra kritiķe un zinātniece Edīte Tišheizere. “Neparasts ir arī telpas risinājums, kur cilvēks veido telpu un vienlaikus pats ir arī telpas daļa, visums, vējš, ūdens, saule. Fantastisks Monikas Pormales scenogrāfiskais devums. Sadarbībā ar Elmāru Seņkovu rasts liels estētisks atklājums.
Seņkovam un latviešu teātrim kopumā “Pūt, vējiņi!” ir liels lēciens,
tāpat kā savulaik “Brands” Dailē. “Pūt, vējiņi!” ir viena no izrādēm, kas būtiski virzīs tālāk režijas un scenogrāfijas mākslu.”
Līdzīgās domās ir arī teātra zinātniece Valda Čakare: “”Pūt vējiņos!” aizrauj dzīvā scenogrāfija, interesantā tēlu sistēma, asprātīgi atrastā Dziesmu svētku metafora. Un vēl – viss, kas notiek, notiek cilvēkos, un Baiba arī noslīkst ne jau ūdenī, bet cilvēkos. Seņkovs ir brīnišķīgs režisors, un man arī nebūtu nekādu iebildumu, ja tieši viņš saņemtu balvu.”
res izpētes komisiju”?
“Spēlmaņu naktij” nominēto izrāžu skates noslēguma diskusijā “Klasika laikmetīgajā teātrī” ārvalstu teātra eksperti par savu favorītu atzina Jaunā Rīgas teātra iestudējumu “Vēstures izpētes komisija” (režisors Alvis Hermanis). “KZ” aptaujātie kritiķi to min kā tuvāko konkurenti “Pūt, vējiņiem”. Valdai Čakarei izrādē bijis interesanti, mērogs iespaidīgs, tomēr
režisora skatījumā gribējies redzēt ne tikai komisko, bet arī traģisko dimensiju.
Savukārt Edīte Tišheizere izrādē ieraudzījusi lielu, izvērstu metaforu. “Tiesa, piecarpus stundu kopumā arī fiziski ir grūti visu laiku uztvert jaunu informāciju, tēlus, saprast kopsakarības. Tā ir viena no izrādēm, ko īstenībā saproti pēc kādām dienām vai nedēļām, kad esi par to prātojis.
Uztverot to kā lielu metaforu, tu kādu brīdi ej režisora un aktieru pavadā – re, kādi čekisti tādi gudri un cilvēcīgi, komiski cilvēciņi, bet tie, ar ko viņi strādāja, vervēja, morāli spīdzināja, ir tādi meža dīvainīši, psihi vai labākajā gadījumā muļķa inteliģenti. Bet, kad pierodi un pieņem, ka tieši uz to režisors tevi arī vedina domāt, tad apjaut, ka esi nonācis dīvainā padomju nostalģijā, un pēkšņi pamani, ka tajā peld līķis.
Un, paļaujoties uz šo nostalģiju, noticējuši “labajiem” čekistiem, ka varbūt patiesībā viņi nemaz nebija tik slikti, mēs turpinām sevi indēt ar līķa indi.”
“Tāpēc,” neslēpj Edīte Tišheizere, “es sliektos, ka Alvis Hermanis par šo izrādi nav pelnījis Gada režisora titulu. Jo izrādes forma nav līdz galam noslīpēta, varbūt materiāla bija par daudz, varbūt domu, varbūt ideju.”
Viņasprāt, sāncensībā par Gada režisora titulu Elmāram Seņkovam uz papēžiem min Valters Sīlis, kura izrādes “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (Liepājas teātris) un “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” (Nacionālais teātris) ir vērienīgas un iekļaujas mums jau zināmajā Valtera Sīļa vēstures un politikas izpētes strāvā. Savukārt “Pēc grāmatas motīviem” (“Dirty Deal Teatro”) ir ļoti psiholoģiski smalki sapīta izrāde.
“Runājot par “Liepāju – Latvijas galvaspilsētu”, Valteram Sīlim izdevies ļoti interesanti parādīt, kas notiek ar cilvēkiem, kamēr ripo lielais vēstures ritenis. Un
kas notiek ar tiem, kuri dzīvo pietiekami tālu no lielās lemšanas
un tikai vēlāk uzzina, ka dzīvojuši vēsturiski nozīmīgā brīdī?” izrādes vērtības izceļ Edīte Tišheizere. “Veiksmīgs darbs ar aktieriem, kuri, spēlējot vairākas lomas, katru no tām nospēlē līdz galam, sapin kā bizi, kopā radot ārkārtīgi vienotu estētiski, jutekliski un intelektuāli interesantu izrādi.”
Kura būs Gada aktrise?
Atbildē uz šo jautājumu arī varētu slēpties šīs “Spēlmaņu nakts” lielākā intriga.
Ilze Kļaviņa vaicā: “Jautājums – par ko balsos teātra eksperti – vai par noturīgu meistarību, ko apliecina aktrise Rēzija Kalniņa kā vairāku lomu izpildītāja – Kundze (“Kalpones”), marķīze de Merteija (“Bīstamie sakari”), Eleonora (“Lauva ziemā”) Dailes teātrī un aktrise Guna Zariņa lomās (“Vēstures izpētes komisija”) JRT? Vai arī komisija uzdrošināsies izcelt jauno talantu uzmirdzēšanu, ko rāda Lauma Balode Zentas Mauriņas lomā izrādē “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”.”
“KZ” aptaujātās kritiķes vērš uzmanību, ka vislielākā sāncensība tomēr varētu būt starp Dailes teātra aktrisēm Rēziju Kalniņu un Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu.
“Lai ko arī teiktu par “Salemas raganām” (Dailes teātris), Ilze Ķuzule-Skrastiņa šajā izrādē ir lieliska,” saka Edīte Tišheizere, “toties Rēzija ir īsti laba Kundze “Kalponēs” (abas Dailes teātra izrādes). Te varētu piepulcināt arī Ievu Segliņu, jo man ļoti patīk, kā visas trīs minētās aktrises izrādē “Kalpones” virza tālāk mūsu priekšstatus par patiesību uz skatuves.”
Par Gada aktieri – sīva konkurence
Arī šoreiz visi Gada aktiera titulam nosauktie skatuves mākslinieki radījuši smalkus aktierdarbus ar lielu dziļumu un pašaizliedzību. Lielākā konkurence varētu būt starp Andri Keišu, kurš Vīlera lomā “Lindā Vistā” (JRT) pārsteidz ar brīnišķīgu pašironiju, un Ģirtu Ķesteri Pjēra lomā izrādē “Dēls” Dailes teātris), kur viņš uzticas tēlam, neveido pašironisko distanci, bet ir citādi aizkustinošs.
“Kā gada labāko aktieri ne vien šajā, bet arī nākamajā sezonā prognozēju Andri Keišu – par Smiļģa atveidi nupat (“Meklējot Spēlmani”), Vīleru (“Linda Vista”) un lomām izrādē “Vēstures izpētes komisija” (JRT),” uzsver Ilze Kļaviņa.
Dzelzītis atbilst savam uzvārdam
Par Gada aktrises titulu otrā plāna lomā sīvākā konkurence varētu būt starp Ilzi Pukinsku, kura ir lieliska Anna izrādē “Mārtins Īdens” (Valmieras Drāmas teātris), un Mariju Bērziņu Vijas lomā izrādē “Aka” un Gundegas tēlā izrādē “Cīrulīši” (Latvijas Nacionālais teātris).
Runājot par Gada aktieri otrā plāna lomā, kā arvien lielisks ir Vilis Daudziņš (īpaši “Vēstures izpētes komisijā” (JRT), bet, pēc “KZ” aptaujāto kritiķu domām, arvien labāk spēlē arī Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis (nominēts par Ričarda lomu izrādē “Lauva ziemā” Dailes teātrī), kurš, kā teic Edīte Tišheizere, “katrā lomā atbilst savam uzvārdam, būvējot stingru lomas karkasu un tajā pašā laikā jūtoties šajā karkasā brīvi, kas uz visu ļauj reaģēt tik dzīvi, tik atraisīti…” Kritiķe uzteic arī Mārtiņa Kalitas veikumu izrādē “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”.
Kurš – labākais dramaturgs?
“KZ” aptaujātajām kritiķēm simpātiska šķiet Artūra Dīča dramaturģija, bet tiek arī pieļauts, ka šis varbūt īsti nebūs “viņa gads”.
blockquote>Ilze Kļaviņa saskata, ka oriģināldramaturģijas nominācijā cīņa ir starp divām personībām ar vienlīdz lielu potenciālu, ražību un daudzveidību.
Proti – starp Justīni Kļavu par darbu izrādei “Mārtins Īdens” (VDT) un “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” (NT), un Rasu Bugavičuti-Pēci par teatrālo eseju “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” un dramaturģiju izrādē “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”.
Savukārt Edītes Tišheizeres ieskatā uz balvu kā tuvākais konkurents varētu pretendēt Valtera Sīļa dramatizējums “Pēc grāmatas motīviem” (Dirty Deal Teatro). “Parasti dramatizējumos tēli ļoti zaudē, jo priekšplānā ir sižets, tas, ko dramatizētājs vēlas izstāstīt, bet šajā darbā varbūt tādēļ, ka dramatizējums lielā mērā ir tapis kopā ar aktieriem, nepazūd tēli, un tie nav tikai krāsu triepieni vai funkcijas, bet patiešām personības.”
Taču balvu šajā nominācijā teātra kritiķe piešķirtu Rasai Bugavičutei-Pēcei par darbu “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”, kas izceļas ar ļoti interesantu skatījumu uz vēsturi, cilvēku, kurš varbūt nekur nav piedalījies tieši, bet, izrādās, ir viens no tiem, kura vārdā tiek dibināta Latvijas valsts.
“Kultūrzīmes” prognozē
Kas saņems “Spēlmaņu nakts” balvas?
• Gada lielās formas izrāde: “Pūt, vējiņi!” – Latvijas Nacionālais teātris, režisors Elmārs Seņkovs.
• Gada mazās formas izrāde: “Kliedzēji” – Daugavpils teātris, režisors Viesturs Roziņš.
• Gada izrāde bērniem: “Perturbons” – KVADRIFRONS, režisore Paula Pļavniece.
• Gada izrāde pusaudžiem: “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” – Latvijas Nacionālais teātris, režisors Valters Sīlis.
• Gada režisors: Elmārs Seņkovs – “Pūt, vējiņi!” (Latvijas Nacionālais teātris).
• Gada aktrise: Rēzija Kalniņa – marķīze de Merteija izrādē “Bīstamie sakari”, Kundze izrādē “Kalpones”, Eleonora izrādē “Lauva ziemā” (Dailes teātris).
• Gada aktieris: Andris Keišs – Vīlers izrādē “Linda Vista” (Jaunais Rīgas teātris).
• Gada aktrise otrā plāna lomā: Ilze Pukinska – Anna izrādē “Mārtins Īdens” (Valmieras Drāmas teātris).
• Gada aktieris otrā plāna lomā: Lauris Dzelzītis – Ričards izrādē “Lauva ziemā” (Dailes teātris).
• Gada sasniegums oriģināldramaturģijā: Rasa Bugavičute-Pēce – “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (Liepājas teātris), “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”.
Viedoklis
Teātra zinātnieks JĀNIS SILIŅŠ: “Mana prioritāte šajā sezonā ir “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” Liepājas teātrī (režisors Valters Sīlis). Nevis kaut ko atražojošs, bet jauna cilvēka dokumentāls, mākslinieciski pilnvērtīgs skats.
Izrāde rosina ētiski un emocionāli padomāt par globālākām lietām.
Tāpēc arī Gada režisora titulu es dotu Valteram Sīlim. Arī nominācijā Gada sasniegums oriģināldramaturģijā es dotu balvu Rasai Bugavičutei-Pēcei par “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”. Tur viss ir līdzsvarā un dramaturģija tiešām veiksmīga, atšķirībā no nupat JRT izrādītās “Meklējot Spēlmani”, kur ļoti noklibojusi tieši dramaturģija, īpaši otrajā cēlienā.
Valtera Sīļa tuvākais konkurents ir Elmārs Seņkovs ar “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī. Tātad es rīkotos tradicionāli – Gada balva izrādei un tās režisoram. “Pūt, vējiņi!” ir formā ļoti izteiksmīga, spilgta, saskaņota, laikmetīga izrāde, kas ietekmē kā dzīves pieredzējušākos skatītājus, tā jauniešu auditoriju.
“Vēstures izpētes komisija” … Es jau daudz ko zinu kā par izrādes darbības laiku, padomju gadiem, tā par toreizējo atmosfēru. Un, ja izrādē mani nekas nepārsteidz, tad tā ir tikai reflektēšana par aizgājušo laiku.
Bet mans absolūtais favorīts Gada režisora statusā būtu vispār nenominētais franču režisors Vensāns Busārs, kurš Latvijas Nacionālajā operā iestudēja operu “Karmelīšu dialogi”.
Runājot par aktrisēm, ārkārtīgi daudz izdarījusi Zane Dombrovska Aleksandras Beļcovas lomā izrādē “Meistars un Aleksandra” (“Kultūrmarka”). Bet, runājot par vīriem, mana izšķiršanās būtu starp Ģirtu Ķesteri Pjēra lomā izrādē “Dēls” (Dailes teātris) un Rolandu Beķeri Normena tēlā izrādē “Ģērbējs” (Liepājas teātrī). Rolandam Beķerim liels lēciens aktierveikumā.”
Vārds nominantiem
Kāds ir spilgtākais pieredzējums lomā, par kuru esat izvirzīts “Spēlmaņu nakts” balvai?
RĒZIJA KALNIŅA (Dailes teātris): “”Kalpones” veidotas man mīļākajā žanrā, kas ir groteska, klaunāde, ironija. Otrkārt, tas bija darbs pie absolūti profesionāla režisora Viestura Meikšāna, kurš spēj radīt atmosfēru, vienot radošo komandu vienā stīgā, atvērt aktiera čakru, lai mēs spētu nebaidoties darboties. Un, treškārt, manas partneres, manas Kundzes kalpones – Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa, kas radījušas absolūti ģeniālus aktierdarbus.”
ANDRIS KEIŠS (Jaunais Rīgas teātris): “Vīlers izrādē “Linda Vista” ir manas diezgan bagātās aktiera pieredzes laikā lielākā loma. Esmu spēlējis Otello, Ostapu Benderu, nupat Smiļģi… Tās visas ir lomas ar iespēju noiet no skatuves, vairāk vai mazāk viena noskaņojuma tēli, bet Vīlers uz skatuves ir nepārtraukti, turklāt vienā mirklī absolūti depresīvs un tuvu pašnāvībai, bet nākamajā jau aiz laimes nezin, uz kuru pusi skriet. Pēc mirkļa viņu vienkārši pamet un – atkal esi vēl dziļākā bedrē. Kā pa amerikāņu kalniņiem.
Kad pēc “Lindas Vistas” pirmizrādes nākamajā vakarā bija jāspēlē Benders – o, šodien vieglais vakars! Tāpat kā pēc “Vēstures izpētes komisijas” mums vairs nav garu izrāžu, pat “Oblomovs” ar savām trim stundām ir pārvērties par īsu izrādi.”
