Seniors ir gaidīts skolā 0
“Kad pati pensionēšos, turpināšu strādāt izglītības jomā – tikai tad jau kā seniore skolā,” šī Dānijas Porupas skolas nodaļas vadītājas Grētes Krāgas Pedersenas atziņa, šķiet, ir visatzinīgākais novērtējums projektam “Seniori skolā”, kas darbojas ne tikai Dānijā, bet arī Zviedrijā un Latvijā.
Par mūsu senioriem, kuri, būdami pensijā, Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā turpina palīdzēt skolotājiem un skolēniem, esam stāstījuši “LA” 19. marta publikācijā “Brīvprātīgi dodas uz skolu”. Taču man bija izdevība tikties ar Dānijas un Zviedrijas pārstāvjiem, kuri nesen bija ieradušies Latvijā, lai Neretā visi kopā apspriestos par vēl vienu savu iniciatīvu – rokasgrāmatas “Seniors skolā” izdošanu. Tas ir kā secīgs, taču jauns projekts, kura iniciators atkal ir dānis Nils Bendiks Knudsens, Latvijā pazīstams kā Rites tautskolas vadītājs. Rokasgrāmatai, kas stāstīs par Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā īstenotā projekta “Seniori skolai” pieredzi un ko izdos katras projekta dalībvalsts nacionālajā plus angļu valodā, jābūt gatavai 2013. gada vasarā, tādēļ pie tās vēl varēsim atgriezties. Tagad par to, ko man pastāstīja Dānijas un Zviedrijas projekta “Seniori skolā” dalībnieki.
Karlskrones skolās palīdz 125 seniori
Zviedrijā Karlskrones komūnā, kurā dzīvo 60 tūkstoši iedzīvotāju, seniori kā skolotāju brīvprātīgie palīgi darbojas jau desmit gadus. Karlskrones ģimnāzijas direktors Karls Eriks Olsons stāsta, ka uz viņa skolu nāk desmit seniori, bet pavisam kopā šīs pilsētas skolās darbojas 125 seniori. “Jāņem vērā, ka mēs šo kustību aizsākām jau pirms desmit gadiem. Tāpēc pie mums šobrīd ir tik daudz senioru, kas vēlas pastrādāt skolās. Jo, kad viens seniors aiziet pensijā, citi viņam saka – tu arī varētu nākt un palīdzēt skolā. Tas ir arī lielisks veids, kā pensionāram iziet no mājas,” atzīst ģimnāzijas direktors.
Viņš stāsta, ka seniori paši var izvēlēties, cik daudz sava laika viņi ziedos skolai. Tā, piemēram, Svens Norens, bijušais kapteinis, uz skolu nāk reizi nedēļā, citi darbojas tikai divas stundas un vai – gluži pretēji – strādā skolā visu nedēļu. Kā jau brīvprātīgie, seniori atalgojumu nesaņem, tikai ģimnāzijas direktors viņiem piešķir brīvpusdienas tajā dienā, kad seniors ir skolā. K. Eriks Olsons: “Zviedrijā skolā pusdienas visiem skolēniem, sākot no maza līdz lielam, ir par brīvu, tā nav ne Dānijā, ne Somijā, ne Norvēģijā.
Vienīgais, ko es vēlos no Svena, lai viņš pusdieno tieši kopā ar skolēniem, jo jūs jau zināt, kā skolēni mēdz uzvesties. Ja klāt ir kāds seniors, tad viņi uzvedas citādāk. Tāpēc vēlos, lai manā skolā darbojas seniori – ir kas pieskata skolēnus.”
Viņam piekrīt arī bijušais kapteinis S. Norens, kurš skolā ir reizi nedēļā no astoņiem rītā līdz diviem pēcpusdienā. “Visbiežāk palieku stundās, palīdzot skolotājiem. Vienam skolotājam jāmāca kādi 20 līdz 25 skolēni, taču pedagogam ir tikai divas acis, tādēļ ir labi, ja ir kāds palīgs.”
Svens pensijā ir astoņus gadus, kā jūras spēku pārstāvis viņš varējis atvaļināties jau 60 gadu vecumā, un tas ir agrāk nekā parastāku profesiju cilvēki, kas Zviedrijā pensionējas no 65 gadiem. Bijušajam kapteinim gan visas dienas ir ļoti aizņemtas, īpaši vasarā, kad viņš pilsētā strādā kā tūristu gids. “Karlskrone atrodas Zviedrijas dienvidos, kur ir skaists arhipelāgs un daudz salu, un tādēļ visu vasaru līdz pat septembrim pie mums ir ļoti daudz tūristu. Par šo darbu gan saņemu atalgojumu,” viņš saka.
Kā vectētiņš vai vecmāmiņa
Dānijā projekta “Seniors skolā” īstenošana tika uzsākta pirms trim gadiem Porupā. “Teikšu atklāti – sākumā nemaz nezināju, kur lai atrodu seniorus, kas gribētu darboties kā skolotāju brīvprātīgie palīgi,” atceras Porupas skolas nodaļas vadītāja G. K. Pedersena. “Lai pastāstītu par šo kustību – seniori skolā, vispirms kopā ar Knudsenu nolēmām doties uz vīru klubu, un tā bija pareiza izvēle, jo mūsu aicinājumam atsaucās šā kluba biedrs Jorgens Ole Eriksens, bijušais baņķieris. Tagad mums skolā ir deviņi brīvprātīgie seniori, bet citās Porupas skolās šis projekts netiek īstenots.”
Pats J. O. Eriksens teic, ka viņš jūtas laimīgs jau otro gadu būt kopā ar piektās klases skolēniem visdažādākajās sporta nodarbībās. Laikā, kad viņš devies pensijā, Dānijā pensionēšanās vecums bijis 60 gadi, tagad tas ir 65 gadi. “Biju ilgus gadus nostrādājis bankā un domāju, ka dzīvē jāpamēģina darīt arī citas lietas. Man ir arī laba pensija, kāpēc gan nevarētu būt arī brīvprātīgais. Tā kā savā brīvajā laikā vienmēr esmu ļoti daudz nodarbojies ar sportu, tagad šo savu pieredzi varu nodot bērniem vingrošanas nodarbībās. To gan, manuprāt, mūsdienās skolā ir pārāk maz. Nodarbībās bērniem rādu, kā pareizi jāizdara lēkšanas un citas kustības. Parasti fizkultūras stundās ir divu klašu skolēni, kopā kādi 50 bērni, kas sadalīti trīs grupās, un ir divi skolotāji un es – seniors. Katram sava grupa,” stāsta sportiskais J. O. Eriksens. Vēl viņš savā brīvajā laikā apmeklē vīru klubu, skriešanas, soļošanas un boulinga klubus, nodarbojas ar kanoe airēšanu jūrā.
Dānijas pārstāve Lisa Hazela Nilsena piebilst, ka Dānijā neviens no senioriem, kas iet uz skolu, nav bijušais skolotājs, bet ir atšķirīgu profesiju pārstāvji – bijušais baņķieris, elektriķis, medmāsa, sekretāre un citi.
Interesanti, ka uz manu jautājumu, vai skolēniem patīk, ka seniori nāk uz skolu, gan Zviedrijas, gan Dānijas pārstāvji vienbalsīgi atbild: “Jā, skolēniem tas patīk.” Lisai tam ir savs izskaidrojums – jo viņiem nav jābaidās no senioriem atšķirībā no skolotāja. Ne viens vien bērns teicis – tu esi kā mans vectētiņš vai vecmāmiņa.
Viedokļi
K. E. Olsons: “Mēs palīdzam skolēniem un skolotājiem, taču nekad neveicam skolotāja darbu, un skolotājs vienmēr noteikti ir līderis klasē. Pat ja viņš kādreiz pateiks kaut ko kļūdainu, seniors nekad par to klasē neaizrādīs.”
Karlskrones komūnas deputāts un izglītības nodaļas vadītājs Jans Olofs Petersons: “Ir svarīgi, lai iniciatīvu par senioriem skolā atbalsta arī vietējā pašvaldība, kā tas notiek pie mums. Tādēļ esmu šeit Latvijā, lai atbalstītu kustību – seniors skolā arī Latvijā. Tiekoties ar Neretas pašvaldības vadītāju, labprāt pastāstīju par mūsu pieredzi.”
L. H. Nilsena: “Cilvēki domā – ja viņi iet klasē, viņiem jābūt ļoti gudriem un viss kaut kas jāzina. Tomēr daudz svarīgāk ir tas, ka pieaugušais cilvēks, kam jau ir liela dzīves pieredze, runā ar skolēnu. Seniors ir gaidīts skolā. Viens pats skolotājs ar visu nevar tikt galā.”
N. B. Knudsens: “Ļoti svarīgi, lai uz skolām nāktu strādāt seniori vīrieši, jo ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā un Dānijā lielākoties skolotājas ir sievietes.”
