Seniors ar jaunu sirdi: Kā Iveta ar Jāni atjaunoja koka māju Rīgas centrā 14
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Par katru saglabāto koka ēku ir gandarījums, jo tas ne vien liecina par atbilstošā būvniecības laika amatnieku prasmi, bet arī ir daļa no Rīgas vēsturiskās apbūves tradīcijas, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
Pirms aptuveni simts gadiem Rīgā esot bijis ap 12 000 koka ēku, taču līdz mūsdienām saglabājušies apmēram 4000 koka namu (UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ap 500 objektu) un būves, no kurām senākās celtas 18. gadsimtā. Lielākā daļa ēku gāja bojā priekšpilsētu dedzināšanā 1812. gada kara laikā, taču arī padomju okupācijas gados pret koka arhitektūru izturējās nevērīgi kā pret senu laiku palieku, pat apzināti nīcināja…
Elizabetes ielā no četrām koka ēkām jaunu elpu ieguvis divstāvu klasicisma stilā 1882. gadā būvētais nams, par kuru nu rūpējas namīpašniece Iveta Romančuka ar dzīvesbiedru Jāni. Tajā izveidoti īres dzīvokļi, kā arī tirdzniecības telpas, kur patlaban darbojas ziedu salons “Elizete” un veikals “Lavandas”.
Nams celts pēc arhitekta Jūliusa Pfeifera 1882. gadā apstiprināta projekta. Pēc Trešās atmodas to denacionalizējot, 2004. gadā namīpašniece Iveta Romančuka ar profesionālu restauratoru Māra Līdakas un Daiņa Lazdāna palīdzību ēku renovēja, saglabājot vēsturisko koka apšuvumu, ieejas durvju mezglu. Iekštelpās atjaunots to sākotnējais plānojums, jo padomju laikā ēkā bija izveidoti komunālie dzīvokļi, tādēļ durvis starp vairākām istabām bija aizdarītas ar saplāksni, kas aplīmēts ar tapetēm.
Nams bija cietis ne vien laikazoba, bet arī toreizējo iedzīvotāju bezsaimnieka attieksmes dēļ.
“Pārņemot ēku no namu pārvaldes, biju noraizējusies, kā ar to tikšu galā, jo dzīvokļos joprojām mita iepriekšējie īrnieki, ne visi jaunās prasības pieņēma, turklāt nama apsaimniekošanai nepieciešami lieli finansiālie līdzekļi… Taču pārdomāti, ar saprotošu attieksmi pret īrniekiem un tālredzīgi lemjot, labie nodomi īstenojās. Gadiem ilgi, lēni, jo visu pārbūvi, iekārtošanu veicām pašu spēkiem. Mājas galvenais renovācijas meistars – dzīvesbiedrs Jānis, kurš visu veica pārdomāti, rūpīgi,” atklāj Iveta Romančuka.
Jānis teic, ka ēkas iekšējo telpu sienu apmetums bijis ļoti sliktā stāvoklī. “Vēlējāmies to atjaunot, taču, ņemot nost veco tapešu kārtu, ar to kopā nobira arī viss apmetums. Nevarējām atļauties algot meistaru, lai par jaunu apmestu visas sienas un griestus. Nācās izlīdzēties ar modernajiem materiāliem. Grīdu dēļi vietās, kur no caurulēm ilgstoši pārsegumos sūcies ūdens, – sapuvuši. Nu grīdām uzklāts ozolkoka parkets, bet vietās, kur flīzes, grīdas ir apsildāmas, kā, piemēram, priekšnamā un vannas istabā.”
Mājas īpašnieki dzīvo otrajā stāvā, bet viņu meita ar dzīvesbiedru – mansarda studijas tipa dzīvoklī augšstāvā. Uz dzīvokļiem vijas glītas koka kāpnes. To margas tik nogludinātas, ka gribas pa tām vai nošļūkt. Skatienu priecē arī kāpņutelpas lielais logs dienasgaismas ieplūdei, kurā ieķitēti krāsu stikliņi.
Ieejot dzīvokļa priekštelpā, uzmanību piesaista senlaiku oriģinālā lustra, kā arī koka skapis, par kuru ir īpašs stāsts.
Viesistabā, cienājot mūs ar gardu kafiju, saimniece izstāsta ēkas renovācijas gaitu, izrāda telpas un iepazīstina ar interesantāko interjerā. Telpas iekārtotas racionāli, nav pārblīvētas ar priekšmetiem. Antikvariātos piemeklētās mēbeles ir gaumīgas un raisa romantiskas izjūtas. Viesistabas stūrī – unikāla podiņu krāsns ar ģipša tēlu dekorējumiem. Līdzīgas krāsnis mājā esot vēl trīs.
“Krāsns augšdaļas ģipša veidojumi bija tā aizķellēti ar daudzām eļļas krāsu kārtām, ka izskatījās pēc kukuržņiem… Noņemot krāsu kārtas ar zobārstniecības instrumentiem, izkašņāju katru gropīti, līdz atklājās putnu un velnēnu figūras,” teic Iveta. Krāsns priekšpusi grezno kameja – ģipsī atveidots klasiski skaists sievietes profils.
Iveta atver senlaicīgu trauku skapi un parāda omammas traukus, kā arī ilggadējās Rīgas Porcelāna rūpnīcas mākslinieces – dizaineres Beatrises Kārkliņas apgleznotos šķīvjus. Savukārt Jānis izrāda savu kabinetu, kurā daudz kā no elektronikas. Viņš ir meistars, kā mēdz teikt, zelta rokām, paveiks jebkuru darbu!
Tā kā māja ir no koka, tad renovācijā bija jāievēro daudzi nosacījumi, tostarp krāsošanā. Dabīgās krāsas kokam ir kā ārstnieciskā kosmētika, kas ļauj materiālam elpot, mitrums brīvi pārvietojas, un tāpēc koks nekad nepūst un ēkām pagarina mūžu. Iveta skaidro, ka ārsienas krāsotas ar tā dēvēto miltu krāsu, tā videi ir nekaitīga un viegli atjaunojama, ar matētu virsmu. Nu ko, lai mājai ar jauno sirdi – ilgs mūžs!
