“Senioriem neklājas gluži labi” 1
Latvijas Pensionāru federācija (LPF) gatavojas šā gada 6. septembrī rīkot kārtējo protesta akciju, lai valdībai atgādinātu, ka 75% veco ļaužu dzīves līmenis pasliktinās. Vaicāju Ķekavas centrā sastaptajiem iedzīvotājiem, vai viņi atbalsta LPF ieceri?
Egīls Krūmiņš, pensionārs: “Godīgi sakot, par šīm protesta akcijām neesmu domājis. Neko būtisku protestētāji arī nepanāks. Bet augšu tomēr vajag pakutināt, lai neiedomājas, ka valstī viss ir kārtībā. Izvēlētais laiks 6. septembrī gan nav atbilstošs – tūlīt pēc mēneša Saeimas vēlēšanas. Īstais laiks solījumiem, jo kā var nesolīt? Lai gan pats esmu pensijas gados, uz Rīgu protestēt nebraukšu. Tām akcijām nav lielas nozīmes, jo neviens vairāk naudas mums tāpat neiedos. Man arī daudz nevajag – principā esmu apmierināts, dzīve mierīga, iztikai pietiek, galvenais, ka dēlam un mazbērniem viss ir kārtībā.”
Jānis Kuziks, pensionārs: “Noteikti braukšu uz Rīgu, tas ir simt procenti! Pensionāri ar šito naudiņu izdzīvot nevar. Produktiem cenas ceļas, zāles kļūst dārgākas, elektrības tarifi arī būs augšā. Man ir 80 gadu, pensija 210 eiro. Bet vajadzētu vismaz 300, tad varētu brīvāk dzīvot. Ja būtu 500 eiro, tas jau būtu pavisam lepni. Vislielākie izdevumi mums ar sievu ir par zālēm. Man pašam vajadzīga operācija kājām, ceļu locītavām. Sievai nupat iztaisīja operāciju mugurai, diemžēl neveiksmīgi. Tagad dzīvo tikai ar pretsāpju zālēm. Tāpēc arī medikamentiem aiziet lielākā daļa no mūsu abu pensijām.”
Ivo Primičs, divu bērnu tēvs: “Protams, ka atbalstu. Vajag protestēt, jo man, atklāti sakot, rodas iespaids, ka valstī nav kārtības. Par pensijām neesmu interesējies, nezinu, kādas ir konkrētās summas, bet dzirdēju vienīgi, ka šā gada indeksācijā rudenī visiem pielikšot vidēji astoņus eiro. Kas tas ir? Nekas! Jā, arī jaunajām ģimenēm, sevišķi ja ir bērni, neklājas viegli. Bet man ir darbs, tiesa, nav viegli savilkt galus kopā, bet pagaidām to varam.”
Beāta Vipule, strādā: “Pensijas vecuma cilvēki ir pelnījuši, lai pret viņiem izturētos ar cieņu. Neesmu iedziļinājusies, bet ir dzirdēts, ka pensijas lielums atkarīgs no dzimšanas datuma, no kaut kāda koeficienta. Cilvēks nostrādājis 40 gadus, bet viņam koeficients neizdevīgs un pensija maza. Tajā pašā laikā kādam citam, kurš tikai slaistījies, pļēgurojis, koeficients labs un pensija par 100 eiro lielāka. Tā ir netaisnība. Cilvēks, kurš godīgi strādājis, vecumā pelnījis kaut ko vairāk nekā tikai pienu un maizi, kad nomaksāti komunālie maksājumi.”
Ārija Liepiņa, pensionēta zobārste: “Pensijā esmu jau daudzus gadus, bet protesta akcijā nepiedalīšos. Man šādas akcijas ļoti nepatīk. Tas ir diezgan pazemojoši. Bet, ja cilvēkiem vajag, lai iet. Tas attiecas arī uz skolotājiem, izglītotiem speciālistiem, kuriem arī nepārtraukti jāiet protestēt un prasīt algas pielikumu. Valdība taču zina, kā cilvēki dzīvo, tai būtu jādomā. Lai nesaka, ka nezina. Mēs gan vienmēr esam paļāvušies uz saviem spēkiem, uz valsti necerējām. Audzējām tulpes, rozes, cēlām savu māju. Kā vairums latviešu. Bet, runājot par protesta akciju, šaubos, vai tas ko mainīs.”
Mārīte Vīnerte, strādā: “Es vienmēr atbalstu pensionārus, piedalos, palīdzu vākt parakstus, ja vajag. Jo arī man pensijas laiks nav aiz kalniem. Vērtējot pensionāru dzīves apstākļus, savu reizi liekas, ka viņiem ir labāk nekā mums, strādājošajiem. Redzu, ka manas kaimiņienes pensionāres šad un tad nopērk kilogramu šokolādes konfekšu, ko es nevaru atļauties. No otras puses, viņas visu godīgi samaksā, rēķini nokārtoti, un, ja tā padomā, vecākā paaudze savā dzīvē taču izgājusi “caur uguni un ūdeni”. Toties tagad katru mēnesi noteiktā datumā pensiju pienes klāt. Mums, strādājošajiem, tādas drošības sajūtas nav.”
Laura Primiča, māmiņa: “Es uzskatu, ka ir jādod zīme valdībai, ka vecākajai paaudzei neiet gluži labi. Pie šīs atziņas nonācu, kad uzzināju par šiem astoņiem eiro, ko oktobrī, pensijas indeksējot, gatavojas tām pielikt klāt. Mans tēvs saņem pensiju un joprojām papildus arī strādā. Mamma pensijas vecumu sasniegs pēc diviem gadiem. Viņa pēc profesijas ir pediatre, visu mūžu nostrādājusi šajā darbā, un bija stipri vīlusies, kad aizgāja un noskaidroja, cik liela varētu būt viņas pensija. Vispār neērti jau ir iet un prasīt kaut ko publiski. Mēs, latvieši, nevēlamies izrādīt visai pasaulei, ka mums klājas slikti. Domāju, ka jaunie cilvēki neietu tādā akcijā.”
