Pansionātā pat nosvin kāzas: vairāk nekā 6000 senioru dzīvo sociālās aprūpes centros 1
Vairāk nekā seši tūkstoši senioru Latvijā dažādu iemeslu dēļ šobrīd nedzīvo savās mājās, bet ilgstošas sociālās aprūpes centros jeb pansionātos. Lai gan aprūpes iestāžu skaits Latvijā pēdējos gados krietni pieaudzis, brīvu vietu tajos atrast nemaz nav tik viegli, it īpaši Rīgā, kur tāpat kā citās Latvijas pilsētās un pagastos palielinās veco ļaužu īpatsvars – šobrīd vairāk nekā piektdaļa Rīgas iedzīvotāju ir vecāki par 63 gadiem.
Rindā vairāki simti rīdzinieku
Valsts finansē ilgstošo aprūpi tikai cilvēkiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem.
Palīdzēt vecajiem ļaudīm, kuri vairs nespēj paši par sevi parūpēties, ir radu un pašvaldības pienākums.
“Pērn Rīgas pilsētas sociālais dienests izskatīja 1460 iesniegumus ilgstošas sociālās aprūpes saņemšanai jeb par 243 vairāk nekā gadu iepriekš. No pašvaldības budžeta vieta pansionātā tika apmaksāta 2014 rīdziniekiem, izlietojot šim mērķim 10 292 487 eiro. Taču sabiedrība noveco, daudziem ir nopietnas veselības problēmas, tādēļ gadu no gada palielinās to cilvēku skaits, kuriem šie pakalpojumi nepieciešami, un pieprasījums pēc tiem ir lielāks, nekā šobrīd varam nodrošināt,” stāsta Rīgas domes Labklājības departamenta iedzīvotāju informēšanas nodaļas vadītāja Lita Brice.
Lai gan pērn aprūpi senioriem piedāvāja trīs Rīgas pašvaldības sociālās aprūpes centri ar 796 vietām, 12 līgumorganizāciju iestādes ar 545 un vēl sešdesmit sociālās aprūpes centri visā Latvijā ar 673 vietām, rindā joprojām gaida 346 seniori. Viens no iemesliem – tikai deviņas no ilgstošās sociālās aprūpes iestādēm atrodas Rīgā, bet 80% veco ļaužu vēlas dzīvot kādā no šīm iestādēm, nevis doties uz Balvu vai Valkas pansionātu.
Bieži vien tuvinieki izvēlējušies kādu noteiktu aprūpes iestādi, kurā uz brīvu vietu var nākties gaidīt ilgi.
Seniors var izvēlēties jebkuru pansionātu, arī to, kas nav iekļauts Labklājības departamenta sarakstā. Tādā gadījumā ar šo iestādi tiek noslēgts līgums un pašvaldības finansiālais atbalsts – līdz 400 eiro mēnesī – seko senioram. Starp citu, Rīgā seniora apgādnieki atbrīvoti no pienākuma norādīt savu finansiālo stāvokli un starpību par aprūpes pakalpojuma nodrošināšanu segt no savas kabatas, tādēļ savam tuviniekam var izvēlēties arī dārgāku pansionātu, ja vien paši gatavi par to piemaksāt.
“Dzīvniekus līdzi ņemt nedrīkst, bet par personīgajām mantām jāvienojas ar pansionāta vadību. Ja dzīvesbiedri ir izvēlējušies vienu pansionātu, var gadīties, ka sākumā jādzīvo atsevišķi, bet, tikko atbrīvojas istaba, abi atkal var būt kopā. Starp citu, nesen vienā no Rīgas sociālās aprūpes centriem bija kāzas, un abi seniori tagad gaida savu atsevišķo istabiņu,” stāsta Labklājības departamenta pārstāve.
No pagājušā gada Rīgā deklarētie seniori var saņemt ilgstošu aprūpi arī ģimenes tipa pansionātā, kur sadzīves apstākļi un režīms pielāgots mājas videi, bet Rīgas pašvaldība nodrošina līdzfinansējumu – līdz 640 eiro mēnesī. Šādiem pansionātiem izvirzītas papildu prasības: tiem jāatrodas Rīgā vai arī ne vairāk kā 40 kilometru attālumā, jaunuzceltā vai renovētā ēkā, kas pielāgota sociālā pakalpojuma sniegšanai mazās grupās, nodrošinot ģimeniskai videi pietuvinātus sadzīves apstākļus.
Cenas Latvijas pansionātos šobrīd svārstās robežās no 14 līdz 50 eiro dienā. Vislētākā dzīvošana ir Neretas sociālajā aprūpes centrā – 13,60 eiro – un Valkas novada domes sociālās aprūpes namā – 13,89 eiro dienā. Tiem seko biedrības “Šūpoles” pansija Rēzeknē ar 14, Pļaviņu novada pašvaldības sociālās aprūpes centrs “Pļaviņas” ar 15 un “Ārlavas pansija” Talsu novadā ar 15,12 eiro dienā. Savukārt Rīgā ilgstošas sociālās aprūpes centrā “Mentamed” dzīvošana vienvietīgā istabā senioram izmaksās 37, bet divvietīgā – 32 eiro dienā.
Četri aprūpes līmeņi
Kopš 2018. gada senioriem, kuri pieprasa sociālās aprūpes pakalpojumu dzīvesvietā vai ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā, nosaka aprūpes līmeni un atbilstoši tam nodrošina pakalpojumu apjomu.
To nosakot, sociālie darbinieki vai aprūpētāji izvērtē seniora pašaprūpes spējas, kustīgumu, kognitīvās spējas, uzvedību.
Piemēram, vai viņš spēj sakošļāt un norīt barību, lieto galda piederumus, saprot personīgās higiēnas nepieciešamību un spēj nomazgāties, apmeklēt tualeti, iekāpt un izkāpt no gultas, saprot apkārt notiekošo. Jo lielāka atkarība no citu cilvēku palīdzības, jo mazāks punktu skaits tiek piešķirts.
Ja ceturtajā aprūpes līmenī no simts iespējamiem punktiem savākti mazāk par ceturto daļu, tas nozīmē, ka seniora fiziskās vai garīgās spējas ir ļoti ierobežotas, tādēļ viņš ir pilnībā aprūpējams un uzraugāms visu diennakti. Šo līmeni automātiski piešķir arī neredzīgiem cilvēkiem.
Tuvinieki, kuri vēlas ievietot senioru “Senior Baltic” rezidencē “Dzintara melodija” Rīgā, ar īpaša kalkulatora palīdzību var paši aprēķināt viņam nepieciešamo aprūpes līmeni. No tā atkarīga pakalpojuma cena, kas par dzīvošanu vienvietīgā istabā var svārstīties no 27 līdz 52, bet divvietīgā – no 29 līdz 40 eiro dienā. Arī starpkonfesionālajā kristīgajā pansionātā “Ciāna” Rīgā par augstāko aprūpes līmeni jāmaksā 40, bet zemāko – 25 eiro dienā. Līdzīga kārtība ir vēl vairākos pansionātos, savukārt dažos vairāk jāmaksā tiem, kuri līdz tam nav dzīvojuši pašvaldības teritorijā.
L. Brice stāsta, ka pēdējos gados pieaudzis mazkustīgo, gulošo un demences skarto veco ļaužu skaits – šāda diagnoze medicīnas dokumentos norādīta vidēji 60% potenciālo pansionāta iemītnieku. Lai nodrošinātu viņiem kvalitatīvu aprūpi un uzraudzību, nepieciešams nodrošināt atbilstošus tehniskos palīglīdzekļus, higiēnas preces, pielāgot telpas, palielināt aprūpes darbinieku skaitu, kas sadārdzina izmaksas.
Šī gada aprīlī stājās spēkā jauni noteikumi sociālo pakalpojumu saņemšanai, kas ļauj pansionātos veidot struktūrvienību veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.
Tas, vai šādi veselības punkti patiešām tiks atvērti, atkarīgs no pašvaldības labās gribas. Pirms vairākiem gadiem tika atrasts finansējums, lai šādus punktus izveidotu valsts sociālās aprūpes centros.
Saistībā ar senioru veselības stāvokli stingrāk noteikta arī pansionāta vadītāja atbildība par viņa drošību un pārvietošanās brīvību. Tagad ilgstošas sociālās aprūpes iestādes vadība var pieņemt lēmumu noteiktā laika periodā ierobežot iemītnieka tiesības brīvi pārvietoties, ja tā iemesls ir viņa veselības stāvoklis, piemēram, Alcheimera slimība.
Skolu vietā pansionāti
Labklājības ministrijas statistika liecina, ka 2018. gada sākumā Latvijā bija 102 ilgstošās sociālās aprūpes iestādes (salīdzinājumam, 2015. gadā – 82). Varbūt viens no iemesliem, kādēļ pēdējos gados pieaudzis šo pakalpojumu sniedzēju skaits, ir tas, ka, piemēram, Rīgas pašvaldības sadarbības organizācijām līdzfinansējums vienai personai tika palielināts no 250 līdz 400 mēnesī, iepirkuma līgumorganizācijām – atbilstoši šī pakalpojumu standarta aprēķinam. Pašvaldības ir ieinteresētas veidot jaunus pansionātus, nodrošinot aprūpi ne tikai saviem iedzīvotājiem, bet arī rīdziniekiem.
Viena no pēdējo gadu tendencēm ir bijušo lauku skolu pārtapšana par veco ļaužu pansionātiem.
Piemēram, Gulbenes novada teritorijā ilgstošās sociālās aprūpes centri ierīkoti Daukstu un Siltāju pamatskolās. Arī Jaungulbenes profesionālās vidusskolas vietā tagad ir sociālās aprūpes centrs “Jaungulbenes Alejas” ar 90 vietām.
2017. gadā Alūksnes novadā slēdza Mālupes pamatskolu. Lai ēka nepaliktu tukša, novada dome lēma to pielāgot sociālā aprūpes nama vajadzībām. Šajā pašā gadā notika arī Vārkavas pamatskolas, bet 2018. gadā Priekules novada Gramzdas pamatskolas ēkas pārbūve, abās plānots izveidot ilglaicīgās un īslaicīgās sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrus. Jauni apsaimniekotāji parādījušies arī Bauskas novada Mežotnes pagasta Garozas skolas ēkai un kopmītnei, jo tās nodotas Latvijas Sarkanā Krusta biedrības rīcībā.
Taču top arī jauni projekti. Piemēram, 2018. Babītē durvis vēra privātais pansionāts, kas veidots pēc ģimenes māju modeļa. Uzņēmums “Senior Group” projektā ieguldījis 360 000 eiro. Projekta “Lielā ģimenes māja” pirmajā kārtā izveidotas divas dzīvojamās mājas, kurās mitinās 12 seniori.
Senioru skaits pansionātos
Valsts sociālās aprūpes centros un līgumorganizācijās, kas sniedz pakalpojumus cilvēkiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, 2018. gadā atradās 5181 iemītnieks, no tiem 825 vecumā no 62 līdz 69 gadiem, bet 906 – virs 70 gadiem.
Pašvaldību un citu organizāciju ilgstošās sociālās aprūpes centros dzīvoja 6895 seniori un cilvēki ar invaliditāti, no tiem 1053 vecumā no 62 līdz 69, bet 4902 – pāri 70 gadiem.
