– Par ko dziedat? 1
– Par personīgajām problēmām, sāpēm. Citi raksta dienasgrāmatu, es visas izjūtas izlieku nošu lapā. Kad smeldz, rakstu par sāpēm, kad ir jautri – par prieku, kad briesmīgi – par šausmām. Ikvienu cilvēku kādreiz pārņem pat gluži eksistenciālas bailes visdažādāko situāciju dēļ. Man patīk ceļot, nespēju ilgi būt vienā vietā. Kādreiz varas un tās īstenotāju radītu šķēršļu priekšā pārņem šausmas: un tā es te mocīšos līdz astoņdesmit gadiem? Bet, kopš man aug dēls, viņam nupat ir seši gadi, zinu, ka nākamos divpadsmit gadus iekšēji būšu pavisam mierīgs, jo ļoti mīlu savu puiku, dzīvesbiedri, viņu dēļ nedrīkstu sevī ielaist nekādas bailes un nedrošību.
– Izrādē ar neapbruņotu aci redzama vārdu spēle starp uzveduma nosaukumu “Eiro vīzija” un konkursu Eirovīzija. Kāda ir jūsu paša eiro vīzija?
– Atvērta visa pasaule, nopērc biļeti un lido uz jebkuru zemeslodes malu. Nospied vienu datortaustiņu, un vari būt Jaunzēlandē, Austrālijā, Amerikā. Zinām, ka kūst ledāji, verd vulkāni. Pasaule kļuvusi mazāka, it kā sarāvusies. Man liekas, nupat atkal par piederību internacionālai videi interesantāk ir būt latvietim, lietuvietim, vācietim. Apzināt, kas bija mani vecāki, ko nozīmē manas valsts karoga krāsas. Kas esmu es šajā trakajā pasaulē. Būsim stipri savā nacionalitātē un tad varēsim sapulcēties Eiropas Savienībā kā klubiņā, pārspriest, kā palīdzēt kaimiņam, kā vienoties pret psihopātu, kas še no ziemeļiem grib iespiesties.
