Šengenas pāragrās bēres 3
Francijas Nacionālās frontes vicepriekšsēdētājs Florians Filipo (otrais cilvēks partijā pēc Marinas Lepēnas) ar dažiem pavadītājiem nesen bija ieradies Luksemburgas pilsētiņā Šengenā, lai novietotu ko līdzīgu bēru vainagam pie stēlas, kas uzslieta, atzīmējot Šengenas zonas izveidošanu.
Filipo žests, protams, bija iecerēts kā ironiska politiska akcija, veltīta Šengenas līguma un tātad, viņa vārdiem, “brīvās pārvietošanās” norakšanai, kas ļauj “svinēt iekšējo robežo atgriešanos Eiropas Savienībā”. Jāpiezīmē, ka “robežu atgriešanās” ir viens no galvenajiem Nacionālās frontes saukļiem. Svinības tomēr īsti neizdevās. Tajās iejaucās vairāki desmiti (“Facebook” pulcētie) pret šo pasākumu naidīgi noskaņotie vietējie sagaidītāji ar Šengenas birģermeistaru Benu Homanu priekšgalā, kurš nelūgto viesi brīdināja: “Dodu jūsu izrādei trīs minūtes laika. Pēc tam viss tiks aizvākts.” Tā arī bija.
Savulaik Luksemburga veltīja diezgan ievērojamus diplomātiskus pūliņus, lai 1985. gadā noslēgtais līgums, kas paredzēja robežkontroles atcelšanu uz Eiropas Savienības iekšējām robežām, tiktu parakstīts tieši Šengenā, kura atrodas Mozeles krastā Luksemburgas, Francijas un Vācijas teritorijas sadurā. Līgums stājās spēkā 1995. gadā, bet tagad apvieno ES dalībvalstu vairākumu, kā arī Islandi, Norvēģiju, Šveici un Lihtenšteinu. Kopumā 26 valstis.
Jau sākotnēji Luksemburga, kas ir ES lielo kaimiņu ieskauta, prata pārvērst Šengenas vienošanos ieguvumā kaut vai tāpēc, ka ieguvēji bija arī lielhercogistē strādājošie un ik dienas uz turieni braucošie franči, beļģi un vācieši. Diezgan bieži mēdz iebraukt arī, piemēram, lētākas degvielas uzpildītāji vai lētāku cigarešu iepircēji (šo preču cenas allaž ir zemākas nekā kaimiņzemēs). Lai gan, neskaitot šīs vietējā mēroga viltības, savs praktisks labums atlēca visiem, nerunājot par dziļāku politisko jēgu, kas padarīja Šengenu par vienotās Eiropas simbolu. Līdz šim tam bija maz pretinieku – katrā ziņā krietni mazāk nekā vienotajai valūtai.
Bēgļu uzplūdi, kas veļas pāri ES ārējām robežām, daudzviet izvirza jautājumu par iekšējo robežu atjaunošanu vai ilgtermiņa kontroli, kas būtu stingrāka par Šengenas Robežu kodeksa pieļauto pastāvīgas kontroles ieviešanu ārkārtas situācijās uz noteiktu laiku terorisma draudu vai sabiedriskās kārtības apdraudējuma gadījumos.
Luksemburgas ārlietu ministrs Žans Aselborns nodēvēja Filipo rīcību par “provokatīvu un cinisku aktu”. Tas tomēr iemieso Francijas Nacionālās frontes un līdzīgas ievirzes eiroskeptisko partiju attieksmi, kuru uzbrukuma mērķis ir ne tik lielā mērā Šengena, cik ES vispār, un bēgļu krīze – vēl uzskatāmāk nekā Grieķijas vai jebkura cita krīze – dod ieganstu šo attieksmi izrādīt. Turklāt gada nogalē Francijā notiks reģionālās vēlēšanas, un politiķi jau pamazām sāk gatavoties arī valsts prezidenta vēlēšanām 2017. gadā, kad galvenā intriga būs saistīta ar Marinas Lepēnas rezultātu. Bēgļu pieplūdums ir viņas spēcīgākais trumpis, kas ļauj īpaši uzsvērt Nacionālās frontes divas pamatnostādnes – pret imigrāciju un pret Eiropas Savienību.
Taču Eiropas un konkrēti Šengenas tēmas vairs nevar apiet neviens politiķis. Iepriekšējais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kura vadītā labējā partija pieņēmusi nosaukumu “Republikāņi” (izbijusī UMP jeb “Savienība par tautas kustību”), ierosina pārskatīt Šengenas līgumu. Bet viņa piedāvātie risinājumi vai tiek ieviesti jau tagad, teiksim, bēgļu reģistrēšana ārpus Šengenas zonas, vai nu būtu grūti īstenojami, teiksim, Šengenas zonas iekšienē atjaunota robežkontrole, kurai pakļaujami vienīgi tie, kas nav ES valstu pilsoņi. Līdztekus Sarkozī ir izmetis priekšlikumu turpmāk liegt Francijas pilsonību valsts teritorijā dzimušajiem nelegālo imigrantu bērniem. Tam īsti nav saistības ar Šengenu, toties tas nodrošina karstas debates un piesaista sabiedrības uzmanību. Pirmām kārtām tas gan ir vēstījums ierindas “republikāņiem”, kam nākamgad iekšējā balsojumā jāizraugās valsts prezidenta amata kandidāts, jo Sarkozī labi zina, ka samērā liela daļa partijas biedru savos uzskatos nav pārāk tālu no Lepēnas un Filipo idejām.
Iekšpolitiskie apsvērumi nodarbina arī pie varas esošos, un ne jau Francijā vien. Vispārējo apjukumu sevišķi vairoja Vācijas lēmums atjaunot kontroles uz robežas ar Austriju (Eiropas presē vairākkārt izteikti apgalvojumi, ka tas bija Šengenas Robežu kodeksa pārkāpums), lai gan iepriekš Berlīne šaustīja žogu celšanu Ungārijā un tieši Vācijas kancleres Angelas Merkeles apņemšanās uzņemt gandrīz miljonu bēgļu veicināja migrantu pieplūdumu, turklāt izrādījās, ka daudzi no viņiem nemaz nav no kara bēgošie sīrieši vai irākieši, bet, piemēram, Balkānu iedzīvotāji… Tāpat Parīze neizslēdz robežkontroles ieviešanas iespēju.
Krīze ir parādījusi ES ārējo robežu neaizsargātību un dalībvalstu atšķirīgo dažādā vēstures pieredzē sakņoto nostāju pret imigrāciju. Vien tagad, divdesmit gadus pēc Šengenas līguma stāšanās spēkā, notiek mēģinājumi saliedēt pūliņus, kas varētu nodrošināt Šengenas telpas pastāvēšanu šodienas apstākļos. Eiropas Komisija nu pievērsusies cēloņiem jeb “bēgļu krīzes pārvaldībai”, izziņojot “tūlītējus operatīvos, budžeta un juridiskos pasākumus saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā”. Tikmēr Eiropas smago problēmu risināšanas praksē maz kas mainās, bet, kā secinājis Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks pēc ES ārkārtas samita, “nemainot pašreizējo paradigmu, Šengenas zona turpmāk pastāvēs tikai teorētiski”.
