“Vakcinācijas avīzē” jābūt reportāžai, kā strādā spējīgāko nošpricēšanas propagandistu un popularizētāju kolektīvs. Egila Līcīša feļetons 51
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Brāļi un māsas, nevajag asiem un adatainiem kā kaktuss nostāties pret izdošanai paredzēto “Vakcinācijas avīzi” un brutāli samīdīt gaišu ideju jau iedīglī.
Kad Latvijas cilvēkiem jādzīvo mājsēdē kā eremītiem alās, kamēr ir vakcīnu neraža, drukāts preses izdevums 800 000 eksemplāru tirāžā kā sengaidīts ciemiņš sasniegs katras savrupmājas viesistabu, tiks uzņemts būdiņu priekšnamos un pārkāps dzīvokļu sliekšņiem, noskaņojot uz sava viļņa daudzkārt lielāku mērķauditoriju nekā kāda “podkāsta platforma”.
Laikrakstā būs apkopoti potēšanās aģitācijas vēstījumi, kas citādi lidinās izklaidus kā pieneņpūkas, un tiks dots pamatīgs informācijas klāsts, kas nogulsnēsies lasītāju prātos, nevis ēteriski pagaisīs pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā.
Čalodama kā strautiņš, “Vakcinācijas avīze” kalpos kā patīkams laika kavēklis ar mūsdienīgu lasāmvielu un būs pārpilna ar bagātīgu izzinošo materiālu no cilvēces potēšanas vēstures, sākot no Luija Pastēra laikiem.
Atkal pildīsies pastnieču somas, atdzīvosies daudziem namsaimniekiem dadžiem aizaugušais celiņš uz sen nelietoto, zirnekļtīklos ieausto pastkasti, kurā pēc ilgiem laikiem iekritīs avīze, atjaunojot līdzpilsoņos ēstgribu uz svaigām ziņām. Jaunākās paaudzes pārstāvjiem tā būs pirmā tikšanās ar presi.
Gados vecākiem senioriem laikraksta studēšana sagādās ne mazāk prieka kā “Iliādas” lasīšana.
Nomaļās vietās, mežmalās, biezokņos dzīvojošie tālumnieki, raduši orientēties un spriest par ārpasaulē notiekošo pēc trauksmes zvaniem, lielgabalu šāvieniem un tālumā dzirdamām ātrās palīdzības auto sirēnām, saņemot laikrakstu, pa karstām pēdām beidzot uzzinās, vai Eiropas Savienība vēl turas kopā vai jau izjukusi gabalu gabalos.
Lai palīdzētu atrast pareizo debespusi, objektīva informēšanās nenāks par skādi arī pilsētas biežņā nomaldījušamies, bieži vien viltus ziņas jupis zin kur salasījušam cilvēkam, jo kur lai uzzina jaunumus kaut vai baumu līmenī, ja frizētavas, vērtīgāko ziņu avots, nestrādā, ar kaimiņieni čauksteni kontakts pārtrūcis, krogi ciet, veikalos aizliegts drūzmēties un drīkst ieiet tikai pa vienam.
Tā vietā, lai bez mitas protestētu pret neekonomisku apiešanos ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, sūtīsim laikraksta redakcijai vērtīgus ierosinājumus par saturu – ko mēs vēlētos lasīt “Vakcinācijas avīzē”.
Tas ir okei, ka solīts, ka politiķu reklāma jaunajā izdevumā uzmirdzēs homeopātiskās devās, ne skaļāka par pērno lapu čaboņu. Premjera uzruna tiks iemaketēta lasīšanai neparocīgākajā vāka pusē, bet veselības ministra foto vispār novietots avīzes “pagrabā”. Laikraksta veidošanā nepiedalīšoties profesionāli avīžnieki.
To sagatavos ar pašu Veselības ministrijas un pakļautības iestāžu rakstnieku, komunikācijas speciālistu un ekspertu spēkiem, kam honorāri nav jāmaksā.
Virusologi pamācīs, kā neapmaldīties SARS-CoV-2 piecdesmit paveidu, Ugandas, Lielbritānijas, Dienvidāfrikas mutāciju džungļos.
Epidemiologi ievedīs aiz rociņas zinātnes pasaulē, iepazīstinot ar serumu, kas ir tai pudelītē, no kuras iešļircina pleca muskulī. Galvenie sanitārie ārsti izstāstīs, kādas sekas ir no vakcinēšanās ar “džonson un džonson” (vesternizēšanās), kādas no “sputņika” (rusificēšanās) un kādas no “modernas” (kad nopotētais no sirds iemīl “Vienotību”).
Kā visos masu medijos, lasītāji labprāt vēlēsies avīzē atrast horoskopus, kurā dienā zvaigznes sola teicamākos apstākļus saņemt pretpoti Svariem un kurā – Auniem. Noderīga būtu krustvārdu mīkla, feļetons un pieredzes raksti par vakcinēšanos ārzemēs.
Avīzē jābūt reportāžai par Vakcinācijas biroja darbu, atspoguļojot, kā, muguru neatliecis, strādā spējīgāko nošpricēšanas propagandistu un popularizētāju kolektīvs.
Obligāti jārod vieta biroja vadītājas dienasgrāmatas pirmpublicējumam, Evas stāstam “Mana sūtība” mokošu septiņu nedēļu garumā, ar asaru pēdām, kā amoka skrējienam uz bezdibeņa malu – līdz pat pazeminājumam amatā.
Avīze gatavo pārsteigumu lasītājām – romānu turpinājumos. Tas ir melodramatisks gabals – mistērija uz baisā laikmeta un izsludinātās komandantstundas fona, kurā nabadzīgu jauniņu medmāsu iemīl procedūru kabinetā vakcinēties atnācis naudīgs, pavecāks, šķīries kungs, un kā jūtu saspēle attīstās starp abām pusītēm.
Zoostūrītī ieliks vetārsta padomu, ko darīt, ja jūsu ūdelīte šņaukājas un klepo, ja kaķītis bēdīgs guļ un neatsaucas uz – Minc!Minc! –, vai tiešām nāvējošā infekcija nežēlo pat mājas mīluļus!
