Senatnē galvenās zināšanu izplatītājas bija sievietes 1
Bronzas laikmeta Eiropā pirms vairākiem tūkstošiem gadu tieši sievietes bija tās, kas izplatīja zināšanas par apkārtējo pasauli, dažādas sadzīves iemaņas un darba paņēmienus, uzskata vācu zinātnieki, kuru pētījums par cilvēku mobilitāti neolīta perioda beigās un bronzas laikmetā publicēts ASV Nacionālās zinātņu akadēmijas izdevumā “PNAS”.
Ar vairāku Vācijas zinātnisko institūciju speciālistu palīdzību gēnu līmenī izanalizējot 84 Lehas upes ielejā, Bavārijā atrastos aptuveni 4000 gadu senus apbedījumus, konstatēts, ka kapulaukā apbedītās sievietes, lai atrastu savus dzīvesbiedrus, mērojušas pat simtiem kilometru lielus attālumus. Pie vīriešu dzimuma pārstāvjiem tāda gatavība ceļot nav konstatēta. Līdz ar to jāpieņem, ka, vismaz pirms 4000 līdz 4500 gadiem, tieši sievietes bija galvenās zināšanu pārnesējas. Tas attiecas uz cilvēces attīstības posmu, kad notika pāreja no akmens laikmeta uz bronzas laikmetu.
Divām trešdaļām no konkrētajā kapulaukā Dienvidvācijā apbedītajām tika konstatēta liela ģenētiskā dažādība. Tās bija nākušas no Vācijas austrumu, mūsdienu Halles vai Leipcigas apkaimes, kā arī no mūsdienu Čehijas. Tas nozīmē, ka viņas veica vairāk nekā 500 km līdz nodibināja ģimeni. Aizceļošana notika, kad jaunajām sievietēm bija vidēji 17 gadu. “Viss liecina par to, ka bronzas laikmetā sievietes bija ārkārtīgi mobilas. Vīriešu gadījumā nekā tāda, kas tam līdzinātos, mums nav,” presei norādījis pētnieciskā projekta vadītājs no Minhenes Ludviga Maksimiliana universitātes Filips Štokhammers. Vietu no kurienes cilvēks nācis, iespējams noteikt pēc stroncija izotopu daudzuma dzerokļos. Štokhammers norādījis, ka tradīcija, ka sievas nāk no tālienes, šajā vietā pastāvējusi vismaz 800 gadu. Tādas prakses pastāvēšana zinātniekiem uzdod jaunus jautājumus. Skaidrs, ka meitenes 17 gadu vecumā neceļoja tādus attālumus vienas. Kā šī aiziešana pie vīra tika organizēta? Vai bija kāds noteikts maršruts? Kā šie cilvēki spēja uzturēt sakarus. “Viņi taču nevarēja vienkārši piezvanīt un pajautāt: “Vai jums ir kāds priekš manis?”” atgādina zinātnieks. Vēl viena mīkla ir bērnu apbedījumu trūkums Lehas ielejas kapulaukā. Maz ticams, ka jaunās sievietes bija vajadzīgas tikai kā darba spēks ar zemu sociālo statusu un tām nebija pēcnācēju. Kapā līdzi dotie priekšmeti un rotas liecina, ka atnācējas tika cienītas tieši tāpat kā vietējās. Tomēr jautājums: kur palika bērni, paliek atklāts. “Iespējams, aiz tā visa bija kāda liela sistēma,” norāda Štokhammers.
