Daudz līdzīgu nostāstu saistīti ar mūsdienu Krievijas teritoriju. Urālu kalnu iemītniekiem ir leģenda par noslēpumainu tautu, ko viņi dēvē par čudiem (no senkrievu vārda čuģ, ar kuru cita starpā vēl tagad viņi apzīmē igauņus). Sensenos laikos čudi mierīgi un laimīgi dzīvojuši uz zemes, līdz pat laikam, kad Urālos sāka būvēt fabrikas un rūpnīcas. Tad viņi aizgājuši pazemē. Vietējie iedzīvotāji ir pārliecināti, ka čudi kalnu alās saglabājuši izejas virszemē un viņi varot palikt zemiešu vidū nepamanīti. Šiem čudiem piemītot ļoti augsts kultūras līmenis, viņi pilnībā pārvaldot visus akmens un metālu noslēpumus un esot apveltīti ar pārdabiskām, unikālām zinībām. 8
Čudi jeb alu ļaudis esot maza auguma, toties ārēji ļoti pievilcīgi, ar patīkamu balss tembru, lai gan to saklausīt spējot tikai izredzēti zemieši. Atsevišķās sādžās pusnaktī atskanot klusa zvanīšana, taču to varot sadzirdēt tika tie cilvēki, kuriem ir tīra sirdsapziņa. Tie tad arī pēc zvana atskanēšanas sapulcējoties laukumā iepretim baznīcai, un kāds čudu vecais viņiem pareģojot nākotni. Ja tur gadījumā ierodas arī kāds necienīgs cilvēks, viņš vienalga neko ne redzēs, ne sadzirdēs.
Čudi spējot kontaktēties ar miegā guļošu cilvēku. Ir kāda leģenda saistībā ar Jekaterinburgas kņazu Tatiščevu. Reiz viņš sapnī redzējis pārsteidzoši skaistu sievieti zvērādu apģērbā un dārgām rotaslietām. Stingri skatoties viņam acīs, skaistule teikusi, lai kņazs atceļ savu pavēli strādniekiem norakt kurgānus jaunās pilsētas būvniecības vietā, jo tur guļot viņas karavīri, kurus nevajadzētu traucēt, pretējā gadījumā kņazam nebūšot miera ne šajā, ne citā saulē. Un vēl piebildusi, ka viņa ir čudu kņaziene Anna. Tatiščevs noticējis savam sapnim un aizliedzis aiztikt kurgānus.
Nikolaja Rēriha pierakstos arī vēstīts par čudu tautu. Viņš apgalvoja, ka šie ļaudis uz zemes atgriezīšoties tikai tajā gadījumā, ja tur patiešām iestāsies labie laiki. Un tad viņi cilvēkiem dāvāšot unikālas zinības. Bet pagaidām čudi dzīvojot pazemē – savā pārsteidzoši skaistajā valstībā.
