Senās mūzikas festivāls. Joprojām ar atklājumiem 2
Armands Znotiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lielajā ģildē 2022. gada 6. jūlija vakara iesākumā šķita, ka ansambļa “O / Modernt Soloists” koncertā publikas nebūs vēlamajā daudzumā.
Taču, kā jau tas parasti notiek, pāris minūtes pirms mūziķu uznākšanas uz skatuves viss nostājās savās vietās, un klausītāji Lielās ģildes zālē un balkonā pienācīgi novērtēja viesmākslinieku uzstāšanos. Publikas piepildīta Mazā ģilde 7. jūlijā uzņēma arī kontrtenoru Marniksu de Katu un ansambli “Hathor Consort”; tas pats 8. jūlijā Jāņa baznīcā ar Latvijas Radio kori un ērģelnieku Frediju Eihelbergeru; visbeidzot, pāris stundas vēlāk daudzi no šī koncerta apmeklētājiem bija redzami arī Rīgas Domā, klausoties “Schola Cantorum Riga” un Ievas Nīmanes izdziedāto un izspēlēto programmu. Jāsecina, ka laikā, kad cits citu nomaina folkloras festivāls “Baltica”, ar džezu saistītie “Rīgas ritmi”, Rīgas Operas festivāls, ASV latviešu Dziesmu svētki Mineapolisā un vēl, un vēl, ierasto publikas interesi saglabājis arī Starptautiskais senās mūzikas festivāls. Un pelnīti, jo ar četrām programmām Rīgā pilnībā pietika, lai pārliecinātos par festivāla koncertu augsto līmeni. Noslēgums arī šogad Rundālē, ko nācās novēlēt citiem, jo 9. jūlijā notika arī Riharda Vāgnera operas “Tristans un Izolde” atskaņojums Cēsu Mākslas festivāla ietvaros, un dīvaina paralēle – tie, kam netīk romantisms, tajā pašā vakarā varēja braukt uz Stefano Landi operas “Orfeja nāve” uzvedumu Bauskā. Un otrādi – tos, kurus mazāk interesē baroks ar otru senās mūzikas festivālu “Vivat Curlandia!”, laipni aicināja Cēsīs. Viss kā civilizētā valstī.
Muzikālie stili un laikmeti pārklājās arī 6. jūlijā Lielajā ģildē. “O/Modernt Soloists” vadītājs Hugo Tičati pazīstams arī kā Artura Maskata un Pētera Vaska opusu interprets, latviešu mūzikā tieši tāpat ieinteresēta vokāliste Lusiana Mančīni, un tādējādi iepriekš gaidītās atskaņojuma kvalitātes viņi kopā ar čellistu Juliānu Arpu un septiņiem citiem šoreiz izpauda baroka skaņumākslā – Hugo Tičati tīrais un precīzais vijoles tembrs tai bija teicami piemērots, turpretī par triumfa mirkļiem kļuva solistes dziedājums ārijās no Antonio Vivaldi operām “Orlando, viltus neprātīgais”, “Farnače” un “Grizelda”. Otrs vērojums – ik gadu šķiet, ka nu jau baroka, renesanses, viduslaiku mūzikā viss ir apzināts, un katru gadu Senās mūzikas festivāls vienalga sniedz jaunus atklājumus. Tā nu šogad līdzās vispārzināmo ģēniju Baha, Vivaldi, Pērsela daiļrades lappusēm, līdzās agrāk iepazīto Huana Aranjesa un Anrī de Baijī partitūrām atskaņotāji no aizmirstības izcēla Domeniko Pellegrīni un Žozefu Abako. Protams, ne jau viss no tā atbilst reklāmiskajam nosaukumam “Itāļu, angļu un spāņu baroka virsotnes” – gandrīz nemainīgās ostinato variācijas par čakonu tēmām dažbrīd lika domāt, ka to autori drīzāk iecerējuši nevis nemirstīgus šedevrus, bet gan tipisku pielietojamo mūziku, ko 21. gadsimta atskaņotājiem izspēlēt ir gluži elementāri. Taču otrā svaru kausā atradās visu koncerta dalībnieku harisma, viņu apzināti veidotās konceptuālās programmas vienlaidu plūdums (no turienes arī Kurta Kobeina dziesmas pārlikuma sasaukšanās ar Henrija Pērsela fantāzijas melanholiju), tādēļ par virsotnēm pirmām kārtām saucami atskaņotājmākslinieku priekšnesumi.
Ar 7. jūlija programmu “Itāļu baroka šedevri” bija līdzīgi. Benedeto Ferrāri, Izabellas Leonardas, Klaudijas Sesas, Frančeskas Kačīni, Antonio Kaldaras opusus par šedevriem tomēr atturētos dēvēt, turpretī Bartolomeo de Selma i Salaverde un Djego Ortiss ir spāņu autori, bet anglis Henrijs Louzs – Džona Daulenda tradīciju turpinātājs. Otrkārt, tik talantīgām mūziķēm kā vijolniecei Agnesei Kanniņai, klavesīnistei Ievai Salietei un gambistei Rominai Liškai nebija nekādu problēmu nospēlēt programmā iekļautās partitūras – to virtuozitātes pakāpe pieauga uz koncerta beigu pusi. Visnotaļ profesionālu iespaidu atstāja Marniksa de Kata dziedājums, un tā nu arī šeit varēja sastapties ar konceptuāli būvētu programmu, kas atgādināja par komponistu sieviešu pienesumu jau baroka laikā un kur arī atskaņojuma instrumentālie rakursi – no ērģelpozitīva iesaistes līdz stīginstrumentu gaismēnām – liecināja par interpretāciju slīpējumu.
No laicīgās mūzikas uz sakrālo vēstījumu – tāda bija šīgada Senās mūzikas festivāla programmu virzība. Šeit kā jaunatklājums – Ziemeļvācijas ērģeļskolas meistars Francis Tunders, galvenokārt ar izvērsto korāļfantāziju “Kristus gulēja nāves skavās”, kur viesmākslinieks Fredijs Eihelbergers pie Jāņa baznīcas ērģelēm muzicēja atbilstoši savai starptautiskajai reputācijai. Kā zināms, tāda ir arī Latvijas Radio korim un diriģentam Kasparam Putniņam, un vokālās interpretācijas šeit sniedza daudz gandarījuma – par centrālo kontrastu kļuva Baha motetes “Jēzus, mans prieks” izteikti dramatiskā lasījuma pretstatījums Dītriha Bukstehūdes “Missa alla brevis” apskaidrotajiem tēliem, bet netrūka arī citu nianšu. Visbeidzot, kolorītās krāsās izgaismojās arī Guntara Prāņa pārraudzītā ansambļa “Schola Cantorum Riga” programma Doma baznīcā – un ne tikai tādēļ, ka partitūrā “Unicornis captivatur” jau teksts vien pievērš uzmanību ar 14. gadsimta autora neordināro fantāziju. Gregorisko dziedājumu monodija šeit mijās ar agrīnās daudzbalsības paraugiem, Ievas Nīmanes līdzdalība un instrumentu klātbūtne kopumā (dūdas, blokflautas, ratalira) akcentēja saikni ar folkloru, bet emocionālais diapazons atklāja šīs mūzikas radītāju un viņu laikabiedru izjūtas, domāšanu, pasaules uztveri visā bagātīgumā.
Rezumējot – no iepriekšminētā skatpunkta kādreiz derētu iepazīt arī otru viduslaiku mūzikas pusi ar Valtera fon der Fogelveides, Volframa fon Ešenbaha, Adāna de la Hala daiļradi. Un ir jau arī vēl citi minnezengeri, trubadūri, truvēri, kuri parāda, ka mēs vēl aizvien neesam tikuši necik tālu no viduslaiku realitātes. Politiskajā arēnā joprojām atrodas mērkaķi ar granātām, bet personiskajā dzīvē ideāli nekādi neiet kopā ar īstenību. Senā mūzika arī tagad izklausās gluži aktuāla.
