Anda Līce: Nav glābiņa no popmūzikas terora, tā skan veikalos un autobusos 12
Tie, kas kaut ko ir sijājuši, zina – vieglais (sēnalas un dažādi gruži) vienmēr pazūd kā nebijis. To var teikt gan par labību, gan dzejoļiem un citiem gara augļiem. Kultūras mantojums ir tas, kas ir izturējis laika pārbaudi un der arī nākamajām paaudzēm. Cilvēki šodien visbiežāk sūdzas par laika un naudas trūkumu, kaut gan visvairāk trūkst klusuma. Ne velti tiek rīkotas speciālas klusēšanas saieti. Mūsdienās nekur nav glābiņa no popmūzikas terora, tā uzmācīgi skan lielveikalos, iestādēs, satiksmes līdzekļos, garāmbraucošās automašīnās. Es, piemēram, braucot ar firmu “Ecolain” un “Nordeka” tālsatiksmes autobusiem, veselas trīs stunda esmu spiesta klausīties ārzemju un pašmāju muzikālo popkornu un nekad neesmu dzirdējusi kaut ko no klasiskās mūzikas, pavisam reti skan kaut kas no pasaules tautu folkloras, kaut gan autobusu šoferiem taču ir pieejamas Radio 3 (Klasika). Es nezinu, ko klausās Latvijas augstākās amatpersonas, intereses pēc ielūkojos internetā ASV prezidenta iecienītās mūzikas izlasē – klasiku nemanīju arī tur.
Ja pietrūkst klusuma, nav iespējams domāt, jo neveidojas domu ķēdītes, troksnis tās sarausta gabalos. Ja nav šo brīnišķīgo ķēdīšu, nenotiek domu apmaiņa, mēs gan verbāli vārāmies, taču tās nav sarunas, nav brīnums, ka viens otru nesadzirdam. Dažādās apsēstības aprij mūsu dārgo laiku – vienīgo, ko nav iespējams nedz nopirkt, nedz paņemt kā kredītu kādā bankā. Kad pēdējo reizi es kopā ar saviem tuvajiem cilvēkiem mierīgi sēdēju pie pusdienu, vakariņu vai svētku galda, un mēs baudījām ēdienu, sarunas un vienkārši saskaršanos ar pleciem un skatieniem un izrunājām arī dzīves pamatjautājumus? Kad pēdējo reizi (pirms nedēļas, mēneša, varbūt pat gadiem) mēs atjaunojām tās brīnumainās kopības saites, kuras neļauj justies pamestam un slīgt atkarībās un depresijā? Vai atvadoties un satiekoties, mēs, tie, kas esam vistuvākie, paklausot kādai sirds pavēlei, apkampjam viens otru vai tikai uzsaucam “čau”? Amerikā ir vismaz viena tāda diena gadā – Pateicības diena.
Mūsdienu kultūrā (arī attiecību kultūrā) ir daudz sēnalu. Tādas ir bijušas visos laikos, taču šodien pārprastas iecietības dēļ tās netiek sauktas vārdā un līdz ar to kļūst it kā par vērtību. Zem viltus vērtību biezā slāņa pazūd īstais un patiesais. Kultūras mantojuma krājumos var nonākt vien tas, kas līdzsvaro, harmonizē un dzīvi apliecina, nevis to ārda un noliedz. Vēlme pēc iespējas ātrāk plūkt panākumu augļus liek iet vieglāko ceļu, piemēram, sacerēt popmūziku ar neiedomājami banāliem tekstiem. Uz sēnalām nevar izaugt personības, kuru Latvijai tik ļoti visās jomās trūkst.
