Senajās Āraišu vējdzirnavās svinēs Maizes dienu. Senču ticējumi par maizi 0
Amatas novada Āraišu vējdzirnavās 19.jūlijā jau 13.reizi svinēs Maizes dienu, godinās cepējus un senās tradīcijas turpinātājus. Pieteikušies deviņi apkārtējo pagastu un novadu maizes cepēji, arī Īstā lauku saimniece Ilze Briede no “Donām”, vēsta Maizes dienas rīkotāji.
Pasākuma rīkotāji – Āraišu vējdzirnavu māju saime, biedrība “Anno 1852” un etnogrāfe Indra Čekstere, lielus un mazus ciemiņus aicinās ceļojumā pa Kukulīša taku, iepazīstinot ar maizes cepšanas un citām gudrībām. Kā ik gadu, tiks sumināti seno saimnieku un saimnieču vārdu īpašnieki – Jēkabi un Annas. Maizes dienā būs gan Annas pankūku, gan Jēkaba maizes cepšana, degustācija un Kukuļtirdziņš ar maizes cepēju, siera sējēju, bitenieku, zāļu tēju vācēju un amatnieku darinājumiem.
Svētkus atbalsta Amatas novada dome, Āraišu biedrība, Kultūrkapitāla fonds, Vidzemes plānošanas reģions, Dabas aizsardzības pārvalde un brīvprātīgie, kuri atsaucīgi piedalās jau vairākus gadus.
Maizes dienā viesi varēs izstaigāt visus Vējdzirnavu stāvus, aplūkot restaurēto iekārtu. Vējdzirnavas celtas Drabešu muižas vajadzībām apmēram 19.gadsimta vidū. Rekonstrukcijas laikā ēkas sienā atrasts akmens ar uzrakstu ANNO 1852. Būve ir holandiešu tipa vējdzirnavas, kādas Latvijas teritorijā zināmas kopš 14.gadsimta. Šīm vējdzirnavām ir grozāma “galva”, ko dēvē par cepuri. Ar speciāla mehānisma palīdzību, stāvot dzirnavu pakājē, dzirnavu galvu pagrieza pret vēju. Te mala miltus rupjmaizei un lopbarībai, gatavoja putraimus. Vējdzirnavas darbojušās līdz I Pasaules karam, atjaunotas tikai 1982. – 1984.gadā.
Zemkopju kalendārā Jēkaba jeb Saimnieku vai Maizes diena bija svarīga, jo iezīmēja viena darba posma beigas un nākamā sākumu: siena pļauja bija pabeigta, un sākta rudzu un miežu pļaušana. Senāk, pēc „vecā kalendāra” Jēkaba dienu svinēja 12 dienas vēlāk, kad labība bija daudz gatavāka. Katrs centās pirmais iesēt, nopļaut, izkult un samalt, lai savai saimei un kaimiņiem Jēkaba dienā celtu galdā jauno maizi un karašas. Maizes ēšana bija svinīgs rituāls, to darīja klusējot.
Seno latviešu ticējumi par maizi
– Mīcot maizei mīklu ir stipri jālamājas, tad mīkla labāk rūgst.
– Maizi nekad nedrīkst likt uz galda, pārgriezto pusi pret durvīm. Tā aizdzenot projām svētību.
– Kad izvelk maizi no krāšņa, tad vajag iesviest malku krāsnē, lai nekad netrūktu ko cept. Ja to neizdara, tad citi atgādina: tukšs, kā skauģu rīkle.
– Nevajag otram pa logu maizi dot, tad svētību aizdod līdzi.
– Uz loga nevajagot maizi likt, tad cūkas rudzus rokot.
– Ja maizes druskas ēd, tad būs pulka bērnu.
– Ja ēd maizi, kas ir lauzta, ne griezta, tad lūzt zobi.
– Ja sapnī ēd maizi, tad būs bagāts.
– Karstu maizi ar nazi nedrīkst griezt, jo tad cepējam sāp mugura.
– Maizi nedrīkst urbināt ar pirkstiem, jo tad izbada Laimei acis.
– Vakarā nedrīkst iesākt maizes kukuli, tad ļaunie gari naktī ēdīs.
– Ja maizes kukuli noliek augšpēdus, būs bads mājās.
– Ja maizīte nokrīt zemē, tad uzceļot tā jānobučo, lai Dieviņš nedusmotos.
