Senā mūzika pret stresu un pragmatismu 0
2005. gada 22. aprīlī “Mājas Viesis” publicēja Andra Tiļļas rakstu par izcilo klavesīnisti AINU KALNCIEMU. Virsraksts – “Uzticos savai mūzikai un nojautai”. Jā, tieši tā māksliniece dzīvo arī šodien – koncertē, māca studentus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un ik gadus Latvijā rīko starptautisko Baha kamermūzikas festivālu. Šogad tas skanēja jau trīspadsmito reizi.
– Bahs jau nav mans monopols, ne tikai klasiskās mūzikas izpildītāji, ikviens mūziķis var sacīt – visu cieņu Johanam Sebastjanam! Viņa mūzika ir nemirstīga. Tāpat kā mūsu tautasdziesmas. Vai tās var samainīt ar šlāgeri? Ne tikai Rietumeiropā, arī Latvijā arvien pieprasītāka kļūst senā mūzika. Tas ir ļoti pamatoti, jo dzīve ir tik stresaina un arī tik pragmatiska. Tāpēc cilvēki tiecas pēc stabilitātes, pēc garīguma, – atzīst māksliniece. Viņas lolojums – Baha kamermūzikas festivāls – kopš 2006. gada ir iekļauts REMA – Eiropas senās mūzikas asociācijā, kas apvieno 60 senās mūzikas festivālus no kādām 20 valstīm. Mūziķe nepagurdama apmeklē festivālus, iepazīstas ar citām senās mūzikas zvaigznēm un aicina viņus bagātināt festivāla koncertus Latvijā.
Rakstā pirms deviņiem gadiem Aina Kalnciema atceras kuriozas uzstāšanās bijušajā Padomju Savienībā gan kādā cūku fermā, gan sarkanajā stūrītī.
Rietumos nekas tāds nevar notikt – būs skaista koncertzāle, civilizēta publika, kas saprot, ka uz koncertiem ir jāiet. Paldies, ka tas ir tā. Taču bieži vien klausītāju atsaucība nav spontāna, var just, ka tā nenāk no sirds, no dvēseles… Agrāk cilvēki uztvēra mūziku kā dāvanu, prata to novērtēt. Nezinu, kā mēs mainīsimies, kurp mēs aiziesim, – Aina Kalnciema aizdomājas. Viņa aizvien izskatās lieliski.
Protams, vēl arvien esmu sportiska. Man ir liels amerikāņu buldogs, kam vajag skriet, un es skrienu līdzi. Braucu ar riteni, peldu, ziemā slēpoju. Citādi jau nevar. Un vēl – lasu literatūru par pasaules izzināšanu.
