Neatkarības faktiskais, bet ne juridiskais gals 28
Tik aktīva pāvesta politika sastapa tikpat aktīvu Rīgas pilsētas, bīskapijas un Zobenbrāļu bruņinieku ordeņa pretestību. Jau trīs dienas pēc līguma ar Abavas baseina kuršiem noslēgšanas pretinieki pieprasīja Alnas Balduīnam, lai viss paliek pa vecam. Pāvesta sūtnis, baidīdamies no atentāta, kopā ar kuršu dotajiem ķīlniekiem pārcēlās uz Daugavgrīvas klosteri.
Jaunieceltais Rīgas bīskaps Nikolajs ieradās Livonijā 1231. gada vasaras vidū un nostājās Alnas Balduīna pretinieku priekšgalā. Bīskaps bija ķeizara politikas un pagānu agresīvas piespiedu kristīšanas piekritējs. Pāvesta sūtņa un krustnešu strīda lietu viņš nodeva šķīrējtiesai no vietējiem baznīcas hierarhiem, kas atņēma Alnas Balduīnam kuršu ķīlniekus un Kursas zemes, kā arī nodeva tās jaunā bīskapa valdījumā. Savtīguma vadītais bīskaps Nikolajs Alnas Balduīnam pārmeta: ”Neprātīgi ir un visai negodīgi, kad atrauj pasaulīgo atlīdzību tiem, kas veltījuši visas pūles un līdzekļus, lai veicinātu kristīgās ticības izplatīšanos.” Viņš pieprasīja, lai Rīga, bīskaps un ordenis katrs saņemtu vienu trešdaļu no jaunkristītajām zemēm.
1231. gada rudenī Alnas Balduīns devās uz Romu, lai informētu pāvestu par ķeizara piekritēju rīcību pret viņu. Viņa prombūtnes laikā Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki, Rīgas namnieki un bīskapa karavīri, pie kuriem atradās kuršu ķīlnieki, iebruka Kursā, postīja zemi un piespieda kuršus atdot savus līgumu eksemplārus. Kuršu sūtņus, kuri devās pie pāvesta un jau bija aizbraukuši līdz Gotlandei, zobenbrāļi piespieda griezties atpakaļ.
