Alnas Balduīns centās panākt politisko spēku nosvēršanos par labu pāvestam, izveidojot pāvestam tieši pakļautas kristiešu jauniekarotās valstis. Gluži nesen jau bija noticis līdzīgs precedents: lai iegūtu militāru palīdzību cīņā pret mongoļiem, Valahijā (tagadējā Rumānijā) dzīvojošās kumānu tautas valdnieks Barks 1227. gadā pieņēma kristietību. Pāvesta legāts kristīja Barku un 15 000 viņa pavalstnieku. 28
Alnas Balduīns atbalstīja līgumu ar Abavas baseina kuršiem, tomēr viņam nebija pieļaujamas jaunkristīto saistības ar pāvesta politikas pretiniekiem. Nākamais līgums pilnībā atbilda pāvesta politiskajām iecerēm. 1230. gada 28. decembrī noslēdza līgumu ar kuršu karali Lameiķi, kā arī kuršu pārstāvjiem no Esestuvas zemes, pilsnovadiem (dokumentā lietots to somugriskais nosaukums – kihelkondas) un ciemiem Ventas baseina lejasdaļā upes abās pusēs: Alostanotakas, Tārgales, Asuvas, Langes, Veneles, Nurmes, Kiemalas, Pigavas, Sārnates, Rīvas, Sakas, Edvāles, Alšvangas un Ardes.
Karaļa tituls (latīniski – rex), ko attiecināja vienīgi uz kristiešu valdniekiem, liecina, ka Lameiķis kristietību pieņēmis jau agrāk, un, iespējams, pirmais izrādījis iniciatīvu slēgt līgumu par kuršu tiešu pakļaušanos Romas pāvestam. Uz to norāda arī ievadā minētais, ka līgums slēgts “pēc Svētā Gara iedvesmas”. Pilsnovadus pārstāvēja to vadoņi jeb pilnvarotie, un līgums parakstīts ar visu pilsnovadu pārstāvju piekrišanu.
Kurši apsolījās uzņemt, apgādāt un aizsargāt vicelegāta sūtītos garīdzniekus, nekavējoties no tiem pieņemt sakramentu, kā kungu pieņemt pāvesta ieceltu bīskapu un dot viņam tādas pašas nodevas, kādas savam bīskapam dod Gotlandes iedzīvotāji. Tomēr nodevas ievāks pats kuršu bīskaps, jo kurši nav atkarīgi ne no dāņu, ne zviedru karaļvalstīm. Jaunkristītajiem bija jāpiedalās karos pret pagāniem un pēc diviem gadiem jānoslēdz līgums tieši ar pāvestu, saskaņā ar kuru viņi ”uz mūžiem rīkosies itin visā, paklausot viņa lēmumiem un rīkojumiem”. Bet pagaidām visā bija jāklausa vicelegāts. Alnas Balduīns savukārt apstiprināja kuršu ”pastāvīgu neatkarību, kamēr vien tie neatkritīs”.
Ar šo līgumu vicelegāts pūlējās īstenot arī iepriekšējā pāvesta Honorija III nodomu dibināt Livonijā pāvestam pakļautu misijas valsti. Jau 1225. gada 3. janvāra bullā Honorijs III paziņoja, ka ņem visus Livonijas un Prūsijas jaunkristītos Svētā Pētera un savā aizsardzībā ar noteikumu, ka viņiem jābūt paklausīgiem tikai un vienīgi Romas baznīcai, nevis kādai citai varai.
Drīz pēc tā Ventas kuršu paraugam sekoja arī Abavas baseina kurši, kuri 1231. gada 17. janvārī Leāles bīskapa un Daugavgrīvas abata klātbūtnē ar pāvesta sūtni noslēdza tādu pašu līgumu. Ar to bija atcelts viņu noslēgtais līgums ar Rīgu, bīskapu un Zobenbrāļu ordeni, un 9 pilsnovadiem līgumā ar pāvesta sūtni bija pievienojušies vēl trīs: Talsi, Pope un Ārvale. Atšķirībā no Ventas baseina kuršiem, Abavas kurši apsolījās bīskapam dot tādas pašas baznīcas nodevas kā citi īsteni kristieši, bez atsaukšanās uz Gotlandi. Tas norāda, ka Abavas baseina kuršiem nebija tik aktuāla izvairīšanās no jebkādām saistībām ar Zviedriju.
