Senā ģērēšanas māksla 2
Uz grīdas noliktu vai pie sienas piekārtu medību trofeju glabāšanai pietiek ar vienkāršāku ādas apstrādi. Ja to paredzēts izmantot apģērba izgatavošanai, visbiežāk izvēlas profesionālu ģērētavu, tiesa, to skaits Latvijā sarūk.
Lai tiktu pie smalka ādas kažociņa, lopiņam jābūt nogalētam tā, lai nesabojātu tā ādu. Pieredzējuši kažokzvēru mednieki ar mazkalibra šauteni iemanās trāpīt pat vāveres acī. Bet, lai āda kļūtu par skrodera izejmateriālu, seko dīrāšana un ģērēšana, kas nav gluži viens un tas pats. Ādu dīrājot, to griež ar nazi un, spēcīgi velkot, nodala no lopiņa rumpja. Savukārt ģērēšanas procesā tiek atdalīti nevajadzīgie zemādas slāņi, izmantojot vai nu noteiktas indīgas ķimikālijas, vai dabiskas vielas. Ja ģērējot ādai spalva tiek noņemta, iegūst plikādu.
Trušādas ģērēšana mājās
Nelielu dzīvnieku (truša, seska, zaķa, caunas u. c.) ģērēšanai mājas apstākļos pastāv vairākas līdzīgas receptes. Piemēram, izžāvētas ādiņas 12 stundas mērcē un mazgā ūdenī (10 l ūdens, 50 g sāls un 60 g mazgājamā līdzekļa). Ar neasu nazi nokasa tauku un gaļas paliekas. Tad burzot mazgā siltā ūdenī, skalo aukstā ūdenī un 20 stundas tur sagatavotā šķīdumā (10 l ūdens, 120 ml etiķskābes esences, 500 g vārāmā sāls). Ādu izņem, izstaipa un notur 30 stundas. Tad atkal 12 stundas ievieto šķīdumā (10 l ūdens, 50 g vārāmā sāls, 70 g hiposulfāta, 30 g alauna), izņem, nospiež, izburza un notur 5 stundas. Ādu ietauko ar lupatiņu, kas saslapināta emulsijā, ko gatavo, litram verdoša ūdens pievienojot 0,25 saimniecības ziepju, intensīvi kuļot pievieno 1 l cūku tauku, pēc tam 10 ml ožamā spirta. Tad izstaipītas un uz spīlēm uzvilktas ādiņas žāvē vienmērīgā +25… +35 oC temperatūrā labi vēdināmā vietā. Kad ādiņas apžuvušas, tās izburza, izstaipa un atkal uzvelk atpakaļ uz spīlēm. “Materiālu žāvē, līdz tas kļūst sauss, tad burza un staipa. Kailo pusi norīvē ar smilšpapīru un nobārsta ar krīta pulveri. Apmatojumu ieziež ar krīta javu un notīra ar rupju suku. Spalvu tīra ar spirtā samērcētu vates tamponu,” aroda noslēpumos dalās profesionāls ģērētājs Ēriks Brigmanis, Baldones novada zemnieku saimniecības “Vanagi” īpašnieks, kas savā ģērētavā tiek galā ar katru meža lopiņu no mežacūkas līdz caunai.
Pie profesionāla ģērmaņa
Pirms vešanas uz ģērētavas cehu ādas jāsagatavo. Lai lielu (aļņa, mežacūkas, aitas) ādu īslaicīgi līdz pāris dienām uzglabātu, to iesāla. Sāli uzkaisa rumpja pusē apmēram 3 mm biezā slānī. Tad ādas jēlo pusi ieloka uz iekšu un ādu sarullē. Jāuzmanās, lai nesasmērētu apmatojumu. Ja ādu glabās ilgāk, var sākties pūšanas procesi un materiālu sabojāt. Ja ādu glabā maisā, tam ir jāelpo. Toties mazās kažokādas sālīšana var pat samaitāt.
“Mazās (lapsas, zaķa, caunas) ādas labāk kaltēt istabas temperatūrā, nodrošinot tām vienmērīgu žūšanas režīmu,” iesaka Valters Saukums, ādas apstrādes ceha “Daugmale” īpašnieks. “Zeķes veidā nodīrāto ādu ar apmatojumu uz iekšpusi uzmauc uz koniska koka vairoga, un tā jau pāris dienās siltās telpās būs izkaltusi sausa. Tad to var uzkārt uz auklas un uz vairoga vilkt virsū nākamo. Kaltētu ādu mājas apstākļos var saglabāt apmēram pusgadu gadu, ja to centīgi sargā no grauzējiem un kodēm. Sirds sāp par aitādām, kuras šur tur rokot zemē. Tāpēc gribu aktīvāk iedarbināt savas ceha iekārtas, kas domātas tieši aitādu ģērēšanai.”
“Pirms ādas ved uz ģērētavu, tās pašam rūpīgi jāpārbauda: vai ādām nav bojājumu vai kādu plīsumu. Citādi šie bojājumi ģērēšanas procesa laikā kļūs daudz vairāk redzami un viss darbs būs veltīgs,” atzīmē SIA “Ervīna” kažokādu apstrādes un krāsošanas uzņēmuma eksperti. Firma pieņem un apstrādā visu veidu gan sālītas, gan kaltētas, gan no liela lopiņa, gan no maza nomauktas ādas. Ar ādas miecēšanu, apstrādi, kažokādu apstrādi un krāsošanu nodarbojas daudzi uzņēmumi: “Ādas fabrika”, “Stilnovo”, “Annas stils”, “Kamilots pluss”, “KG Invest”, “Kirins”, “Malbe”, “Nākotnes ādminis”, “Pakalnes 2”, “RikĢer”, “Ritales”, “Rundis M”, “ZEL & K”, “Valters un meita”, “Straume RB” (orientējas galvenokārt uz šinšillu ādu apstrādi). Starp citu, iecienīti ir arī Lietuvas speciālisti Šauļos, Ķedaiņos, Vilkavišķos.
No senām receptēm
Ģērēšana ar smadzenēm un dūmos
Saglabājusies arhaiska mednieku recepte brieža ādas ģērēšanai uz ātro, apstrādei izmantojot paša brieža smadzenes, un beidzamo apstrādi veikt, apkūpinot ugunskurā. Briedi nodīrā, no ādas ar speciālu nazi nokasa gaļas un tauku paliekas. Uz zemes noklāj brezentu un ar ūdeni un dabisku materiālu ziepēm nomazgā asinis un gaļas pārpalikumus. Pirms miecēšanas ādu izstiepj uz speciāla rāmja un ļauj pāris dienas apžūt. Ādas malām jābūt piestiprinātām, lai žūstot neatlocītos. Tad nokasa no ādas apspalvojumu, izmantojot nazi ar ieapaļu dzelzs asmeni vai aļņa ragus. Darbu veicot, uzmanās, lai to nesabojātu plānākajās vietās, piemēram, uz vēdera. Tad kastrolī ieliek brieža smadzenes un uzlej ūdens krūzi, un vāra tik ilgi, kamēr smadzenes izšķīst. No ādas vēlreiz nomazgā gaļas un spalvu daļiņas, ar diviem dvieļiem nosusina ādu no liekā mitruma. Uz ādas uzlej nedaudz smadzeņu “zupas” un ierīvē to ar rokām. Izmanto mazas porcijas, lai “zupas” pietiktu visai ādai. Kad ādas apstrāde pabeigta, to sarullē un novieto uz diennakti vēsā vietā (mājās tas būtu ledusskapis), lai ļautu smadzeņu mikstūrai iesūkties ādas porās. Elastības saglabāšanai ādu pēc tam mehāniski staipa un kārtīgi izburza. Kūpināšana uz ugunskura ir šīs arhaiskās metodes pēdējais etaps. Ādu sānos sašuj tā, lai izveidotos maiss. Īpaši rūpīgi jāsašuj augšējā mala, lai maisā paliktu vairāk dūmu. Zemē izrok bedrīti 15 cm dziļu un 30 cm diametrā, virs tās novieto ādas maisu ar atvērto pusi uz leju, augšgalu atbalstot pret nūju (kā indiāņu vigvamu). Bedrītē iekurina mazu ugunskuru tā, lai dūmi celtos uz augšu un iesūktos ādā. Kad ugunskurs iedegas un sāk dūmot, pievieno zaļus zariņus, lai uzturētu dūmus. Aiztaisa maisa atvērto daļu un atstāj nelielu spraugu, lai varētu piemest ugunskuram žagariņus. Pēc pusstundas apgriež maisu uz otru pusi un turpina kūpināt. Par galarezultāta kvalitāti var diskutēt, toties process ir ātrs, romantisks un mūsdienām mazliet ekstrēms.
