Sēļu sēta – pārtikas ražotne un dzimtas krātuve 0
Uzreiz jāteic, ka šo māju bagātība nav sverama mantā un naudā. Toties vislielāko cieņu pelna īpašnieku uzņēmība no jauna iekopt strādīgās dzimtas līdzdoto mantojumu, kas laimīgā kārtā ir saglabājies.
Senču godāšana pirmajā vietā
Jēkabpils novada Rubeņu pagasta piemājas saimniecība “Gulbji” ir viena no retajām Sēlijas lauku sētām, kur vēl saglabājusies šim novadam raksturīgā apbūve un tradicionālais sētas plānojums. Ienākot pagalmā, pirmā doma – ak dievs, īstas latviešu mājas! Tādas, ar kādām līdz 1940. gadam bija pilna Latvija…
Ritas ģimene uz vīra vecāku mājām pārcēlās pirms astoņiem gadiem, kad vīramātei Helēnai bija kļuvis par grūtu tās uzturēt. Vīratēvs Jāzeps Skrējāns bijis virsnieks, izsūtīts uz Sibīriju. Kad atgriezies, visu laiku dabūjis strādāt pie minerālmēsliem un indēm, tāpēc ātri aizgājis… Dzimtas krātuvē ir viņa pītās lūku vīzes, tās viņš atvedis 1956. gadā no Sibīrijas – tādas tur valkājuši, lai varētu savilkt iekšā vairākus zeķu pārus. Tur arī viņa taisīts koferis mājupceļam. Vecā saimnieka pēdējais darbs – suluspiede, jo te darījuši garšīgus jāņogu un ābolu vīnus.
Gandrīz grūti noticēt, kā neilgā laikā iekopta tik krāšņa sēta.
Rita ved lielajā gala istabā, rāda un stāsta: “Nu viegli jau nebija – jumts bijis iegāzies, abus mājas galus nācās celt uz augšu, no jauna betonēt pamatus, mainīt sijas un baļķus līdz pat palodzēm. Senāk pa mājas apakšu gājis siltumvads, to gan neesam atjaunojuši.”
Senāk te dzīvojusi deviņu cilvēku ģimene. Tagad goda vietā ģimenes relikvijas, iedzīves lietas. Vīratēva virsnieka zobens. Vecas skaistas mēbeles, pūralādes, kumodes, skolas soma. Daudz grāmatu, pat 18. gadsimta izdevumi, vecaistēvs iesējis vecos lauksaimniecības izdevumus. Lauku omulības un spodrības sajūtu vēl pastiprina lupatu grīdceliņi. Māja ar dvēseli.
Māka pelnīt ar mazumu
“Gulbji” ir īstas lauku mājas. Aiz kūts pļavā mauj govis. Gadā turot pa četrām cūkām. Pa dārzu tekalē cāļu māte ar cālēniem. Sakņu dārzā aug viss, kam lauku mājās jāaug. Kartupeļu lauks. Kaut arī zemes platība 24 ha, visa kā pietiekot.
Painteresējos, vai tur lopiņus un audzē saknes, kartupeļus tikai ģimenes uzturam.
R. Skrējāne: “Nē, nē, mums ir savi klienti, kam vedam gan piena produktus, gan dārzeņus un kartupeļus. Neskaitāmies oficiāli par bioloģiskajiem ražotājiem, bet patiesībā tādi esam, jo nelietojam nekādas indes, nemiglojam, tāpēc jau pērk.”
Miežu, rudzu tīrumiņi mazi, vai tas rentējas?
“Jā, ir jau neizdevīgi sēt pushektāru miežu, bet citādi augu seku nevar ievērot.”
Stāstījums par “Gulbju” saimniecību nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu Ritas pasakaino, krāšņo puķu dārzu. 17 šķirņu dienziedes, 24 šķirņu astilbes, zvaniņi, rodžersijas, liliju un graudzāļu bagātība un bezgaldaudz citu puķu, kam vārdus zina tikai Rita pati.
Brīnišķīgā ziemas un vasaras puķu plantācija aizņem 0,4 ha. Gluži neviļus izsprūk jautājums – kā saimniece to visu spēj izravēt un uzturēt tik ideālu kārtību? Rita ir “Buldurus” beigusi daiļdārzniece. Savā laikā braukusi turp uz floristikas kursiem, vēlāk Salas skolā bērniem 16 gadus mācījusi floristiku. “Kā to visu var pagūt?” Viņa smaida. “Man ir savas palīdzes, kam tāpat patīk puķes. Trešdienās sanākam kopā lielāks sievu pulks, puķu mīļotājas, draugi un kaimiņi, un es par darbu maksāju. Ravējam, pārrunājam, ko un kā darīt, maināmies ar puķēm. Palīgus laukos atrast grūti, tāpēc labi, ka ir tādas draudzenes kā man. Pie puķēm atpūšos.”
Kad ejam uz pirtiņu, saimniece rāda, kur puikām būšot darbs, ierīkošot trušu dārzu.
Mantotie tikumi un dzimtas krātuve
Nākamais Ritas stāsts par to, ko visu vecvecāki darījuši, lai arī mazs rūpaliņš dotu ienākumu. Vecākā mājas ēka esot pirtiņa, turpat bijusi arī Ritas vīra vecātēva Jāņa Skrējāna smēde. Saglabāti kalēja piederumi: ēze ar plēšām, lakta, milzīgas skrūvspīles. Vecas pirts smarža. Rita noslēpumaini pasmaida: “Kas te izsapņots, viss ir piepildījies…”
Paši darinājuši visu saimniecībā vajadzīgo: zirglietas, ratus, virpa lietota – vecie saimnieki bijuši amatnieki, pasūtīto tirgojuši. Bitenieki bijuši, vēl saglabājušies aveļi – tā šajā pusē saukti vienkoča bišu koki. Vecāmāte bijusi štrama sieva – uztaisījusi lecektis, kāpostu un citus stādus pieaudzējusi sev un kaimiņiem. To pašu tagad dara Rita.
“Vēl mēs uzņemam tūristus, jo esam iekārtojuši dzimtas senlietu krātuvi,” saimniece vedina uz simtpiecdesmitgadīgo riju: “Redz, zirgu kuļmašīna, to var pat uzstellēt, lai strādātu. Graudu tīrītāji – gan vecais, gan 30. gadu “Imanta”. Virvju vijamais – kaimiņos esot veci vīri, kas vēl to prot, rudenī gribu savākt radus kopā un iemācīties šo amatu. Vai tādu retumu esat redzējuši – jumta skaidu turētājs jumiķa darbiem?
Āboliņa smalcinātājs – te senāk bijusi sešu zirgu saimniecība, bet zemes tikai 23 ha, tāpēc jau toreiz likuši vērā augu seku, lai visam kam pietiktu – gan labības, gan siena lopiem. Bijuši savi skābbarības kubli. 1937. gada zāles pļāvējs. Cukurbiešu rušinātājs no koka. Graudu kodināmā iekārta – toreiz izmantojuši pelnus un vircu. Sētuve no rudzu salmiem, tā turēta linu maisā, varbūt vecvectēva darbs. Bijis pat savs alus brūzis – tos kublus var joprojām salikt kopā.
Rijas otrajā daļā gribu iekārtot divas istabas pēc mājas parauga – tā iekārtojuma, kāds senāk, 30. gados, tajā bijis. Viss, kas ir senlietu kolekcijā, nāk tikai no pašu ģimenes. Un vecāsmātes baznīcas somiņa – ar cimdiem, brillēm, dziesmu grāmatu – vai tādu esat kur redzējuši?”
Vaicāju, kā tūristus uzņem Sēļu sētā.
“Pārsvarā jau brauc ģimenēm, reizēm pasūta lielo katlu ar zupu, tad esmu priecīga! Daudzus baida ceļš, bet pavasarī pagasts nāca pretī, attīrīja ceļmalas no lielajiem krūmiem. Kad ierodas skolēni, es uzdodu viņiem darbiņus – sēšanu, graudu tīrīšanu, vētīšanu, bērniem patīk. Ir apmeklētāji, kas priecīgi pirkt puķu stādus.”
