Ciemos sēļu sētā Rubenē ar senām ēkām un īpaši skaistu dārzu 3
Kas notiek, ja profesionāla daiļdārzniece ienāk parastā lauku sētā? Kā smagos lauku darbus paveikt ar prieku, rīkojot talkas? Kā vienkāršus senus darbarīkus apvienot muzejiskā ekspozīcijā, neaizmirstot arī senču darba iemaņas? To visu var redzēt Ritas un Jura Skrējānu sēļu sētā “Gulbji” Jēkabpils novada Rubenes pagastā.
Teika par gulbju ezeru
Seno laiku aura ciemiņus apņem uzreiz, iebraucot sētā. Saimniece smaidot nāk pretī, ģērbusies garā lina auduma kleitā, aplikusi izšūtu priekšautu, ap galvu interesanti apsiets lakats. Tūdaļ arī seko stāstījums par šīs vietas vēsturi. Kādēļ vienkārša Sēlijas jeb Augšzemes lauku sēta nes “Gulbju” vārdu?
Šī sēta atrodas senā apdzīvotā vietā – Dronku salā, netālu no Dvietes upes senlejas sākuma. Netālu ir nelielais Gulbīšu ezers, kurš aizņem vien 0,7 ha, senāk tas saukts arī par Skrajānezeru. Jūtat saikni ar saimnieku uzvārdu? Blakus Kausiņu ezers un Dronku ezers. Gulbīšu ezera otrā pusē ir uzkalns jeb kaupre, kas sniedzas līdz pat Dronku ezeram. Šī kaupre esot arī Dieva dārzs. No vienas puses to ieskauj neliels purvs, kura malā atrodas liels akmens, dēvēts par Velna pēdu, jo tajā redzama viena velna pēda un divas cilvēka pēdas. Turpat netālu ir seni kapi.
Teika vēsta, ka agrāk Gulbīšu ezers bijis liels un sekls. Mirušo cilvēku dvēseles no kapiem pāri purviņam skrējušas uz Dieva dārzu. Velns tās ķēris, bet tās, kuras izsprukušas, Dieva dārzā pārvērtušās par gulbjiem un dzīvojušas seklajā ezerā. Tad velns sadusmojies, ka nevar neko noķert, un metis ugunsbumbu. Viss dedzis un pazudis lielā bedrē, ezers kļuvis mazs un dziļš, un gulbji tajā vairs nedzīvo. Bet krasta līniju, kas apliecina, ka ezers ir bijis lielāks, gan vēl var redzēt.
Patiešām, daba šeit ir interesanta un neparasta. Vieta ir pauguraina, un plašā ziemciešu kolekcija stādīta kalna galā. Laikam vasarā bieži jālaista? Nē, šovasar ne reizi! Kalnā esot augsts gruntsūdens līmenis. Kā tas var būt, ka ūdens netek no kalna lejā? Tūdaļ zem iekoptās augsnes kārtas ir māla slānis, ūdens dziļāk nevar iesūkties, tādēļ augiem mitruma pietiek.
Daiļdārzniece laukos
Ritai puķes patikušas vienmēr. Nākusi no Varakļāniem, izmācījusies par daiļdārznieci un 23 gadus veidojusi un kopusi apstādījumus tagadējā Salas pagastā, toreizējā PSKP 25. kongresa saimniecībā, ko vadījis prasmīgais Ludis Skosta. Kad pirms astoņiem gadiem vīramātei pasliktinājās veselība, no Salas nācās pārcelties uz vīra vecāku mājām “Gulbjiem”.
Taču Ritas puķu mīlestība, profesionālais ķēriens un prasme organizēt apjomīgus darbus izpaudusies arī šajā nomaļajā Latvijas nostūrī. Grūti noticēt, ka skaistie un plašie stādījumi tapuši salīdzinoši neilgā laikā. Sākumā vajadzējis sakopt teritoriju, atbrīvoties no visa liekā, saremontēt seno māju. Juris ir profesionāls būvgaldnieks, ēkas atjaunojis pats. Nekādu pilsētas ērtību te nav, taču padarītais liek apbrīnot saimnieku čaklumu. Kredītus nav ņēmuši, visu darījuši pašu spēkiem, pakāpeniski.
Te var redzēt tradicionālās sēļu sētas plānojumu. Pagalma malā atrodas no laukakmeņiem L burta veidā celta kūts. Aiz dzīvojamās mājas plašs šķūnis, kurš tagad kalpo par senlietu muzeju. Uz māju ved taisns bruģēts celiņš, pasvītrojot pagalma sakoptību. Mājas priekšā – akurātas puķu dobes. Ziedēšana sākas no agra pavasara un turpinās līdz vēlam rudenim, bet ziemā acis priecē dekoratīvo skujeņu zaļums. Pagalma vidū majestātiska slejas milzu kļava.
Īpašu šarmu šai sētai piešķir zedeņu žogi. Tie kalpo jau kādus 80 gadus, tos gatavojis Jura vectēvs un vecvectēvs, Juris tikai pielabojis. Žogus taisa no mizotiem egļu zariem un sprauž zemē ar augšgalu, tad koks daudz mazāk bojājas. Pēc kara apkaimē bijis daudz vilku, tad zedeņu žogiem galus neaplīdzināja, bet atstāja asus un nelīdzenus, lai plēsoņas netiek pāri. Ziemā zedeņi ceļus pasargāja no aizputināšanas.
Daļa no vecajiem žogiem laika gaitā bija ieauguši krūmos. Izvilka, salaboja – skaisti! Tagad sudrabpelēkie zedeņi puķu dārzu atdala no saimniecības daļas, ierobežo celiņus un ir gleznains ainavisks elements, kas apvieno visu sētas kompozīciju. Cērtot mežu, Rita un Juris egļu zarus vairs nededzina, bet nomizo un pin jaunus žogus.
Pagalma malā ir samērā stāva nogāze, te izveidotas terases ar akmeņdārza augiem. Lejā atrodas garš un slaids dīķis, kas izveidots, savienojot trīs linu mārkus. Tam pāri pārmests tiltiņš un uzbūvēta plaša lapene, kur vasarā uzņem ciemiņus un ēd pusdienas.
Jura dienas talkas
Ritai un Jurim ir kupla radu saime. Katram pa trim māsām un brālim, visiem ir bērni un bērnu bērni. Ritai no pirmās laulības ir divas pieaugušas meitas, bet Jurim – divi dēli. Abu dēlam pastarītim Jānim Dāvim, ģimenē sauktam par Jančuku, ir vienpadsmit gadu. Kad sabrauc visi radiņi, sanāk ap trīsdesmit cilvēku.
Lielos darbus paveic Jura dienas talkās, 23. aprīlī. Rita visiem zvana jau mēnesi iepriekš: “Galds būs, brauciet ar saviem darbarīkiem!” Darbi ir saplānoti, strādā četras vai piecas stundas, pēc tam sēžas pie pusdienām un svin saimnieka vārdadienu.
Pērnajā pavasarī nogāzē pie mājas ierīkoja akmeņdārzu. Lielos laukakmeņus saveda ar tehniku, izveidoja terases. Ar puķu stādiem problēmu nav, jo Ritai tepat aug bagātīga ziemciešu kolekcija. Aslapu flokšu vien ir kādas deviņas šķirnes, pavasarī tie zied lieliem, spilgtiem laukumiem rozā, sārtos un baltos toņos. Lielos apjomos sastādīti arī dažādi laimiņi. Vasaras sākumā to puduri nosēti ar spoži dzelteniem, sārtiem un baltiem ziediem. Laimiņi ir skaisti arī vēlāk, kad var priecāties par lapu krāsu daudzveidību, jo ir šķirnes ar sārtām, zilpelēkām, dzeltenām un divkrāsu lapiņām. Mirdzoši baltiem ziediem zied ibēres. Daudzi atturas ierīkot akmeņdārzus, jo ravēšana prasa laiku. Taču Rita augus stāda sabiezināti, un tādā paklājā nezālēm grūti iesēties.
Ritai patīk arī dažādas dekoratīvas graudzāles. Viena no krāšņākajām ir zilganās molīnijas raiblapu forma ‘Variegata’, kurai ir graciozi ceri dzeltenstrīpainām lapām un elegantām skaru slotiņām. Saulainā vietā labi jūtas dažādas klinšrozītes, ļoti skaista ir paliela auguma šķirne ‘Goldfinger’, kura bagātīgi zied saules dzelteniem ziediem.
Puķu kolekcija
Rita labprāt sniedz konsultācijas apstādījumu ierīkošanā. Pa ziemciešu kolekcijas lauku var staigāt kā pa botānisko dārzu, jo visur klāt ir akurātas koka etiķetes ar augu nosaukumiem. Te aug 24 šķirņu astilbes, 14 šķirņu dienziedes, vairāku škirņu flokši, dažādas pulkstenītes, heihēras, rodžersijas, vītolu vējmietiņi, bergēnijas, gandrenes, sūrenes, saulpurenes, pildītās purenes, Sibīrijas īrisi, plašs prīmulu klāsts, sārtās vīgriezes, dažādu škirņu un krāsu ziemasteres jeb miķelīši, brūnactiņas, rudbekijas, dažādu šķirņu hostas, naktssveces, krastkaņepes, ežziedes un bezgala daudz citu augu.
Puķu dārzā neiztikt bez sīpolpuķēm. Tulpju ir kādas 40 šķirnes, liliju – ap 20 šķirnēm. Savairotas arī montbrēcijas. Rita pārliecinājusies, ka tās tīri labi pārziemo, tāpēc sīpoliņus rudenī neizrok.
Ieaudzēta arī ārstniecības augu un garšaugu kolekcija. Tos var izmantot ļoti daudzveidīgi. Izrādās, ka Amerikas fitolaka, kas priecē ar tumši violetām, ēdamām ogām, palīdz arī pie kāju sāpēm. Zaļas fitolakas lapas pieliek pie sāpošām pēdām, apsien ar marles saiti un uzvelk zeķi, un sāpes pāriet.
Ja sāp mugura, pirtī peroties, uz lāvas uzklāj estragonu, tas palīdz pret muguras sāpēm un reimatoīdām sāpēm.
Ģimenes sīpoli un slaidie burkāni
Dārzeņus un sakņaugus Rita audzē bioloģiski, bez minerālmēsliem un augu aizsardzības līdzekļiem. Kolorado vaboles nolasa, nezāles izravē. Jā, tas prasa daudz laika, toties produkcija ir veselīga un garšīga. Divreiz nedēļā, vedot Jančuku uz mūzikas skolu Jēkabpilī, pa ceļam aizved preci pastāvīgajiem klientiem.
Lai nesavairotos kaitēkļi, ievēro augu seku. Vienu gadu sēj auzas, nākamajā – miežus, trešajā gadā var audzēt kartupeļus un dārzeņus. Ja redz, ka ar nezālēm netiks galā, šo lauku vienu gadu atstāj melnajā papuvē. Kopējā zemes platība ir 24 ha, no tās 3 ha aizņem daiļdārzs.
Senāk pirms sēšanas graudus kodināja pēc sentēvu metodēm, ar pelniem un vircu. Rita to demonstrē tūristiem. Ieber speciālā ierīcē, aplaista ar vircu, pēc tam apber ar pelniem. Griež rokturi, lai graudus vienmērīgi pārklātu. Pelni ir sārmaini un nokož dažādas sēnītes, kas var izraisīt slimības, bet virca ir slāpekļa mēslojums, tā graudam iedod papildu barības vielas.
Kartupeļu stādmateriālu atjauno, pērkot sēklu no Priekuļu laukaugu selekcijas institūta. Pirmie zemē gulst ‘Agrie Dzeltenie’. Jau martā bumbuļus liek diedzēties, stāda aprīļa beigās un apsedz ar agroplēvi. Jaunos kartupelīšus var ēst jau jūnija sākumā, divas nedēļas pirms Jāņiem!
Pārējās kartupeļu šķirnes stāda maijā, vecā mēnesī, kartupeļu dienās, kad Mēness ir kādā no zemes vai ūdens zīmēm. ‘Magdalenai’ ir iegareni bumbuļi rozā krāsā, vārot tie neizšķīst, labi der salātiem. ‘Vinetas’ dzeltenie bumbuļi ir miltaini, izvārot nedaudz šķīst. Ļoti pieprasīta ir ‘Brasla’, kuras dzeltenie bumbuļi vārot izšķīst, tādēļ labi der kartupeļu biezenim un biezeņzupām.
“Gulbjos” audzē tā sauktos ģimenes sīpolus. Latgalē tie pazīstami izsenis, no viena sīpola izaug astoņi un pat divpadsmit! Tie labi glabājas arī istabā līdz pavasarim. Sīpolus var skaisti savērt virtenē. Sameklē kādu resnāku, piemēram, alumīnija drāti, un abus galus izloka kā āķus. Tad, sākot no lejas, vienu pēc otra sien sīpolus. Protams, vajadzīgi tādi, kuriem nav nogrieztas sausās lapas, ap garākām astītēm.
Ritai piemīt latgaliešu sirsnība. Viņa ir pārliecināta, ka ikviens ciemiņš jāpabaro ar kārtīgām pusdienām. Ja gaidāms daudz viesu, zupu vāra ārā, lielajā katlā. Ja maz laika, taisa vaļā kādu burciņu no pašu gatavotajiem krājumiem un vāra dārzeņu soļanku. Pašu audzētie kartupelīši mutē kūst! Saimniecībā tur arī govis, Rita sien sieru. Ja to nokūpina, iznāk īpaši gards.
Par šo čaklo ģimeni varētu stāstīt vēl un vēl. Pirtī iešanas rituāli, plašā senlietu kolekcija, kurā ir tikai pašu ģimenes iepriekšējo paaudžu darbarīki un relikvijas, interesantas ēdienu receptes un tā joprojām. Īsāk sakot – brauciet paši un pārliecinieties! Ir vērts!
