“Daudziem šis nosaukums ir kaut kas jauns!” Sēlija vēsturiskās zemes godā: kas mainīsies? 35
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmajā jūlijā spēkā stājies Latvijas prezidenta Egila Levita rosinātais un Saeimā iesniegtais Latviešu vēsturisko zemju likums. Šā likuma mērķis ir stiprināt iedzīvotāju identitāti un piederību latviešu vēsturiskajām zemēm – Kurzemei, Latgalei, Vidzemei, Zemgalei un Sēlijai.
Līdz šim Sēlija nereti tikusi pieskaitīta Latgalei vai Zemgalei, un tas nevienam sēlim nav bijis pa prātam. Kam tagad ir jāmainās un jānotiek, un ko sagaida Sēlijas iedzīvotāji? Vai vēsturisko zemju likums nebūs tikai formāls solis?
Andra (vārds mainīts) ģimene dzīvo, kā viņš pats saka, Sēlijas sirdī – netālu no Gārsenes. Gan Gārsenes, gan arī apkārtējo pagastu iedzīvotāju piederība Sēlijai vienmēr esot bijusi ļoti izteikta.
Andris skaidro: pozitīvais šajā procesā esot tas, ka nu Sēlijas vārds medijos izskanot ļoti bieži: “Daudziem šis nosaukums ir kaut kas jauns. Ir liels prieks, ka mūsu pusi beidzot sāk izcelt tā, kā tas vienmēr ir bijis – kā atsevišķu novadu.
Taču, no otras puses, nav īsti skaidrs, kāds ir bijis Valsts prezidenta iniciatīvas mērķis. Grūti nojaust, kā uz papīra rakstīts likums, kas, kā man šķiet, tā īsti nekādā veidā netiks pamatots ar praktiskiem darbiem, varētu ietekmēt Sēlijas novadā dzīvojošos.
Vēl jo vairāk neskaidrību pastiprina tas, ka Sēlija esot vēlējusies savu novadu izveidot pēdējās teritoriālās reformas ietvaros: “Tas Saeimā tika noraidīts. Vai šī jaunā iniciatīva būtu jāuzskata par atvainošanos Sēlijas un arī citiem novadiem? Nav skaidrs.”
Arī Ilze Lice no Viesītes novada Saukas pagasta uzsver: galvenais ieguvums ir tas, ka Sēlija vairs netiks uzskatīta par Zemgales nomali. Ilzes ģimene ir īsteni Sēlijas patrioti – viņu uzņēmums stādaudzētava “Ārītes” iesaistās arī projektā “Sēlijas salas”, lai piesaistītu uzmanību novadam.
Ilze uzskata, ka viss būs atkarīgs no novadu vadītājiem, taču atzīt Sēliju par vienu no vēsturiskajiem novadiem arī esot labi: “Pat uzvilktais karogs mastā rada patriotisma jūtas, kas ir īpaši svarīgi kā piemērs jaunākajai paaudzei. Bez vēstures un pamatiem grūti celt stabilu nākotni.
Ļoti žēl, ka teritoriālās reformas gaitā tomēr nepieļāva Sēlijas novada izveidi, un tagad tās attīstība būs atkarīga no katra jaunizveidotā novada vadības, bet ceru, ka tiks rasta iespēja sadarboties un izveidot tieši Sēlijas attīstības kopienas uzņēmējdarbībā, tūrismā u. c. virzienos.”
Sēlijas renesanse
Viesītes muzeja “Sēlija” Izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciālists Jānis Dzimtais uzskata, ka šobrīd būt par sēli ir īpaši stilīgi: “Sēliskā pašapziņa tagad piedzīvo renesansi. Tiek īstenotas dažādas sabiedriskās iniciatīvas Sēlijas identitātes stiprināšanā, vairākas nevalstiskās organizācijas strādā pie projektiem visas Sēlijas robežās, un sēliskais sāk parādīties arī uzņēmējdarbībā, kas līdz šim vispār nebija novērots.
Protams, viss nav izmērāms naudā, bet pārdošana ir tā joma, kas nosaka, vai sabiedrības vairākumam tas ir aktuāli. Sēliski ir ne tikai jauno uzņēmumu nosaukumi, bet arī produkti – piemēram, laivu noma “Sēlijas laivas” Aknīstē, “Sēļu vārdi” Bebrenē, kas veido audumu apdruku ar tekstiem sēliski, kafejas “Alīda” dzēriens “Sēlija” no Elkšņiem, Sēlijas vīnu produkcija no Lauceses pagasta, Sēlijas alus Biržu pusē. Vēl pirms dažiem gadiem neko tādu nevarētu atrast – tas viss pierāda, ka lokālā identitāte ir dzīva.”
Jānis atgādina, ka Sēlija ir visretāk apdzīvotā Latvijas vēsturiskā zeme.
Ģeogrāfisku īpatnību dēļ iedzīvotāji ir apmetušies šaurās joslās gar upēm, uz pakalnu grēdām, starp purvu masīviem, kas savstarpēji nekrustojas: “Šeit nav un visdrīzāk nedarbosies standarta pieeja centralizētā pašvaldību pārvaldē, nebūs lieli masu tūrisma objekti un ātrgaitas šosejas. Bet šim nezināmās zemes zīmolam arī ir savs šarms un vieta Latvijas kultūras kartē.
Arī Sēlijā ļaudīm ir svarīgi apzināties, ka valsts par viņiem domā, ka viņi var būt veiksmīgi uzņēmēji, tūrisma pakalpojumu sniedzēji, tikpat labi lauksaimnieki kā citos novados. Piederības sajūta vietai ir tā, kas rada šo pārliecības sajūtu. Prieks, ka arvien biežāk dažādās Sēlijas vietās var redzēt plīvojam Sēlijas karogu – gan pie pašvaldības iestādēm, gan privātmājām.”
Pats svarīgākais, ko šis likums jau ir panācis, kā apgalvo Jānis, Sēlijas līdzvērtīga nostādīšana blakus pārējām četrām vēsturiskajām zemēm.
Cilvēki ir pamanījuši un sadzirdējuši Sēliju. Sēlija vienmēr bijusi savā vietā, bet publiska atzīšana no valsts augstāko amatpersonu puses, kā arī pastiprināta uzmanība šā likuma kontekstā ir vislielākais labums.
Jānis vienlaikus gan uzskata, ka praktiskajā dzīvē nemainīsies nekas – ja mainīsies, tad ļoti maz: “Līdz šim publiski pieejamā informācija nesniedz nekādas ziņas par praktiskiem instrumentiem. Ne finanšu, ne projektu konkursu veidā nekas Sēlijai vēl nav solīts. Vienīgais ir piebilde, ka vietējām pašvaldībām būs pienākums kopt šīs identitātes.
Bet cik lielā mērā tas tiks darīts, drīzāk būs atkarīgs no vietējiem iedzīvotājiem, nevis pašvaldības lēmumiem. Šis likums ir vājš mierinājums Sēlijai, kura šajā reformā identitātes un attīstības ziņā ir vislielākā zaudētāja.
Kamēr nebūs konkrētu instrumentu, piemēram, “Latvijas valsts mežu” un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītas Sēlijas kultūras programmas (šobrīd tādas nav, darbus iesniedz Latgales un Zemgales kultūras programmās plānošanas reģionu robežās, kas primāri pieprasa zemgalisku un latgalisku uzsvaru), tikmēr redzamu izmaiņu nebūs.”
Taču šis tomēr ir solis pretī uzlabojumiem: “Nenoliedzami, piektā Latvijas novada līdzās nostādīšana ir ļoti svarīgs aspekts. Un tas var būt pamudinājums uzvilkt karogu mastā vietās, kur līdz šim tas nav plīvojis.
Bet politiskās kartes veidotāji ir aizmirsuši, ka identitātes apziņa veidojas arī no mazām un it kā nebūtiskām lietām – vēlēšanu apgabala nosaukums, kad paziņo rezultātus no Ilūkstes Latgalē vai Atašienes Zemgalē, plānošanas reģiona izdota tūrisma karte, kur lieliem burtiem rakstīts “Zemgale” vai “Latgale”, lai gan maršruti ved arī uz Sēliju, laika ziņās paziņojums, ka lietus gaidāms Austrumlatvijā vai tomēr Latgalē un Sēlijā.
Šeit praktiskajā ziņā nemainīsies nekas. Mēs it kā valstī dziļi apzināmies vēsturisko zemju robežas un turpinām lietot šos vēsturiskos nosaukumus, bet teritorija, uz kuru tie tiek attiecināti, ir pilnīgi sajaukta. Un to Sēlijas kontekstā neviens no malas nesaprot.”
Sēļi ir sadzirdēti
Sēlijas iedzīvotājiem vienmēr ir bijis svarīgi stiprināt savu identitāti un piederību – tā skaidro biedrības, dizaina un sietspiedes darbnīcas “Sēļu Vārdi” pārstāve Madara Pavlovska.
Viņa uzskata, ka Sēlija šobrīd ir ļoti saskaldīta, tādēļ ir svarīgi nepazaudēt un stiprināt kopības sajūtu: “2012. gadā septiņas Sēlijas pašvaldības izveidoja Sēlijas novadu apvienību, kur kā galvenie darbības mērķi tika izvirzīti kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšana, nostiprināšana un izmantošana, lai veicinātu reģiona atpazīstamību un tūrismu, īstenotu kopīgas aktivitātes, projektus un pasākumus, uzlabotu teritorijas ekonomisko stāvokli un sēliešu dzīves kvalitāti, kopīgu interešu pārstāvniecība valsts un starptautiskās institūcijās.
Un tik tiešām arī notika šie kopīgie pasākumi, norises. Būtībā ir ļoti svarīgi, lai ir viena organizācija, kas uzņemas rūpi par Sēlijas atpazīstamības veicināšanu.”
Madara uzskata: sēļi tiešām vēlas, lai šis likums nepaliek tikai uz papīra, bet strādā arī realitātē: “Publiskajā vidē jau ir izskanējušas diskusijas attiecībā uz šo likumu, un galvenās pamatdomas daudzviet ir līdzīgas.
Plaši pārstāvēts ir viedoklis – ja vēlamies, lai likums tik tiešām darbotos realitātē, ir nepieciešams izstrādāt konkrētus mehānismus, kā valsts sniedz atbalstu šo zemju un kultūrtelpu attīstībai, uz šiem konkrētajiem mērķiem vēršot investīcijas.”
Madara stāsta, ka gribētos, lai varētu turpināt iekrāsot katras vietas unikālos vaibstus, vienlaikus saglabājot spēju domāt plašāk, neaizmirstot par kopējo Latvijas krāsu.
Viņa uzsver, ka šis likums nemaina to, kas Latvijā virmo jau gadiem, – ir nepieciešams stimulēt jaunos uzņēmējus, veicināt, lai jaunieši neizbrauktu no valsts, apturēt lauku tukšošanos: “Visa pamatā ir sadarbība un ieklausīšanās. Ja vēlies atbalstīt vietējo kultūrvidi un esi sadzirdēts vietvarā un valstiskā līmenī – tas ir brīnišķīgi!
Ja iedzīvotājs kādā vietā vēlas redzēt soliņu un ir tur jau izrušinājis zemi, tad augstāk stāvošais taču var to soliņu tur uzlikt! Ja jaunais uzņēmējs vēršas kādā pašvaldībā ar lūgumu pēc biroja telpām, tad varbūt ir jārod risinājums, lai šādas telpas būtu.
Jebkuram cilvēkam jebkurā jomā – vai tas ir liela uzņēmuma vadītājs, vai kāds, kurš tikko atvēris savu mazo uzņēmumu, ir svarīgi just stabilitāti, nevis, piemēram, cīnīties ar nemitīgajām izmaiņām nodokļu sistēmā.
Vajag redzēt konkrētus atbalsta mehānismus, lai var normāli plānot savu darbību. Un šā konkrētā likuma sakarā ir prieks, ka ir sadzirdētas sēļu balsis un par Sēliju runājam skaļāk.”
Pati Madara arī iesaistās Sēlijas identitātes stiprināšanā – lai gan viņa teic, ka tas tāds mazs smilšu graudiņš vien esot, ieguldījums tomēr jau veikts: “Mēs, divas draudzenes – divas Madaras, – Sēlijas laukos esam izveidojušas savu biedrību un dizaina, sietspiedes darbnīcu “Sēļu vārdi”, kur sietspiede ir kā veids, kādā stāstām par Sēliju un sēlisko.
Mēs dalāmies ar savu iedvesmu un darām tā, kā mēs to jūtam, aicinot uz sarunu. Mūsu darbnīcā top T-krekli, auduma maisiņi un citas jaukas lietas ar dažādiem vēstījumiem par Sēliju sēļu valodā.
Mums patīk saklausīt, saskatīt, esam izvēlējušās dzīvi laukos, un lauku vide jau pēc definīcijas aicina radīt.”
Solis pretī attīstībai
Neretas novada Zalves pagasta pārvaldes vadītāja Dzintra Noreika uzskata, ka jaunais likums vērtējams pozitīvi: “Tiks saglabāts teritorijas vēsturiskais nosaukums. Šobrīd gan dzīvojam neziņā par sava pagasta nākotni, jo esam pārāk tālu no jaunizveidotā administratīvā centra Aizkrauklē. Nav pārliecības, ka resursi tiks iedalīti arī mūsu iedzīvotāju vajadzībām.”
Subates pilsētas un Prodes pagasta pārvaldes vadītāja Sofija Glūmāne uzsver, ka ir jāpaiet zināmam laikam, lai varētu izdarīt secinājumus un redzēt izmaiņas, taču jaunais likums noteikti stiprināšot Sēlijas identitāti: “Tas cels pašapziņu, nostiprinās piederību. Nedomāju, ka šis kaut kā veicinās administratīvo novadu attīstību – tur jābūt citiem mehānismiem visas valsts mērogā.”
Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis vēsturisko zemju likumu vērtē pozitīvi, skaidrojot, ka tas ir procesa sākums, nevis beigas: “Lai cilvēkiem būtu interese līdzdarboties, kas ir pašvaldības būtība, nepieciešama piederības sajūta teritorijai, un šīs piederības galvenais elements ir kultūrvēsturiskā identitāte.
Šī identitāte laika gaitā mainās, un teritoriju robežām ir jāmainās līdzi. Likums varētu pozitīvi ietekmēt Sēlijas attīstību, jo robežu noteikšana sekmēs kultūrvēsturiskās identitātes nostiprināšanos. Kaut arī Sēlija ir iekļauta vairākos novados, tas rada iespēju nākotnē izveidot administratīvu reģionu, vēlāk reģionālo pašvaldību.”
Par labumiem, kas būs ne tikai formāli, bet arī praktiski, Māris Pūķis saka šādi: “Pagaidām praktiskais labums būs vēl viena speciālā budžeta izveidošanā, papildus nemateriālās kultūras mantojumam tiks panākts atbalsts lielo etnisko grupu atbalstam. Ja šos reģionus sasaistīs ar pārvaldes un sadarbības procesiem, tad praktiskais labums varētu būt ievērojams.”
Daina Alužāne pārstāv biedrību “Kopienu sadarbības tīkls “Sēlijas salas””. Daina skaidro, ka šobrīd norisinās divi būtiski projekti Sēlijas identitātes un pilsoniskās sabiedrības veidošanas procesiem – “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” un “Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis”.
Sabiedrība tiek aicināta līdzdarboties Sēlijas identitātes veicināšanā un diskutēt. Daina stāsta, ka pasākumi norit lieliski, tie cilvēkiem liek aizdomāties par lietām, kas ikdienā netiek cilātas: “Nav viegli atrast tādu konkrētu kopienu raksturojošu elementu.
Kurš gan pastāvīgi uzdod sev jautājumu – kas es esmu? Šajos pasākumos redzam, kā cilvēki atveras, kā komunicē, izsaka viedokli – ir jādod cilvēkiem iespēja izteikties, veidot Sēlijas simbolu pašiem.”
Runājot par Sēlijas ģerboni – pie kopsaucēja vēl ir jānonāk. Šajā procesā tiek iesaistīta arī sabiedrība: katram ir iespēja izteikties un piedalīties. Daina prognozē, ka pie gala varianta nonākšot jūlija izskaņā: “Tas ir demokrātijas procesa projekts. Mēs strādājam, lai šis jaunais vēsturisko zemju likums nebūtu tikai formalitāte.
Protams, ja satiek kādu cilvēku pie veikala un viņam jautā, vai ar šā likuma stāšanos spēkā kas mainīsies, viņš, visticamāk, teiks, ka ne. Bet mūsu kopienu aktīvisti ar šiem jautājumiem strādā diendienā.
Viņi nedomā, ka tā būs tikai formalitāte, jo ir iemācījušies, kā process norit – ko var prasīt, kā tas jāprasa, kā noformēt un iegūt to, ko prasa.
Uzskatu, ka paies laiks un tie, kas izprot procesus, ap sevi pulcēs arvien vairāk ļaužu, un tādā veidā tiks veicināta gan lielāka izpratne par procesiem, gan Sēlijas attīstība un identitāte.”
