Selekcionāru autortiesības lobiju un likumu krustugunīs 0
Pēc šāgada 18. oktobrī Saeimā notikušā balsojuma pret stingrāku kontroles prasību ieviešanu ar selekcionāru autortiesībām aizsargātām šķirnēm Agro Tops uz sarunu aicināja selekcionāri, Latvijas Sēklu audzētāju asociācijas (LSA) valdes priekšsēdētāju Sanitu Zuti.
– Kā selekcionāru tiesības patlaban regulē Augu šķirņu aizsardzības likums?
– Autoratlīdzību selekcionāram piešķir gluži tāpat kā citiem autordarbiem – dziesmām, gleznām, grāmatām. Kāpēc? Tāpēc ka šķirnes izveide ir ilglaicīgs process un tajā visu laiku jāiegulda nauda. Nevar izveidot jaunu šķirni, pārdot to un atlīdzībā saņemt tādu naudas summu, lai varētu uzturēt selekcijas darbu visā jaunas šķirnes izveidošanas periodā. Šā iemesla dēļ autoratlīdzību selekcionāriem maksā visā pasaulē.
– Cik aptuveni lielas ir jaunas šķirnes izveides izmaksas?
– Pēc pēdējo desmit gadu datiem, Latvijā vienas jaunas šķirnes izveide maksāja no 0,2 milj. eiro līdz 0,3 milj. eiro, Rietumeiropā aptuveni 1,3 milj. eiro. Gandrīz visi selekcijas uzņēmumi ES dalībvalstīs patlaban finansē sevi no saimnieciskās darbības, tas ir, aptuveni 80% no selekcionāru atlīdzībām par šķirņu izmantošanu un aptuveni 20% no sēklkopības izejmateriāla – pirmsbāzes sēklas pārdošanas. ES un Latvijas likumdošana nosaka, ka ir divi selekcionāru atlīdzības ieguves veidi – autoratlīdzība no sertificētas sēklas pārdošanas ienākumiem, ko maksā sertificētās sēklas ražotāji, un atlīdzība par aizsargāto šķirņu pašražotas sēklas izmantošanu savā saimniecībā.
Patlaban pēc neatlaidīga darba LSA ir panākusi, ka pie atbalsta maksājumiem sēklu ražotājiem daudz lielākas platības nekā agrāk piesaka sertificēto sēklu ieguvei. Pirms pieciem gadiem tie bija 6000–9000 ha platību, šajā gadā pieteikti 17 500 ha sēklkopības platību. Diemžēl no šīm platībām iegūtā sertificēto sēklu raža nav dubultojusies, kā varētu sagaidīt. Pirms pieciem gadiem bija 15–18 tūkstoši tonnu sertificētu sēklu, pērn un aizpērn – 25–27 tūkstoši tonnu. Kāpums ir, tomēr iznāk, ka no viena ha ražojam mazāk sēklu nekā agrāk. Tas ir stāsts, ka nauda seko hektāram.
Latvijā nav uzstādījuma, jo nebija iespējams iekļaut noteikumos prasību, ka ir svarīgi ražot un atbalstīt sēklu tonnu (daudzumu), nevis maksājumu par ha, kā tas ir patlaban. Līdz ar to lauka apskatēm hektārus piesaka vairāk, bet reāli sertifikācijai aiziet maza daļa ražas. Atbalsta saņēmēju tas neietekmē, vai no 100 ha iegūst 100, 200 vai 500 tonnu sēklu. No tāda skatpunkta ir labi, ka piedāvājumā vispār parādās vairāk sertificētu sēklu, tomēr nevarētu teikt, ka šis ir ideālais atbalsta variants. Redzam, ka no viena ha, piemēram, ziemas kviešiem sertificē gandrīz līdz 3 tonnām (pērn) sēklu. Sēklu lauki ir vislabāk koptie lauki, ražība tajos noteikti ir divas reizes lielāka nekā uzrādītās 3 t/ha.
Mēs nezinām, kur paliek otra puse nokulto sēklas graudu, šis zudums interesē vien selekcionārus, nevienu citu tas neinteresē. Nu vismaz trīs tonnas legāli uzrādītas, lai gan skaidri zināms, ka izaudzēts un varbūt arī pārdots vairāk. Tas ir stāsts par to, ka valstī aizvien neveidojas saprotama un caurspīdīga sēklaudzēšanas sistēma.
– Kā darbojas selekcionāru autoratlīdzību mehānisms?
– Kā jau teicu, ir divi selekcionāru autoratlīdzības modeļi.
Pirmais modelis: selekcionārs reģistrē jaunu šķirni, reģistrē savas autortiesības VAAD un, pārdodot pirmbāzes vai bāzes sēklu sēklaudzētājam, slēdz licences līgumu. Šeit attiecības ir viegli noregulēt tāpēc, ka pastāv licences līgums, kur skaidri pateikts, ko sēklaudzētājs drīkst darīt ar iegūto ražu un kad, cik daudz par pārdoto sēklu ir jāmaksā selekcionāram autoratlīdzība.
Otrais autoratlīdzības modelis darbojas, kad aizsargātas šķirnes sēklu nopērk preču produkcijas – lopbarības vai pārtikas izejvielu – ražotājs. Kad preču produkcijas audzētājs sāk atbērt sēklu no izaudzētās ražas un tādā veidā iegūst tā saukto pašaudzēto sēklu, licences līgums vairs nedarbojas. Tad ir jārīkojas, kā nosaka likums, paredzot izņēmumu, kad nav jāprasa selekcionāram atļauja darboties ar aizsargātu šķirni, t. i., nav jāslēdz licences līgums.
Laukaugiem, ko audzē visvairāk – galvenokārt visi graudaugi, kartupeļi, pākšaugi, rapši –, lai nebūtu katram zemniekam jāmeklē selekcionārs un jāprasa atļauja sēt izvēlēto šķirni, zemnieki drīkst paši pavairot jebkuru šķirni savā saimniecībā un apsēt savus laukus (bet tikai savus, ne dalīties ar kaimiņiem, jo tad tā jau ir sēklas tirdzniecība, kur vajadzīgs licences līgums). Vienlaikus likums dod tiesības arī selekcionāram vērsties pie lauksaimnieka ar jautājumu, vai viņš audzē selekcionāra aizsargāto šķirni. Lauksaimnieka pienākums ir atbildēt – jā vai nē un cik lielā platībā viņš aizsargāto šķirni audzē.
Selekcionāram ir tiesības gūt atlīdzību tikai par to ražas daļu, kas izmantota kā sēkla, lai apsētu laukus. Un likums nosaka, ka atlīdzības apmērs ir ievērojami mazāks, t. i., 50% no tā, kas noteikts sertificētās sēklas ražotājiem. Angļu valodā farm save seed, bet mēs to saucam par pašaudzēto sēklu vai saimniecībā ražoto sēklu savām vajadzībām. Ja saimnieks būtu kļuvis par sēklu audzētāju, viņam būtu licences līgums. Ja viņam līguma nav, viņš drīkst savā saimniecībā pirkto sēklu pavairot trīs četrus gadus vai tik ilgi, cik ražas ataudzējumu uzskata par sēklas kvalitātes cienīgu.
Nopērkot pie selekcionāra vien 50 kg augstas kvalitātes kviešu sēklas, pavairošanas iespējas ir fantastiskas, jo jau trīs četru gadu laikā var iegūt tik daudz sēklas, lai pēc tam apsētu jau ap 1000 ha. Par to tad selekcionāram būtu jāsamaksā 2500 eiro liela atlīdzība (1000 ha x 2,50 eiro/ha).
Vai tas ir daudz, ja iegūtās kopražas vērtība ir 480–500 tūkstoši eiro (aptuveni 0,5% no ražas vērtības. – Red.)? Bet tie ir tikai aprēķini, realitātē selekcionāri Latvijā saņem varbūt 10% no tā.
Vēl viena tendence – lauksaimnieki labprāt pērk sēklu no tiem pārdevējiem, kam nav sertifikāta. Iemesls – lai būtu lētāk, lai nebūtu jāmaksā autoratlīdzības daļa. Es to saucu par laupītāju filozofiju – domāt, ka gūsti lielākus naudas ienākumus, vai nopērc lētāk, kādu apkrāpjot. Šajā gadījumā visvairāk apkrāpts tiek audzētās šķirnes selekcionārs. Katra nenomaksātā autoratlīdzības daļa ir zaudējums selekcionāram.
Piemērojot Augu šķirņu aizsardzības likuma normas, prakse rāda, ka licences līgumos selekcionāra autoratlīdzības likme ir 20–40 eiro/t. Ja zemnieks audzē preču produkciju, tad tikai puse no summas, proti, 10–20 eiro/t. Ar vienu tonnu var apsēt 4–5 ha, tātad maksājums ir 2–4 eiro/ha. Turklāt likuma 35. pantā ir ierakstīts, ka lauksaimnieku organizācijas, grupas var ietekmēt šīs likmes, vienojoties ar selekcionāru un cenšoties panākt sev labvēlīgāku rezultātu.
Mūsu lietuvieši kolēģi dalījās pieredzē par sarunām ar savas valsts lauksaimnieku kameru, un viens no jautājumiem, par ko diskutēts – kā tā var būt, ka lauksaimnieki, kuri strādā ar modernāko tehniku Eiropā, brauc ar spēcīgākajiem džipiem, nevar no katra ha vienu spaini graudu ziedot selekcionāriem?! Domāju, mūsu saimnieki šo stāstu nevēlas dzirdēt. Viņi, visticamāk, nevēlas pieļaut arī šādu atklātu diskusiju.
– Cik daudz Latvijas saimnieku patlaban selekcionāriem maksā autoratlīdzību no graudu preču produkcijas?
– Autoratlīdzības maksājums nav jāmaksā visiem zemniekiem. Tas ir jāmaksā vien tiem saimniekiem, kuri ES izpratnē atbilst preču produkcijas ražotāju grupai. Tātad saimniecībām, kur lauksaimniecību uzskata par biznesu. ES likumu izpratnē tās ir saimniecības, kas gada laikā saražo noteiktu daudzumu graudu tonnu. Latvijas likumā ir ierakstīts – autoratlīdzība ir jāmaksā saimniecībām, kur graudaugi, rapši un/vai pākšaugi aug vairāk nekā 20 ha platībā. Par aizsargātajām kartupeļu šķirnēm autoratlīdzību ir jāsāk maksāt, ja platība pārsniedz 3 ha. Tādējādi mūsu interešu lokā nonāk aptuveni 5000 saimniecību, tostarp aptuveni 300 kartupeļu audzētāji. No 5000 saimniecībām aptuveni 300 ir tādas, kam ir vairāk nekā 500 ha, 1500 saimniecībām ir vairāk nekā 100 ha. Vēl paliek mazais grozs – ar platību no 20 līdz 100 ha. Kas arī īstenībā, iespējams, ir ražotāji, bet selekcionāru izpratnē – viņi nebūtu ļoti jātramda.
Selekciju noteikti varētu atļauties atbalstīt lielās saimniecības, kas savu pamatbiznesu būvē augkopības nozarē. Izpildot Augu šķirņu aizsardzības likuma prasības un Latvijā strādājošo selekcionāru un to pilnvaroto pārstāvju uzdoto uzdevumu, LSA ik gadu saimniecībām sūta 4000–5000 vēstuļu un aicina uzrādīt ar aizsargāto šķirņu sēklu apsēto sējumu platību.
– Cik daudz saimnieku reaģē uz šīm vēstulēm?
– Tas ir bēdīgs stāsts. No 4–5 tūkstošiem mums atbild ne vairāk kā 350 saimniecību. Mazāk nekā 10%. Turklāt daļa no saimniekiem vēstulēs atbild, ka viņiem nav tādu šķirņu, par kurām interesējamies. Vēstulē – tā ir deklarācija – ir jānorāda katras šķirnes sējumu platība, vai izmanto pirktu vai pašaudzētu sēklu. Precizēšu – ar pirkto sēklu mums nav nekādas darīšanas, mēs interesējamies vien par pašaudzēto sēklu izmantošanu. Pēc tam katram konkrētās šķirnes pārstāvim vaicājam, vai ar saimniecību nav jau slēgts licences līgums, varbūt saimniecība ir jau samaksājusi atlīdzību selekcionāram? Daļa saimnieku norāda, ka viņi izmanto vien pirktu sēklas materiālu vai audzē citas neaizsargātas šķirnes. Un tad paliek tā daļa, kas uzrāda mūsu pārstāvēto selekcionāru šķirnes un nomaksā autoratlīdzību. Paradoksāli, bet atsaucīgākie atbilžu sniedzēji ir no saimniecību grupas līdz 100 ha un lielās saimniecības, kuru īpašnieki nāk no Vācijas vai Dānijas. Tā teikt, no citas dzīves skolas… Mums patlaban ir 12 pilnvarojuma līgumu, tostarp gan Latvijas selekcionāru, gan arī citu valstu selekcionāru pilnvarojuma līgumi. Piemēram, vairākas Vācijas kompānijas, kam Latvijā ir izplatītāji un kam ir pienākums uzraudzīt šeit šķirņu aizsardzību. LSA ir pilnvarots pārstāvēt aptuveni 200 šķirņu selekcionārus.
– Lauksaimnieki nemaksā selekcionāriem autoratlīdzību tāpēc, ka Augu šķirņu aizsardzības likumā par to nav paredzētas sankcijas?
– Šā iemesla dēļ sākās diskusija, un nonācām līdz tam, ka valdība Saeimai iesniedza Augu šķirņu likuma grozījumus. Lūdzām juristu padomu, vai ar mūsu likumdošanā esošajiem formulējumiem varam doties uz konkrēto saimniecību un konstatēt sniegtās informācijas patiesumu? Diemžēl Augu šķirņu aizsardzības likumā tika konstatēti caurumi. Patlaban sanāk tā: ja kādu no pusēm neapmierina iesniegtā vai neiesniegtā informācija vai zemnieku neapmierina selekcionāra prasība, visu izskata Civillikuma kārtībā. Civillikums nosaka, ka abām pusēm ir jāsavāc pierādījumi. Ja selekcionārs vēlas kādu apsūdzēt, vajag pierādījumus, ka viņš ir mūsu šķirnes audzētājs. Tas ir tas, kas likumā nekur neparādās – kā nonākt līdz šiem pierādījumiem? Mēs pat saņemam pretjautājumu no lauksaimniekiem – kur ir teikts, ka man ir jāatbild? Man nav aizsargātas šķirnes!
– Deputāts Edgars Putra šāgada 18. oktobrī no Saeimas tribīnes teica, ka Latvijas selekcionāri patlaban tiek atbalstīti ļoti labi, turklāt viņi esot izveidojuši daudz jaunas kviešu šķirnes. Zemkopības ministrija arī ik gadu atvēlot selekcionāriem aizvien vairāk naudas līdzekļu. Putras kungs norādīja – ja atbalstītu Augu šķirņu aizsardzības likuma labojumus, 80% naudas aizplūstu uz citām valstīm. Iznāk, ka patlaban viss ir kārtībā.
– Selekcionāriem Agroresursu un ekonomikas institūtā ik gadu piešķir 174 000 eiro no valsts subsīdijām selekcijas materiāla novērtēšanai. Kopš 2011. gada šim atbalstam atvēlētā summa nav mainījusies. Turklāt tas nav valsts budžeta bāzes finansējums un to piešķir uz vienu gadu bez garantijām nākamajam gadam. No viena skatpunkta – 174 000 eiro var šķist daudz. Ja vien apakšā nebūtu uzdevums veikt astoņu sugu selekciju. Proti, kartupeļu, miežu, kviešu, linu, rudzu, zirņu un auzu, kā arī kaņepju, kam atvēlēti vēl 2000 eiro. Neraugoties uz to, ka pa šiem gadiem ir mainījusies nodokļu sistēma, arī minimālā alga. 174 000 eiro ir vairāk nekā nemaz, un paldies par to. Bet vai tā ir summa, ar kuru varam radīt pietiekami daudz jaunu šķirņu un sekmīgi konkurēt ar tām šķirnēm, kas ienāk no citām valstīm?
Pie mums Latvijā nav neviena selekcionāra, kuram selekcija būtu pamatnodarbošanās. Patiesībā selekcija mums ir drīzāk hobijs. Mēs specializējamies, vairāk vai mazāk esam piesaistīti kādai laukaugu sugai. Es 25 gadus darbojos ar auzām un atļaujos apgalvot, ka esmu vienīgā auzu eksperte Latvijā. Tomēr manu ikdienas dzīvi nenodrošina auzu selekcijas darbs, kam valsts atvēl 6800 eiro gadā, bet dažādi pētniecības projekti, kas ne vienmēr ir saistīti ar pētījumiem par auzām.
Putras kungs Saeimā teica, ka Latvijā 70% sēklu ir no citām valstīm. Reāli valstī tiek uzskaitīts tikai tas sēklas daudzums, kas tiek sertificēts VAAD, bet ar sagatavoto sertificēto sēklu Latvijā var apsēt vien 10–15% no visām sējplatībām. Kas aug pārējās platībās? VAAD dati rāda, ka Latvijas kviešu šķirnes sertificēto sēklu piedāvājumā aizņem ap 30%, auzas – ap 50%, mieži – ap 25%. Un tie kopējā konkurencē ir labi rādītāji.
2017. gadā 22%, bet šajā pavasarī no tirgū piedāvātajām sertificētajām sēklām 45% ir Latvijas šķirņu sēklas. Var izmantot dažādus skaitļus, bet neviens no tiem nebūs pierādījums Putras kunga apgalvojuma ticamībai. Mīlā un karā visi līdzekļi ir atļauti (smej). Neviens nevar pateikt, cik daudz un kādas šķirnes Latvijā aug. Nevienam šādas uzskaites nav. Ja zemnieks nesniedz atbildes un neinformē selekcionārus, tad arī viņš nevar pateikt, cik hektāros aug viņa aizsargātā šķirne.
– Bet varbūt Latvijā selekcijas nozari nevajag?
– Ļoti labi, tad runājam skaidru valodu – Latvijai nevajag savas šķirnes. Pieņemam politisku lēmumu, ka Latvijā selekcijas nebūs, jo valsts nevar finansēt ilgtermiņa selekcijas programmas, zemnieki ar autoratlīdzības maksājumiem nevar/negrib piedalīties selekcijas finansēšanā. Diemžēl Latvija tad būs pirmā un vienīgā ES valsts, kas gribēs izmantot tikai citu valstu labumus, pati neko neradot. Ne pašam selekcionāram lemt par vietējās selekcijas lietderību. Tās vajadzība jānosaka tiem, kuri vēršas pie selekcionāriem ar jautājumu, kas jums jauns, kad varēs dabūt sēklu tai līnijai, kas man patīk jūsu laukos, vai meklē palīdzību un alternatīvas situācijās, kad kāda ārvalstu šķirne pievīlusi. Šobrīd Ministru kabineta apstiprinātajā Agroresursu un ekonomikas institūta nolikumā ir noteikta funkcija – laukaugu selekcija. Tieši tāpēc institūts izmanto visas iespējas, lai piesaistītu gan ES fondu finansējumu, gan ZM tehnisko atbalstu materiālās bāzes – tehnikas, laboratoriju, siltumnīcu – modernizācijai. Bet šai bāzei ir jēga tikai tad, ja redzam arī stabilu finansējumu cilvēkiem, kuri strādās ar šo tehniku, datorizētajām siltumnīcām.
– Vai Latvijas valsts 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir formulējusi savu politiku sēklkopībā un selekcijā?
– Nē, nav. Visu nosaka tirgus – pieprasījums, piedāvājums un bieži vien arī likumu interpretācija. Konkurence ir nopietna. Rietumeiropas privātfirmās ik gadu katrai sugai ir jāreģistrē trīs četras šķirnes. Mēs esam laimīgi, ja trijos četros gados reģistrējam vienu šķirni. Lai iegūtu vienu šķirni, jārada milzīgs daudzums – pat 10 000 – hibrīdu, no kā atlasīt vienu vai dažus vēlamos genotipus. Ja nav iespējams uzturēt pietiekami lielu darba apjomu, nav no kā izlasīt, ja nav pietiekamas daudzveidības, nevar iegūt unikālu šķirni.
Jautājums ir arī par laiku, ko tērējam vienas šķirnes selekcijai. Mēs šobrīd nevaram investēt modernajās tehnoloģijās, nevaram ieviest automatizētu vērtēšanu, datorizētu uzskaiti, vien to, ko viens vai divi selekcionāri spēj manuāli paveikt. Tāpēc ar vienas šķirnes izveidi mēs darbojamies 10–15 gadu. Stendē patlaban cīnāmies, lai uzbūvētu siltumnīcu, lai mēs varētu vienā gadā vismaz divas trīs hibrīdu paaudzes iegūt. Un tikai tad, kad ir jāvērtē hibrīdu ražība, doties uz lauka. No kolēģiem citās valstīs zinām, ka Vācija, Zviedrija vienas šķirnes izveidei tērē ap 1,3 miljoniem eiro. Mēs institūtā 1,3 miljonus tiešajam selekcijas darbam esam saņēmuši pēdējos septiņos gados kopā un pretī esam devuši astoņas jaunas šķirnes. Tātad vienas šķirnes izveidei patēriņš naudas izteiksmē ir bijis vien 100–120 tūkstoši eiro. Ko šis skaitlis nozīmē institūtam? Ja ar vienas šķirnes izveidi darbojamies 12 gadu, tad valsts finansējuma ir pieticis tikai vienam cilvēkam, saņemot minimālo algu, un jau būs iztērēti 77 000 eiro. Un vēl paliek pāris tūkstoši gadā degvielai, minerālmēslu pirkumiem. Diez vai to var saukt par ilgtermiņa politiku. Ja neieguldīsim cilvēkresursos, selekcija atmirs pati par sevi.
– Vai nav arhaiski?
– Jā, ir. Bet mēs labi apzināmies, ka valsts, visticamāk, nebūs tā, kas varēs atļauties ieguldīt selekcijā daudz vairāk nekā šobrīd. Tieši tāpēc pastāv ES regulas un likums Latvijā, ka selekcija nevar gulties tikai uz pašu selekcionāru vai valsts pleciem. Un nav cita ceļa, kā turpināt vien veikt izskaidrošanu, veidot izpratni pat vislielākajos skeptiķos, ka autoratlīdzība selekcionāriem tomēr ir jāmaksā. Mums patlaban šajā jomā valda tādi laupītāju likumi, kas ieviesušies nekontrolētas sēklu un šķirņu aprites dēļ. Un par to sava daļa atbildības jāuzņemas visām iesaistītajām pusēm – valsts institūcijām, selekcionāriem, šķirņu izplatītājkompānijām, lauksaimniekiem, kuri šajā situācijā tiek lieki maldināti, radot ilūziju, ka selekcionāru tiesības aizstāvošie likumi uz viņiem neattiecas.
Mēs esam zaudējuši realitātes izjūtu, ja domājam, ka varam izmantot visus ES atbalsta veidus un regulāri prasīt tos palielināt, iegādāties modernākās tehnoloģijas un sēt labākās Eiropā radītās šķirnes un vienlaikus paziņot, ka nevēlamies maksāt Eiropas selekcionāriem pienākošos autoratlīdzības daļu. Varbūt kāds no deputātiem domā, ka ar balsojumu Saeimā ir glābis Latvijas zemniekus, bet bieži vien ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Tāpēc iespējams, ka īstās, atklātās diskusijas par šiem jautājumiem ir vēl priekšā. Mēs nevaram teikt – latviešiem maksājiet, bet eiropiešiem nemaksājiet. Visi dzīvojam vienā Eiropā!
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops novembra numurā
