Foto – Ivars Bušmanis

“Latvijas Avīzes” publiskajā diskusijā Viesītē “Nodarbinātība laukos – paša cilvēka un valsts atbildība” piektdien piedalījās labklājības ministre Ilze Viņķele (“Vienotība”), 11. Saeimas deputāte Inita Bišofa (Reformu partija) un Ilona Jurševska (ZZS).


Seku ministrija tukšos laukos

Lasītākie

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

RAKSTA REDAKTORS

4 biežākās kļūdas, kāpēc topošie šoferi “izkrīt” CSDD braukšanas eksāmenā. Tās der atcerēties arī pieredzējušiem šoferiem

Lasīt citas ziņas

Paradoksāli: Labklājības ministrija ir, bet labklājības nav. Turklāt tās uzdevums nav rūpēties par iedzīvotāju labklājību. Ministrijai pakļauta Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), kas nerada darba vietas un nevienu darbā nepieņem. Tātad nevienu nenodarbina.

I. Viņķele pieļāva, ka šodienas situācijā ministrijas nosaukums varētu būt maldinošs: – Labklājības ministrija drīzāk būtu dēvējama par Seku ministriju, jo mūsu rūpju lokā ir tie cilvēki, kas no sevis atkarīgu un arī neatkarīgu apstākļu dēļ nonākuši krīzē. Labklājības ministrija veido sociālo politiku, un tā saskaras ar citu nozaru neizdarībām. Ļoti stabils un nopietns apgādātājs ar klientiem ir mūsu izglītības sistēma. Tā rada nepārtrauktas sekas, kas izpaužas gan cilvēku zemās adaptācijas spējās, gan darba tirgus prasībām neatbilstošā izglītībā, gan nespējā izprast cēloņsakarības. Mēs ar ierobežotiem līdzekļiem un instrumentiem cenšamies šīs sekas novērst.

– Bet darba vietas neradāt…

FOTO. Atklāts labestīgākais namiņš galvaspilsētā – Laimas Labdarības namiņš. Dodies un piepildi bērnu sapņus!

“Šobrīd ir visgrūtākā situācija gandrīz 3 kara gados” – brigādes komandieris uzskaita, ar kādām grūtībām saskaras ukraiņi

Veselam

“Zēna mamma jutās pat nedaudz neērti…” – kāda sirds ārsta varoņstāsts, glābjot bērna dzīvību

– Atgādinu, ka tirgus ekonomikā valstij vispār nav jārada darba vietas. Valstij jārada tāds regulējums, lai uzņēmēji būtu iedrošināti un gatavi veidot darba vietas. Valstij jānodrošina arī tāds regulējums publiskajiem pakalpojumiem – izglītības vai veselības, vai sociālās apdrošināšanas sistēmai –, lai cilvēki maksimāli varētu izmantot savu potenciālu.

I. Bišofa: – Es uzskatu, ka valsts esam mēs visi, tādējādi itin visiem mums par to jārūpējas. Valsts pārvaldei jāsakārto likumdošana tā, lai katram, kurš grib strādāt, ir iespēja to darīt.

Pirmajā gadā politikā esmu pamanījusi, ka vienkāršam cilvēkam, kurš gribētu darboties laukos, noteikti tādi ierobežojumi, kas to neļauj sākt. Piemēram, pusnaturālo saimniecību pārstrukturēšanai finansējumu nepiešķir, ja apgrozījums nav sasniedzis 2108 latus. Tādu ierobežojumu nedrīkst būt.

Jauno uzņēmēju atbalsta programmā augstskolas uzņēmējdarbības vadības bakalauram nemaz nav iespējams sākt strādāt laukos, jo viņam nav izglītības lauksaimniecībā. Kaut arī viņš laukos dzīvo. Arī arodskolu beidzējiem neviens nedos nopietnu kredītu uzņēmējdarbības sākšanai.

I. Jurševska atgādināja, ka ES nauda nodarbinātības veicināšanai bieži nāk ar nosacījumiem, kas “mums sasaista rokas”. Viņa kā bijusī ministre piekrita, ka Labklājības ministrija un NVA nodarbojas ar seku nokopšanu un palīdz, ja kaut kādu iemeslu pēc cilvēks pats nespēj atrasties darba tirgū. Otrs aspekts: valsts politika, vai resursus koncentrēt centros vai vienmērīgi attīstīt visu teritoriju. Uzņēmējs nemaz nevar attīstīt ražošanu tur, kurp neaizved ceļš un kur nav darbaroku.

Dzīvosim kompaktāk

Novada domes priekšsēdētājs Juris Līcis uzsvēra, ka Viesītes novads ir viens no tukšākajiem – septiņi cilvēki uz kvadrātkilometru. Uzņēmējdarbībai ir attīstīta infrastruktūra, ir piemērotas telpas, bet… nav cilvēku, kas varētu strādāt.

No zāles: – Kāpēc Sicīlijā radās mafija? Tāpēc, ka tas bija nabadzīgākais reģions.

I. Viņķele: – Nedzīvosim mākslīgi uzkonstruētā realitātē – dzīvosim kompaktāk, tuvāk pilsētām. Tas ir nākamo gadu desmitu scenārijs.

– Mājas jāpārceļ tuvāk pilsētai?

– Nē, jānodrošina cilvēkiem iespēja izbraukāt uz pilsētām. Un otrādi: atbalstāma uzņēmējdarbība laukos. To veicina divas konkrētas lietas – sāktā lauksaimniecības zemju iegādes kreditēšana un nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības atbalsta programma, kur uz 25 pieejamiem miljoniem jau iesniegti projekti par 60 miljoniem latu.

Ginta Rubene: – Esmu viesītiete un braucu uz Jēkabpili strādāt. Man šis 20 minūšu attālums nav šķērslis.

Ieva Jātniece: – Lauku dzīvīguma attīstīšanai un nodarbinātībai vajadzētu vairāk ESF finansiāla atbalsta lauku NVO. Projektu ietvaros manā biedrībā “Ūdenszīmes” pastāvīgi ir 3 – 8 darba vietas.

Iesaku padomāt arī par intelektuālajām darba vietām. Nerokam tikai sīpolus un kartupeļus – jārada apstākļi un ceļi, labs interneta pieslēgums un sociālā kampaņa, lai arhitekti, projektu vadītāji, tulkotāji, rakstnieki pārceltos strādāt laukos.

I. Viņķele: – Ir vērts iekļauties Latvijas Lauku forumā, lai pozitīvi risinātu lietas.

Uzņēmējdarbība nav gēnos, bet izglītībā

– Latvieši kaut kā vēsturiski nospiedošā vairākumā ir darba ņēmēji. Labprātāk brauc pārdot darbu uz ārzemēm (turklāt labāk kalps svešam nekā kaimiņam). Vai Labklājības ministrija nodarbojas ar darba ņēmēju pārkvalificēšanu par darba devējiem?

I. Viņķele: – Atgriežos pie izglītības sistēmas. Cilvēki nepiedzimst ar uzņēmējdarbības zināšanām. Tas jāveic gan vispārizglītojošās skolās, gan augstskolās.

I. Jurševska: – Pēc statistikas, visneuzņēmīgākie ir starp 30 un 40 gadiem – acīmredzot tie, kam nedz skolās, nedz augstskolās ekonomika, uzņēmējdarbība nav mācīta. Mani priecē izglītības ministra Ķīļa centieni to ieviest skolās.

I. Viņķele: – Nodarbinātības aģentūra organizē vairākas programmas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Ir iedvesmojoši piemēri. Kundze, ukrainiete, naturalizējusies pilsone, ilgus gadus strādājusi Jelgavas maizes kombinātā, ģimenē izšķīrās, saslima un NVA bija ilgstoša bezdarbniece. Izmisums bija tik liels, ka kopā ar pieaugušajām meitām nolēma riskēt. Nepilna gada laikā atvēra savu konditoreju Ozolniekos un nu jau nodarbina septiņus darbiniekus un domā par eksportu.

I. Bišofa: – Uzņēmējdarbības gars ir katrā. Bet nepieciešams Lauku konsultāciju centra padoms, pašvaldību atbalsts tajā brīdī, kad cilvēks grib uzsākt ko darīt.

Inese Vītola, Viesītes novada pašvaldības attīstības nodaļas vadītāja: – Mums nav sviru, ar ko attīstīt uzņēmējdarbību šeit.

Diemžēl nākotnes vīzija izskatās šāda: cilvēki laukos svaigā gaisā pārgulēs un dosies uz centriem strādāt. Šeit mēs vairs nespējam realizēt pat tādus neapstrīdami vajadzīgus projektus kā, piemēram, ūdens kvalitātes uzlabošana Elkšņos. Ministrs Sprūdžs apšauba 300 tūkstošu latu investīciju atmaksāšanos, un viņam taisnība – ar tik mazu cilvēku skaitu – 600 – neatmaksāsies.

I. Viņķele: – Paskatieties, kas Valmieras pusē notiek!

Valdis Broničs: – Mani neinteresē, kas notiek Valmierā. Man sāp šeit un tagad.

I. Viņķele: – Ja jums neinteresē, kā Valmierā panākuši, ka dzīve tur kūsā, un nekā nevēlaties pārņemt no vietas, kur iet labāk, tad arī es kļūstu par pesimisti. 
Ļoti daudzas lietas izšķir attieksme.