Seksuālās vardarbības šausmu cipari – atklātībā zināmi tikai 10% gadījumu 2
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (BTAI) rīcībā precīzu datu par dzimumnoziegumiem šajā un pagājušajā gadā nav. Iepriekšējo gadu skaitļi rāda šādu ainu par noziedzīgu nodarījumu skaitu, kuros cietuši nepilngadīgie: 2013. gadā 15 izvarošanas, 20 vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanas gadījumi, 24 dzimumsakari ar personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu, 51 pavešana netiklībā. Pēc seksuālas vardarbības rehabilitācijā nokļuvuši 75 bērni (iepriekšējo gadu statistiku sk. grafikā).
BTAI vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa norāda, ka pēc šiem skaitļiem nevarot spriest par kādām tendencēm. Ja tā var izteikties, šajā ziņā situācija esot samērā nemainīga. Diemžēl – kā rādot pētījumi daudzās valstīs, nekas neliecina, ka Latvija varētu būt izņēmums, – tiesībsargājošām struktūrām, sociāliem dienestiem un bāriņtiesām kļūst zināmi tikai apmēram 10% gadījumu.
Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pētījumā “Vardarbība pret sievietēm – ES mēroga apsekojums” 2014. gadā aptaujāja 42 000 sievietes 28 ES valstīs vecumā no 18 līdz 74 gadiem un atklājās, ka 12% Eiropas Savienības sieviešu bērnībā piedzīvojušas seksuālu vardarbību no pieaugušajiem, Latvijā šis procents gan ir mazāks – 7. Pasaules veselības organizācijas 2013. gada pētījums rāda, ka Eiropas reģionā no seksuālas vardarbības cietuši 13,4% meiteņu un 5,7% zēnu.
Valsts probācijas dienesta uzmanības lokā šobrīd ir 105 dzimumnoziedznieki, no kuriem sešus dienests kontrolē, kā viņi veic piespiedu darbu, bet 99 ir uzraudzībā. No šiem 55 cilvēki tiesāti par seksuālu vardarbību pret bērniem, starp tiem ir arī tādi, kam nav piespiests reāls cietumsods, “LA” atzina Valsts probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs. Tātad abi liepājnieki – tēvs un dēls, kuri par netiklu darbību izdarīšanu ar mazgadīgo ar tiesas spriedumu 13. jūlijā sodīti ar piespiedu darbu, – nav pirmie, kam šāds mīksts sods.
Probācijas dienests kontrolēs, kā notiesātie liepājnieki nostrādās piespriestās stundas, “LA” skaidro Valsts probācijas dienesta vadītājs. Tas būs zināms izaicinājums, jo vajadzēs viņiem atrast vietu, kur liepājnieki to varēs darīt bez sabiedrības linča tiesas draudiem. Šie darbi var būt ne tikai – kā mēs to parasti iedomājamies – lapu grābšana parkos vai tamlīdzīgi saimnieciski darbi pašvaldībās, bet var būt iesaiste darbos sabiedriskās organizācijās, dažādās iestādēs. Daudz sarežģītāka ir Probācijas dienesta uzraudzība, kam notiesātie būs spiesti pakļauties.
Vispirms dienesta ļaudis par konkrētajiem cilvēkiem ievāks visu iespējamo informāciju no dažādiem valsts reģistriem, datubāzēm, kā arī runās ar cilvēkiem, kas bijuši saistīti ar notiesātajiem, salīdzinot pašu notiesāto sniegto informāciju ar to, ko par viņiem saka citi. Šī informācijas vākšana un apkopošana var aizņemt līdz pat pusotram mēnesim. Pēc tam ar speciālas metodikas palīdzību katram notiesātajam noteiks recidīva raksturu: zems, vidējs, augsts. Šīs metodikas precizitāte esot 85%. Zems recidīva raksturs nozīmē, ka risks, ka cilvēks atkārtos līdzīga rakstura noziegumu, ir gandrīz nulle, un Probācijas dienesta cilvēks ar viņu tiksies reizi mēnesī. Ja recidīva risks ir vidējs, tad notiesātais uz sarunu tiks saukts dažas reizes mēnesī. Ja augsts: daudz biežāk, īpašos gadījumos – pat katru dienu, stāsta Mihails Papsujevičs.
Būs jāiejūtas upura ādā
Vienlaikus notiesātajiem tiks noteikti ierobežojumi, kas var būt aizliegums apmeklēt konkrētas vietas, tikties ar konkrētiem cilvēkiem, turēt mājās pornogrāfiskus materiālus, iet pa nakti ārā no mājas utt. Tāpat dienests noteiks, kādi psihologi vai citi speciālisti notiesātajiem obligāti jāapmeklē. Ja notiesātie ierobežojumus neievēros, izvairīsies no speciālistu apmeklējuma, Probācijas dienests to traktēs kā nevēlēšanos sadarboties, lems par kontroles pasākumu pastiprināšanu, kas var beigties arī ar lūgumu tiesai pārskatīt sodu lielumu, reāla cietumsoda piespriešanu. Ar nepatikšanām un nokļūšanu aiz restēm notiesātie riskēs arī tad, ja nepakļausies Probācijas dienesta speciālai programmai, kas sastāv no vairākiem posmiem.
Šai programmai notiesātie tiek pakļauti gan individuāli, gan grupā. Tieši darbošanās grupā dodot vislielāko efektu, bet ne vienmēr varot izveidot grupas. Pirmais programmas posms – nolieguma pārvarēšana – ilgst desmit dienas, kad notiesātajiem uz Probācijas dienestu nāksies doties kā uz darbu, tur pavadot 7 – 8 stundas sarunās ar speciālistiem. Šajā posmā notiesātajiem būs jāiegūst pārliecība, ka viņi patiešām ir vainīgi, ka viņu nodarījums ir slikts.
Kad noliegums pārvarēts, notiesātajiem nāksies iejusties sava upura ādā. Vienreiz nedēļā visu dienu kādas 7 – 8 reizes.
Tikpat daudz laika kā otrajā posmā notiesātajiem vajadzēs darboties trešajā posmā, kurā viņi mācīsies kontrolēt riskus, modelēt situācijas un domāšanas procesus, lai nenokļūtu uz noziedzības takas.
Un visbeidzot reizi nedēļā līdz pat diviem mēnešiem notiesātie mācīsies saprast, ka var dzīvot pozitīvi, darīt labu un ka sev var noticēt.
Paralēli visam iepriekšējam notiesātajiem 3 – 4 reizes mēnesī jātiekas un jārunā ar Probācijas dienesta darbinieku, kurš konkrēti ar viņiem strādā.
Probācijas uzraudzības programmu notiesātie neiziet, ja nesadarbojas (nokļūst cietumā); ja pieviļ veselība, smagi saslimst; ja beidzas soda termiņš.
Latvijas un citu valstu probācijas dienestu pieredze liecina, ka pēc veiksmīgas uzraudzības programmas iziešanas recidīva risks krietni samazinās, pārliecināts Mihails Papsujevičs.
Mūsu valstī notiesāto uzraudzībā nekādas tehniskas ierīces (kā, piemēram, ASV) vismaz pagaidām netiek izmantotas. Amerikāņu pieredze liecina, ka tehniskas ierīces nav visuvarenas – tās var apmānīt, noziegumu var izplānot un izdarīt ar visām šīm ierīcēm. Protams, tehniskas ierīces var palīdzēt, bet vislabākā kontrolējošā ierīce ir un paliek cilvēka smadzenes. Ja tās ir “putrā”, cilvēks nav spējīgs atturēties no dzimumnoziegumu izdarīšanas, viņš jāizolē no sabiedrības. Monstriem jāsēž cietumā.
