Ja zēns, savainojas, viņš dodas pie mammas, ja nokļūst briesmās – pie tēva! 0
Vai vari paskaidrot, kāds ir tavs skatījums uz vīrieša attīstību?
Māte ir absolūti nepieciešama no 0 – 3 gadu vecumam. Mums vajag māti. Mēs esam zīdaiņi un māte ir mūsu dzīves pamats. Kā puisīšiem, tā meitenītēm. Taču pēc tam – pēc 3 gadu vecuma – savu nozīmi iegūst tēvs. Zēnam tas ir būtiski, jo zēni tad jau sāk spēlēties. Atstājot tādu puiku savā nodabā, redzams, kā viņš rotaļājas, kaut ko būvē. Spēlējas, paņem zaldātiņus un liek tiem cīnīties. Viņš jau vēlas darboties, kustēties, pētīt. Kurš garantēs viņa drošību? Var jau pētīt, taču kā viņš var zināt, cik tālu drīkst iet? Cik tālu ārpus dārza atļauts doties, lai pētītu pasauli? Tas ir tēva uzdevums — garantēt drošības sajūtu. Ja zēnam tā ir, zēns var uzdrīkstēties. Ieraugot ko nezināmu, piedzīvojot kāda veida apdraudējumu, iespējams atgriezties drošībā, pie šī resursa, ko iemieso tēvs.
Drošībā… Pie tēva.
Pie tēva – viņš ir nepieciešamais resurss. Svarīgi apzināties, ka šis ir psiholoģisks jautājums, runa nemaz nav par tēvu kā tādu. Ja gadās savainoties, bērns nekavējoties skrien meklēt atbalstu. Pie kā viņš to meklēs vispirms? Protams, pie mammas. Taču, ja viņš sastapies ar kādām briesmām, nedrošību, tad dosies pie tēva! Tad jādodas pie tēva! Tēvs ir tas, kurš dzīvē var vadīt, kurš pasaka – tur slēpjas briesmas. Neej. Ja tomēr ej, esi uzmanīgs. Tā nu tēvam piešķirta loma mūs dzīvē vadīt, sniegt to atslēgu, kas ļauj atvērt dzīves durvis, kas māca darboties un radīt. Ir jau arī citi jautājumi, kuros tēvs var palīdzēt – tēvs var palīdzēt kaut ko saprast, nodot zināšanas. Taču šis aspekts ir psiholoģisks, enerģētisks – tēvs šādā ziņā ir neizsakāmi nozīmīgs, jo piešķir vīrišķību. Protams, tēviem ir pašiem savas grūtības, jo arī viņi reiz bijuši zēni.
Tu droši vien zini Latvijas vēsture līdz ar nemitīgiem kariem, izsūtīšanām uz Sibīriju, bēgļu gaitām. Neskaitāmās ģimenēs tēva trūka, vīrieši gāja bojā frontē. Tādējādi tēva trūkums nav bijis psiholoģisks vien, arī fizisks.
Pilnīgi noteikti. Noteikti. Ja tēva trūkst, tas ir grūtāk. Vīrietim sevī pašā jāatrod kāds cits avots, ar ko savienoties. Tēvišķības avots var būt arī kāds garīgais skolotājs, kurš spēj aizvest pie savas iekšējās būtības, vadīt dzīvē.
Arī vēlāk, palūkojoties uz visu atbalsta, izglītības, padomdevēju sistēmu, lielākoties zēnus audzina sievietes. Mātes, audzinātājas, skolotājas. Tēvi un vīrieši ir kaut kur prom, vai — ja ir, tad neiesaistās. Vai tam ir savas sekas?
Protams, tas ļoti ietekmē. Ļoti. Kā tad īsti tēvs savam dēlam nodod vīrišķību? Ar mīlestības starpniecību. Mīlot savu dēlu, tiek nodota arī vīrišķība. Tāpat māte caur patiesu mīlestību savai meitai nodod pašas sievišķību. Tā viņa meiteni padara stipru sievišķībā. Beigu beigās mīlestība ir visa atslēga. Jebkurā jautājumā. Tāpat arī terapijā. Var apgūt visu teoriju, kas pieejama uz šīs planētas, taču, neapvienojot savas metodes ar mīlestību, klientā nebūs novērojamas pārmaiņas. Principā nav nemaz tik svarīgi, vai terapeits darbojas biheiviorālās terapijas, psihoanalīzes, Geštalta terapijas vai psihodrāmas jomā. Tas nav pats būtiskākais. Klientam nepieciešama klātbūtne. Šī klātbūtne ir mīlestības izpausme. Klients to sajūt un piedzīvo pārvērtību. Tieši tā mūsu brūces sadzīst. To nodrošina klātbūtne. Patiesībā terapeits, kurš meditē, kurš spēj kultivēt šo klātbūtni, pirmām kārtām, neizdeg, jo viņam ir krietni vairāk resursu, un arī spēj lielākā mērā palīdzēt klientam. Es pats tāpat esmu labāks terapeits saviem klientiem, nekā biju pirms 20 gadiem. Taču tas ir tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mana klātbūtne ir spēcīgāka. Ceļoju pa visu pasauli, tāpēc nereti nav tik daudz laika kā iepriekš. Agrāk es ar cilvēku strādāju 10, 15 sesijās. Dažreiz man ir laiks tikai vienai sesijai un viss. Ar to pietiek!
Tu esi pieredzējis to, ka visbūtiskā ir klātbūtne?
Tā tas ir. Klātbūtne dod cilvēkam iespēju mainīties.
Nekas nav pielīdzināms klātbūtnei. Mums visiem tas ir zināms. Cilvēkiem, kuri nodarbojas ar meditāciju, piemīt prasme būt klātesošiem pašiem ar sevi, būt klātesošiem kopā ar citiem cilvēkiem. To var sajust, tajā ir savs magnētisms. Šis magnētisms tiešām izpaužas — attiecībās, visur, ko cilvēks dara.
