Seksuāla pieredze ar abu dzimumu partneriem – biežāka: komentē antropoloģe un vēdiskā astroloģe 0
Vai tev ir bijusi seksuāla pieredze ar sava dzimuma partneri?
Autore: Dagnija Millere-Balandīna, speciāli Veselam.lv
Konsultē: antropoloģe Maija Surska un vēdiskā astroloģe Inese Dāvidsone (www.astrologika.lv)
“Vai tev kādreiz bijusi seksuāla pieredze ar sava dzimuma partneri?” Atsaucoties uz ASV veikto pētījumu un iegūtajiem datiem, kas publicēti žurnālā “Archives of Sexual Behavior”, pēdējos 25 gados uz šo jautājumu arvien vairāk cilvēku atbild apstiprinoši. Salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu, pēdējo padsmit gadu laikā cilvēki vairs tik ļoti nekaunas atklāt detaļas par savu seksuālo orientāciju un pieredzi. Ko mums vēsta statistika ASV? Ja runājam par vīriešiem, kuriem bijis vismaz viens vīriešu kārtas seksuālais partneris, vērojams kāpums no 4,5% uz 8,2%. Sieviešu vidū – no 3,6% uz 8,7%. Katrs nākamais gadu desmits atnes atvērtāku un pieņemošāku attieksmi. Lielākoties šis procentu kāpums saistīts ar to, ka cilvēki sevis izzināšanā labprāt izmēģina seksu ar abu dzimumu pārstāvjiem, tātad novērojama biseksuāla uzvedība. Zīmīgi, ka 1990. gadā tikai 13% aptaujāto uzskatīja, ka šāda veida uzvedība ir pieņemama un normāla, pēdējos gados tie ir jau 49%. Sekošana savām slēptākajām vēlmēm un baudas gūšana gan ar savu, gan pretējo dzimumu (ja personas ir pilngadīgas un dara to labprātīgi), vairs nav tik neizprotama, kā tas bija agrāk, kas daļēji saistīts arī ar to, ka sekss vairs netiek uztverts tikai kā instruments dzimtas turpināšanai. Tās ir nozīmīgas kulturālas izmaiņas, kas notikušas salīdzinoši īsā laika periodā, tādējādi radot izteiktas paaudžu uzskatu atšķirības.
Bet kā ir Latvijā? Un kā mainās attieksme pret biseksualitāti un šādu attiecību pieredze.
Jautājums par cilvēka dabu un tās ieradumiem bijis aktuāls visos laikos, atgādina vēdiskā astroloģe Inese Dāvidsone. Viņa turpina: “Cilvēku domas, dzīvesstilu, ieradumus un normas laikmetu gaitā ietekmējuši kari, mode, sabiedrības nostādnes un vērtību skalas. Jo stingrāka sabiedrības sociālā iekārta, jo mazāk visatļautības un individuālās interpretācijas. Arī dzimumu, tāpat kā cilvēku seksuālās dabas jautājumi, ilgus gadu desmitus bijuši tabu temats. Tagad, kad dažādu orientāciju, seksuālo interešu un ģimenes modeļu paraugi ir visos sabiedrības, varas un situētības līmeņos, domas dalās un viedokļi krasi atšķiras. Medicīna, baznīca, psiholoģija – katrā nozarē orientācija un tās maiņa tiek skaidrota citādāk. Vieni apgalvo, ka noteikta orientācija ir iedzimta, citi saka, ka cilvēks, dzīvojot grēcīgā sabiedrībā, kur sastopami dažnedažādi kārdinājumi, iegūst nepatiesu priekšstatu un apzināti iekāro izmēģināt pieejamās alternatīvas. Savukārt vēl citi apgalvo, ka cilvēka daba jebkuram indivīdam ir mainīga, un tikai stingra prāta nostāja ļauj noticēt savai monogāmijai (vienas attiecības; attiecības tikai ar vienu dzimumu; apzināta iekāres, fantāziju un vēlmju robežu nepaplašināšana)”.
Biseksualitāte – kaut kur pa vidu?
Speciālists seksoloģijas jomā, profesors Alfreds Kinsī (ASV) jau pagājušā gadsimta vidū akcentēja faktu, ka cilvēku seksuālā uzvedība ir visai daudzveidīga. Sabiedrība netiek iedalīta tikai heteroseksuālos un homoseksuālos indivīdos. Lielākā daļā (ap 80%) atrodas kaut kur pa vidu, respektīvi, ir spējīgi gūt baudu, sadarbojoties gan ar savu, gan pretējo dzimumu, tādējādi tiek pieskaitīti pie dažādu pakāpju biseksuāļiem. Ja ņemam vērā arī pirms vairākiem gadiem Latvijā veiktu aptauju, 40% no aptaujātajiem indivīdiem labprāt izmēģinātu seksu ar sava dzimuma partneri. Bieži vien gan šī vēlme paliek nepiepildīta, vai arī izvēršas tikai par vienreizēju izklaides pasākumu ziņkāres apmierināšanas nolūkā. Kas cilvēkus tik ļoti mulsina?
Skaidro antropoloģe Maija Surska: “Cilvēki atbalsta uzvedības normas, kas atbilst zināmiem un vispārpieņemtiem konceptiem. Tas pats attiecas uz seksualitāti un biseksualitāti, kas jāskata kopā ar homoseksualitāti un heteroseksualitāti. Vēsturiski, kristietības ietekmē, homoseksualitāte tika uzskatīta par tabu – aizliegto, jo neietilpa kategorijā – “normāla” vai “standarta” seksualitāte. Pakāpeniski, ar laiku un, pateicoties geju tiesību aizstāvības kustībām, tas mainījās, un homoseksualitāti sāka uztvert kā normu. Turpmāk cilvēki dzīvoja ar pārliecību, ka ir pieņemami būt homoseksuālim vai heteroseksuālim, tās bija kā divas opozīcijas, divas pretējas lietas, turklāt abas kā normālas. Un tad, kad cilvēki jau pieraduši pie jaunas normas, stāstā parādās biseksualitāte – kas tāds, kas nav ne viens, ne otrs, līdz ar to – jauns nezināmais un bīstamais. Kārtošana opozīcijās cilvēkiem sniedz pārliecību par kārtību haosā, taču biseksualitāte šo kārtību izjauc un apstrīd. Cilvēki automātiski vēlas pieskaitīt biseksuāli pie kādas no opozīcijām, jautājot – “nu, tad tu vēl neesi izlēmis?” Šāda veida jautājumi rada neskaidrību, līdz ar to nepatiku un novēršanos. Iespējams, tieši tāpēc biseksualitāte mūsu sabiedrībā ir mazāk pieņemta, nekā homoseksualitāte.” Antropoloģe vērš uzmanību uz to, ka akmeni dārziņā metušas arī geju un lezbiežu organizācijas, kas atbalsta homoseksualitāti, bet par biseksualitāti vai nu runā mazāk, vai arī to neatbalsta.
