Seksu ļaus pārdot pēc 25. Vai valsts, iekasējot nodokli no ielasmeitām, nekļūst par suteneri? 14
Pēdējo reizi Latvijas sabiedrībā, ja tā drīkst teikt, prostitūcijas nozares jautājums skaļi izskanēja, kad pašvaldībām bija jānorāda vieta, kur ar to nodarboties. Kopš tā laika vienkāršam cilvēkam skaidrs: pirkt prostitūtas pakalpojumus nav aizliegts, tāpat pašam būt par prostitūtu, protams, jābūt pilngadīgam un jāievēro vairāki nosacījumi attiecībā uz vietu un vēl šis tas. Bordeļi un sutenerisms aizliegts. Bet nu atkal briest pārmaiņas. Kādas tās būs, un kāpēc tās nepieciešamas? Par to saruna ar Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres vietnieku Dimitriju Trofimovu, kurš vada starpinstitucionālo darba grupu, kas strādā pie Prostitūcijas ierobežošanas likumprojekta.
Dimitrijs Trofimovs: Pirms dažiem gadiem Tieslietu ministrija, piesaistot nevalstiskās organizācijas, veica nopietnu analīzi par prostitūcijas jomu, tostarp par to, kā tā tiek regulēta citās valstīs. Pasaulē ir trīs pamatregulējumi: prostitūcija ir atļauta; prostitūcija ir aizliegta; prostitūcija ir atļauta, bet ar ierobežojumiem, kā tas ir pie mums.
Šobrīd spēkā ir 2008. gada Ministru kabineta noteikumi, kas 16 punktos atrunā prostitūcijas ierobežojumus. Pamatā jau tie paliks, piemēram, ar prostitūciju nedrīkst nodarboties nepilngadīgie, svešā īpašumā, tuvāk par simt metriem no izglītības iestādes un baznīcas, ja telpā ir nepilngadīgie vai cilvēki, kas pret to iebilst, slimie, nedrīkst piedāvāt un reklamēt pakalpojumus, apvienoties grupās, piesaistīt trešās personas. Par šo noteikumu neievērošanu var saukt pie administratīvas, civiltiesiskas vai kriminālas atbildības. Dzīve pierādīja, ka pārkāpumi visvairāk saistīti ar prostitūciju uz ielas, kā arī ar prostitūtu veselības kartes neesamību. Kartes gan ir atceltas pēc nevalstisko organizāciju prasības, jo šīs kartes nozīmē, ka prostitūtas tiek uzskaitītas, kas nebūtu pareizi no starptautisko normu viedokļa.
No jūsu teiktā tātad varu gan nomierināt, gan satraukt publiku – atkarībā no interesēm –, ka prostitūcija Latvijā joprojām būs atļauta. Bet kādus nosacījumus plāno mainīt?
Konceptuāli esam pārskatījuši pieeju prostitūcijas pakalpojumu pircējam. Bija viedoklis, ka cilvēku, kas maksā par seksuālu pakalpojumu, vajadzētu saukt pie kriminālatbildības. Mēs tik tālu neiesim. Vairāk gribam domāt par cēloņiem, kāpēc prostitūcija notiek. Plānots ieviest rehabilitācijas programmas, kas tiks piedāvātas gan prostitūtai, gan seksuālā pakalpojuma pircējam. Ja tā (vai tas) nebūs sasniegusi 25 gadu vecumu, tad šāda piedalīšanās programmā būs obligāta. Ja cilvēks tam nepiekritīs, tad viņu varēs saukt pie administratīvas atbildības. To var traktēt arī kā aizliegumu, kura pārkāpuma gadījumā draudēs administratīvs sods vai piedalīšanās rehabilitācijas programmā.
Cilvēkam būs izvēles iespēja palikt nesodītam. Par to gan darba grupā ir nopietnas diskusijas. Ir arī viedoklis, ka personas no 18 līdz 25 gadiem vajadzētu atbrīvot no jebkāda veida atbildības – manuprāt, tas nebūtu pareizi, jo tādējādi dotu motivējošu signālu sabiedrībai, ka šajā vecumā to darīt ir droši. Jābūt tomēr kaut kādiem ietekmes līdzekļiem. Jautājums ir arī par finansēm šīm rehabilitācijas programmām. Šādām programmām cilvēki varēs pieteikties vairākas reizes, tas nebūs vienreizējs pasākums. Pie programmas prostitūtām jau strādā Labklājības ministrija, bet mēs uzskatām, ka arī klientiem tāda nepieciešama – tas ir Iekšlietu ministrijas uzstādījums. Jāveido izpratne par to, ka mūsu sabiedrībā, kas attīstās, pirkt un pārdot seksuālus pakalpojumus nav pieņemami. Šis jautājums lielā mērā būs politiska izšķiršanās. Arī par vecuma cenzu. Vidusskolu pabeidz 18, 19 gados, un sabiedrībai cilvēciski pieņemt, ka šādi jaunieši savus pirmos ienākumus var legāli gūt, nodarbojoties ar prostitūciju, varbūt nav pats labākais. It kā pieaugusi brīva persona brīvā valstī, bet vai tādai vajadzētu būt pirmajai darba pieredzei – bez kaut kāda regulējama, bez noteikuma, ka tā ir aizsargājama profesija profesiju klasifikatorā?
