Sekss, sekss… Cik tas ir garlaicīgi 0
“Ak, šī ģimenes modeļu kopēšana… Dažas no šādām situācijām noved strupceļā ne tikai cilvēkus, ar kuriem es strādāju, bet arī mani pašu,” nopūšas psiholoģe Anastasija Platonova. “Taču tā ir tikai pirmā acu uzmetienā. Tālāk viss kļūst tik skaidri, caurspīdīgi. Pēc atklātiem cilvēkiem nevari ne nosēdēt uz vietas. Vienīgā vēlēšanās – rīkoties. Šo klientu stāvokli es vienkārši dievinu. Tā dod viņiem neiedomājami daudz spēka un resursu. Tas ir kā šāviens ar kaķeni – ja laicīgi atlaist gumiju un akmentiņu, noteikt lidojuma trajektoriju, mērķis, visticamāk, tiks sasniegts.” Psiholoģe dalās konkrētā gadījumā ar klientu, kuram mazinājās seksuālā vēlme.
Tā bija piektā vai sestā tikšanās. Ar viņu bija viegli strādāt. Viņa tiekšanās mainīt situāciju, dzīvi, sevi bija apjozta ar ciešu apņēmību un kaut kādu nereālu drosmi. “Es nevēlos savu meiteni. Man liekas, es vispār esmu pārstājis gribēt seksu. Tas man kļuvis nogurdinošs. Es neredzu tam jēgu. Tā nevajadzētu būt. Varbūt man vienkārši nepietiek enerģijas? Agrāk es pat nespēju iedomāties, kā pāris dienas var dzīvot bez seksa.”
Ar meiteni viņam attiecības bija jau gana ilgas. Tajās ne viss bija ideāli gludi, bet viņam bija nākotnes plāni ar viņu un viņš spēra soļus, lai tiektos pēc ģimenes, bērniem, atsevišķas mājvietas. ”
“Kādu lomu tu ieņēmi attiecībās ar citām meitenēm? Kas tu tajās biji?”
“Vienu man nācās ļoti ļoti ilgi iekarot. Un es viņu iekaroju katrā tikšanās reizē.”
“Tātad – tu biji iekarotājs.”
“Jā. Ar citu viss tika darīts priekš manis. Tika izpildītas jebkuras manas vēlmes. Un es viņu gribēju kaut kā tā… mežonīgi.”
“It kā šeihs konkubīni?”
“Tieši tā!”
“Un kā ir ar pašreizējo meiteni?”
“Es pat nezinu. Nu… mēs plānojam veidot ģimeni. Es būšu vīrs, pagaidām gan vēl tas nav oficiāli.”
“Kā saprotu, tu ļoti ātri saprati, ka šīs attiecības ir uz ilgu laiku. Vai tava seksuālā vēlme šajās attiecībās bija zema jau attiecību sākumā?”
“Jā, es viņu nekad nevēlējos tik traki kā citas.”
Te man galvā uzausa aina par to, kā klients stāstīja par vecāku attiecībām. Tēvs no darba nāca piekusis, sēdās pie televizora vai avīzes, ne īpaši interesējās par apkārt notiekošo. Māte viņu visu laiku aprūpēja – it kā žēloja un negribēja satraukt. Radās sajūta, ka visa enerģija ģimenē nāca no mātes. Tēvs bija vienmēr bija nogurušā tēlā. Viņam nepietika spēka ģimenes dzīvei, rūpēm par sievu, bērnu, māju. Viņš reti izrādīja interesi par to, kā iet mājiniekiem. Es atcerējos mūsu sarunas par ģimeni. Un neatradu tajās neko par mātes un tēva savstarpējām pāra attiecībām.
“Bet kā tavs tēvs attiecās pret mammu? Viņš izrādīja kaut kādas uzmanības pazīmes? Vai, tieši otrādi, strīdējās ar viņu vai vēl kaut kā izrādīja negatīvās jūtas pret viņu?”
“Nē. Neatceros. Es vispār neatceros ne reizi, kad tēvs būtu izrādījis jūtas pret mammu. Varbūt tādēļ, ka bieži bija noguris.”
“Vai ģimenes dzīve ir nogurdinoša?”
Pēc pāris frāzēm viņš ieplēta acis. Jo apjauta – iznāk, ka viņam ir priekšstats par ģimeni, kurā vīrietis ir vienmēr noguris, nomocīts, “vēderains” nekas. Viņu nekas apkārt neinteresē, tajā skaitā sekss, jo nav spēka, enerģijas, dedzības. Ģimenē nav vietas spēlei. Bet spēle, azarts, interese ir tas, kas satrauc un uzbudina, rada seksuālo vēlmi.
Nesen piedāvājumu aizvest meiteni romantiskā randiņām, uzrīkot svētkus diviem, viņš novērtēja kā lieku spēku tēriņu. Viņš pat nedeva sev iespēju gūt no šāda divvientulības randiņa sev un viņai labu noskaņojumu, spēles vieglumu, smieklus un prieku.
“Un ko man tagad darīt? Ar viņu neprecēties? Atlikt plānus braukt prom no vecākiem un dzīvot atsevišķi?”
“Tu to gribi?”
“Nē.”
“Bet ko tu vēlies?”
“Gribu ģimeni. Un vēlos tajā vēlmi un enerģiju, spēkus.”
“Vai esi gatavs tajā ieguldīt spēkus un enerģiju un apmaiņā gūt gribēšanu, kaisli, spēli, dedzību?”
Avots: psy-practice.com
