Šekspīrs un jauniešu pašnāvības Latvijā 0
Pēc Viljama Šekspīra lugas “Romeo un Džuljeta” motīviem veidotais somu viesrežisora Dāvida Džovanzanas tāda paša nosaukuma iestudējums, kas piedzīvojis pirmizrādi Latvijas Leļļu teātrī, vēsta par neērtām un neizrunātām mūsdienu jauniešu problēmām tepat, Latvijā.
Latvijā jau pazīstamais viesrežisors neslēpj, ka viena no izrādes tēmām ir jauniešu pašnāvības un pašdestruktīvas tendences. Tai pievērsties rosinājusi bēdīgi pazīstamā tā dēvētā interneta spēle “Zilais valis”, kas mudināja bērnus un jauniešus darīt sev galu, šādi izraisot vairāku bērnu bojāeju.
Pusaudžu pašnāvības – tabu tēma Latvijā
Nevis romantisks mīlas stāsts, bet gan komunikācijas grūtības jauniešu vecumā, ir tēma, ko, iestudējot izrādi pēc Šekspīra “Romeo un Džuljetas” motīviem, vēlējies izcelt Dāvids Džovanzana. Pusaudža vecums ir ārkārtīgi sarežģīts un trausls posms cilvēka dzīvē, jo tieši tad intensīvi norit pārmaiņu process, ko dēvē par pieaugšanu un, ja pietrūkst kāda, ar ko par to parunāt, tas var izvērsties par smagu laiku.
“Speciālisti teic, ka Latvijā starp 2005. un 2015. gadu dzīvību sev atņēmuši 120 tīneidžeri – desmit gadu laikā katru mēnesi viens jaunietis! Pat, ja pašnāvību skaita rādītājs Latvijā kopumā ir samazinājies, diemžēl pusaudžu pašnāvību skaits ir pieaudzis. Ievēroju, ka šī ir teju tabu tēma, par to tikpat kā nerunā. Nonācu pie domas, ka man tuvā Šekspīra darba “Romeo un Džuljeta” sižets par divu jauniešu attiecībām ir veids, kādā varam runāt par problēmām pusaudžu dzīvē, kas noved pie tik izmisīgiem lēmumiem. Izrādās, Romeo un Džuljeta, kuri lugā attēlotajā laikā ir apmēram 13 un 16 gadu veci, par pašnāvību runā visu laiku,” atklāj D. Džovanzana.
Šekspīra vietā – jauniešu sacerējumi
Izzinot mūsdienu jauniešu problēmas, izrādes veidotāji devušies uz Latvijas skolām, kur satikās un sarunājās ar pusaudžiem. “Atklājām komunikācijas “caurumu” starp vecākiem un bērniem. Šekspīrs šai tēmai pieskāries nedaudz, taču lugā tā noteikti ir. Protams, lugas notikumi norisinās citā laikā, bet arī toreiz jaunieši nevarēja dalīties ar pieaugušajiem savās sajūtās un arī tagad ir lietas, kuras tu nevari pateikt vecākiem vai skolotājiem. Ja šādas informācijas ir pārāk daudz un jātiek galā pašam, kaut kādā brīdī var būt ļoti smagi,” ir pārliecināts režisora asistents Kārlis Krūmiņš.
“Aicinājām jauniešus dalīties ar ļoti personiskiem stāstiem par savu pieredzi, arī par darīšanu sev pāri. Biju ārkārtīgi pārsteigts, cik ļoti viņi atvērās diviem pilnīgiem svešiniekiem. Radās sajūta, ka viņi grib par to runāt, tikai nav īsti pareizā kanāla,” atceras Dāvids Džovanzana. “Viesojāmies mūzikas skolā, un likās, ka šī ir vieta, kur sastopas bērni, kas ir optimisma pilni, jo dzīvē redz motivāciju, uzturas mākslas vidē, tomēr pārsteidzošā kārtā atklājās pilnīgi pretējais. Savā mums uzrakstītajā viņi bija ārkārtīgi paškritiski, norādot, ka pietrūkst talanta, esot slikti un neprasmīgi. Tas bija diezgan skarbi,” spriež D. Džovanzana, atklājot, ka skolēnu rakstītie teksti anonīmi nokļuvuši arī izrādē uz skatuves kā viens no būtiskiem iestudējuma elementiem.
Vieglais ceļš uz klasiku
Šekspīra klasisko lugu jaunajā iestudējumā piemeklējušas pamatīgas pārmaiņas. No oriģinālā teksta palikušas tikai dažas atsauces, bet darbība norisinās mūsdienu Latvijā. “No Šekspīra ir palikušas tēmas un struktūra. Brīdī, kad nonācām skolā pie Romeo un Džuljetas vecuma bērniem, bija skaidrs, ka jāliek pie malas senais teksts, runājot tieši par šo vecumu. Gribu teikt, ka “sāls” nav burtiņos, bet tēmā, kas ir aiz šiem burtiņiem iekodēta. Šekspīrs mums ir atvēris iespēju runāt par šo tēmu,” atklāj K. Krūmiņš.
Viņš uzskata, ka izrāde, iespējams, varētu kļūt arī par sākuma pakāpienu ceļā uz klasikas dižgaru iepazīšanu jeb savā ziņā vieglo ceļu uz Šekspīru. “Neredzu tur nekā slikta. Ja es būtu literatūras skolotājs, noteikti izmantotu šo iespēju un atvestu savu klasi.”
Tīņiem un vecākiem
Par spīti skarbajai tēmai, izrāde veidota saistošā un jauniešiem saprotamā veidā – kā multimediāls, vizuāli iespaidīgs skatuves stāsts, kurā vieta arī mūsdienu jauniešiem tik pazīstamajai virtuālajai realitātei, personības interneta “avatariem”, “čatiem” un sociālajiem tīkliem. “Lelles dod iespēju izvairīties no naturālisma, piešķirot izrādei simbolisku, garīgu, pat maģisku dimensiju,” saka viesrežisors. Vērīgs skatītājs leļļu darbībā ievēros labi zināmo Freida vēlmju un to apspiešanas dinamiku Ego, Id un Superego simbolos.
“Izrāde, protams, nepiedāvā izrunāties ar aktieriem, taču rosina ieraudzīt, ka neesi viens ar šādiem jautājumiem un domām. Mūsu galvenais mērķis ir gan ļaut pašiem jauniešiem ieraudzīt citus vienaudžus, gan likt šos jauniešus ieraudzīt viņu vecākiem,” norāda K. Krūmiņš.
Latvijas Leļļu teātra iestudējums “Romeo un Džuljeta”
* Režisors: Dāvids Džovanzana, režisora asistents Kārlis Krūmiņš, māksliniece, scenogrāfe: Austra Hauks, mākslinieces asistentes Paulīne Kalniņa, Vita Radziņa, Līga Zepa, komponisti Otto Auniņš, Toms Auniņš, gaismu mākslinieks: Uldis Andersons.
* Tuvākās izrādes: 10. un 18. maijā, 14. jūnijā.
Viesrežisors Dāvids Džovanzana
* Masku un fiziskā teātra ansambļa “Teatteri Metamorfoosi” izveidotājs Somijā, delartiskās komēdijas meistarklašu vadītājs, teātra vēstures un teorijas pasniedzējs, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) goda profesors.
* Latvijā iestudējis vairākus darbus: Šekspīrs, “Simbelīns” (LKA režijas 4. kursa studenti, 2007), “Mandragora” (Rīgas Krievu teātris, 2008); “Latvia for sale” pēc Šekspīra traģēdijas “Karalis Līrs” motīviem (LKA, 2009) . “Ričards III. Aklā zarna” (pēc V. Šekspīra lugas “Ričards III” motīviem, LKA, 2016.
