Šekspīrs iedvesmo 0
Katru gadu festivālu tīkla “European Shakespeare Festvals Network” ietvaros notiek apmēram ducis pasākumu, kas veltīti dižā angļa daiļradei, un tajos tiek rādīti ne tikai Šekspīra lugu jaunākie iestudējumi, kas, protams, ir un paliek katra festivāla dominante, bet arī milzums visdažādāko žanru un starpžanru priekšnesumi, kuru tapšanu iedvesmojis dramaturgs ar saviem darbiem, domām un joprojām noslēpumā tīto dzīvi.
Festivālu kuratori uzskata, ka Šekspīrs arī šajā masu kultūras pārņemtajā laikmetā pieder tiem dižgariem, kas spēj ieinteresēt un vienot cilvēkus dziļākai pasaules un sevis izpratnei, tādēļ tiek veidotas programmas, kurās vienlaikus var gūt ieskatu gan atzītu režisoru scēniskajos Šekspīra lasījumos, gan citu kultūru mēģinājumos adaptēt autoru savās teātra tradīcijās, gan jauno un topošo mākslinieku centienos izprast lielo angli atbilstoši savai šodienas laika izjūtai.
Gdaņskas Šekspīra festivāls no 28. jūlija līdz 6. augustam šovasar noritēja jau divdesmit pirmo reizi, un man bija iespēja tajā paviesoties, lai iepazītos ar tā darbības principiem, programmu un atsevišķām izrādēm.
Vispirms gribētos dažus vārdus bilst par pašu pilsētu un iespaidīgo teātra ēku, kurā notiek šis pasākums. XVI gs. Gdaņska bija kļuvusi par lielāko ostas pilsētu pie Baltijas jūras ar visai intensīvu kultūras dzīvi, un tajā jau Šekspīra dzīves laikā regulāri uzstājās profesionāli angļu aktieri ar viņa lugām. Pirmo publisko koka teātri Polijā pēc flāmu arhitekta Jakoba van der Blokes projekta šeit uzcēla 1635. gadā, pēcāk tas vairākkārt tika pārbūvēts, bet vienmēr saglabāja Elizabetes laika teātrim piemītošo struktūru. 1991. gadā grupa entuziastu nodibināja Gdaņskas teātra fondu, par kura patronu piekrita kļūt Velsas princis, un 1997. gadā šeit tika iedibināts pirmais Starptautiskais Šekspīra festivāls. Pašreizējo, no melniem ķieģeļiem celto teātra ēku kā postmodernu un daudzfunkcionālu veidojumu projektēja Venēcijas arhitekts Renato Rizzi, un tās celtniecība ilga no 2011. līdz 2014. gadam. Apjomīgās būves centrā joprojām atrodas grandioza zāle ar Elizabetes teātrim raksturīgām koka galerijām, bet tagad tā ir aprīkota ar vismodernākajām tehnoloģijām, transformējamu skatuves platformu un paceļamu jumtu. Deviņdesmit tonnu smagā jumta konstrukcija, kas bez trokšņa paceļas trīs minūšu laikā, dod iespēju arī šodien izbaudīt renesansē praktizēto spēli dienas gaismā.
Festivāla pasākumu klāsts, kā parasti, ietvēra sevī vairākas sadaļas. Galveno programmu, kas skatāma uz lielās skatuves, veidoja astoņi Polijā, Ķīnā, Horvātijā, Indijā un Krievijā radīti iestudējumi un britu filmas “Makbets” pirmspirmizrāde. Tā saucamā OFF programma sastāvēja no divdesmit četriem eksperimentāliem visu žanru priekšnesumiem, kuros savu izdomu, fantāziju, profesionalitāti, varēšanu, pretenzijas un jaunus izteiksmes meklējumus demonstrēja pagaidām mazpazīstami jaunie teatrāļi no dažādām Eiropas valstīm. Visu šo vērienīgo pasākumu ievadīja Gdaņskas universitātes rīkotā ESRA konference “Šekspīrs un Eiropas teātra kultūras: teksta un skatuves (an)atomizācija” un papildināja sarunas ar režisoriem un dažādas meistardarbnīcas.
Vizītes ierobežotais laiks ļāva noskatīties četras pamatprogrammas izrādes, kuras pēdējos gados radījuši režisori ar visai selektīvu pieeju Šekspīra lugām, un nedaudz ielūkoties OFF programmas priekšnesumos, kas lielākoties balstījās uz atsevišķu Šekspīra motīvu apspēlēm.
Poļu režisors Gžegožs Braļs ar savu neatkārtojamo trupu “Piesn Kozla”, kas radusies kā atzars no slavenās Gardzenices, piedāvāja publikai unikālā stilistikā veidotu iestudējumu “Sala”, kuru varētu postulēt kā savdabīgu parafrāzi par dažām Šekspīra “Vētras” tēmām. Sala izrādē ir metafora vecam, demencē slīgstošam vīram, vārdā Prospero, kurš ir apsēsts ar savām vīzijām, alkām un mānijām, un vētra ir tā, kas notiek viņa galvā. Savos sapņos un ilgās viņš rada pazīstamos lugas tēlus, krāpjas, mānās un nodod tos, un tie visi dzīvo tikai viņā pašā. Divpadsmit gadus Prospero atrodas ieslodzījumā un divpadsmit vokālā polifonijā izdziedātas un tēlainā horeogrāfijā izdejotas muzikālas poēmas veido izrādi. Deviņpadsmit aktieri ar savu kolektīvi magnetizējošo darbošanos uz skatuves it kā uzbur veca, pa pusei prātā jukuša vīra psihes iekšējo bildi, kurā var ieraudzīt to, kas notiek tumšajās spraugās starp cilvēka domām un rīcību.
Gandrīz vai nedalītu publikas un profesionāļu atzinību jau tūlīt pēc izrādes noskatīšanās izpelnījās Zagrebas Jaunatnes teātra iestudējums “Hamlets”, kuru veidojis daudzos prestižos festivālos pazīstams horvātu režisors Olivers Frljičs. No savas pieredzes varu teikt, ka viņa izrādes gandrīz vienmēr ir izaicinošas, provokatīvas, ar strikti iezīmētu tēmas aktualitāti un spēcīgu spēles enerģētiku. Balkānos ikdienas dzīve bez politikas nav iedomājama – to jums atklāti pateiks katrs sabrukušās Dienvidslāvijas iemītnieks –, tādēļ režisora interese visbiežāk centrējas uz mūsdienās praktizētajām varas spēlēm un slēptajām varas iegūšanas un noturēšanas metodēm. Amfiteātra vidū pie plastmasas traukiem klāta galda sēž deviņi aktieri – astoņi tumšos uzvalkos vai T-kreklos tērpti vīrieši un viena paplukušā vakarkleitā ģērbta sieviete. Galms piemin aizgājušā bosa nāvi un uzsauc tostus nākamajam. Vecais Hamlets ir miris, un viņa vietu pie Ģertrūdes sāniem ieņem mafiozais tēvocis Klaudijs, bet jaunais Hamlets, skaidri apzinoties, ko tas viņam maksās, stūrgalvīgi atsakās iesaistīties viņu spēlēs. Lugas traktējumā ir daudz negaidītu, pat šokējošu darbības pavērsienu, bet tie visi ir mākslinieciski nevainojami pamatoti tēlu rīcības iekšējā loģikā, jo izrāde būtībā ir viens nepārtraukts bēru rituāls, kurā Šekspīra ainas režisors kārto pēc saviem apsvērumiem. Patiesas mīlestības neiespējamība šajā vidē liek Hamletam nožņaugt Ofēliju un Ģertrūdei nogalināt savu dēlu. Ja indivīds neiekļaujas varas turētāju diktētajos noteikumos, tad šī sabiedrība viņu vienkārši iznīcina un viena Hamleta bēru mielasts nenovēršami pārvēršas otra Hamleta bērēs. Nežēlīga, bet ļoti precīzi formulēta mūsdienu politiskās dzīves dialektika, kas veikli slēpjas aiz šodienas cilvēku nespējas vai negribēšanas domāt tālāk par savām ikdienas rūpītēm un prieciņiem.
