Šekspīrs citas pasaules acīm 1
Turpinām teātra kritiķa un zinātnieka Normunda Akota rakstu par šovasar redzēto Gdaņskas Šekspīra festivālā, kas norisēja no 28. jūlija līdz 6. augustam. Raksta sākumu par forumā redzētajām Šekspīra interpretācijām dažādos Eiropas teātros varējāt lasīt “KZ” 29. augustā. Šoreiz – par vēl divām autora redzētajām festivāla pamatprogrammas izrādēm, ko visdrīzāk varētu ierindot starp Šekspīra lugu adaptācijām citas kultūras ietvaros.
Traģisko stāstu par romiešu karavadoni izrādē “Tits Androniks 2.0” Honkongas “Tang Shu-wing Theatre Studio” centās pasniegt publikai kā organisku radīšanas procesu, kas balstīts uz stingru ansambļa disciplīnu un improvizācijām ar dažādām stāstu stāstīšanas metodēm. Tukša melna skatuve, septiņi krēsli un septiņi aktieri, kas pārstāsta lugas sižetu un papildina to ar ķermeniskām etīdēm, kurās jaušami horeogrāfiski Austrumu cīņas elementi. Izkāpinātās balss modulācijas traģiskajos brīžos un baltās gaismas nomaiņa ar sarkano asiņainajos momentos manai rietumnieciskajai uztverei izskatījās pārāk samākslotas, taču pieļauju, ka ķīnieši par to varētu būt citādos ieskatos un šādā lugas notikumu pārstāstā, kā paši apgalvo, spēj sajust varoņu zemapziņā pulsējošās tumšās enerģijas.
Pilnīgi atšķirīgā pasaules uzlūkojumā un estētikā – kā stāsts par lielo ļaunumu, kurš iemājojis Makbetā, – bija veidots indiešu trupas “Kalyani Kalamandalam” iestudējums “Makbeta spogulis”. Bengāļu režisors, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Santanu Das Šekspīra raganas uz skatuves pārvērta trīs māsās, kas ar tantriskā kulta tumšo rituālu palīdzību izsauc no viņpasaules Makbeta garu un liek tam pārstāstīt savas dzīves traģiskākās norises. Trīs aktrises ietinas krāšņos sari un skatītāju acu priekšā nododas maģiskām rituālām darbībām ar krāsu jaukšanu un triepšanu uz sejas, lai ik pa brīdim pārvērstos par mediatoru kādam no izsauktajiem gariem. Jāteic, ka indiešiem izdevās sniegt visai eksotisku pieredzi, kas ļauj mazliet paļodzīt mūsu uztveres racionālos atbalsta punktus.
Ielūkošanās festivāla OFF programmas aktivitātēs man vienmēr atgādina loteriju: nekad nezini, vinnēsi vai zaudēsi. Radošo meklējumu diapazons un piedāvātie fantāzijas lidojumi šajā segmentā bija pārsteidzoši. Priekšnesumos bez gala tiek miksēti motīvi no dažādām Šekspīra lugām, veidoti ielu hepeningi un leļļu izrādes, Hamlets uzlūkots ar Visocka acīm, “pētīta” Rietumu kultūras nežēlība caur Šekspīra biogrāfiju un darbiem, mainīti varoņu dzimumi un seksuālās orientācijas, uzdoti provocējoši jautājumi, iestudētas puzles tipa komēdijas utt. Daļa no šiem priekšnesumiem acīmredzami satur interesantus ideju aizmetņus, kas prasās pēc nopietna izvērsuma uz skatuves, daļa ir tikai vāji pamatota pretenzija uz oriģinalitāti, bet daļa – patstāvīgi autorizēti iestudējumi, kuru saistība ar Šekspīru vārda tiešā nozīmē ir atomāra.
No pēdējiem viens labs piemērs bija rumāņu dejotājas un mūziķa veidots uzvedums “7/7 Dzīves deja septiņos soļos”, kurā, saplūdinot dažādas izteiksmes formas, tiek atainota sievietes dzīve no piedzimšanas līdz nāvei un kurai par iedvesmas avotu ir kalpojis neliels Žaka monologs no lugas “Kā jums tīk”. Turklāt šajos šekspīriskajos eksperimentos labprāt iesaistās arī moderno tehnoloģiju fani, kas festivāla apmeklētājiem bija sagādājuši iespēju 3D simulācijā paviesoties Elsinoras pilī un paklausīties Hamleta un Ofēlijas dialogu vēstules nodošanas ainā. Sajūtas bija aizraujošas.
Šekspīrs jau piekto gadu simteni liek mums uzdot sev pašiem jautājumus, uz kuriem nav un droši vien arī nekad nebūs viennozīmīgas atbildes, jo svarīgākais taču ir šo atbilžu meklēšanas ceļš. Uz tā tiekas un tas vieno visus, kas grib izzināt pasauli, kurā mītam mēs, un pasauli, kura mīt mūsos. Ja jums vasaras vidū gadās būt Gdaņskā, tad ir vērts atcerēties – Šekspīra festivāls ir viena no iespējām uz šī ceļa uzkāpt.
