Šekspīra mērogs 1
Līdzīgi kā pasaulē pastāv operfestivālu vai pilsētu maratonu tūrisms, Šekspīra pētnieki par savu pienākumu uzskata noskatīties visus ģeogrāfiski sasniedzamos, iespēju ziņā pieejamos un interesi aizķerošos Šekspīra iestudējumus. Pateicoties latviešu šekspiroloģes, pagājušajā gadā iznākušās monogrāfijas “Šekspīrs ar Baltijas akcentu” autores Gunas Zeltiņas sniegtajai iedvesmai, arī es nedēļas laikā noskatījos veselus divus “Karaļus Līrus”. Tobrīd vēl tikai ģenerālmēģinājuma stadijā esošo režisora Viestura Kairiša iestudējumu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, un tieši šā iemesla dēļ šo rakstu lūdzu uztvert nevis kā izrādes vērtējumu, drīzāk dalīšanos pieredzē un jaunatklājuma priekā. “Karalis Līrs” šobrīd tiek spēlēts arī uz Lietuvas Krievu drāmas teātra skatuves Viļņā, šīs izrādes režisors ir Jons Vaitkus.
Priekškaram atveroties, lietuviešu iestudējums pārsteidz ar to, ka skatuve ir tukša – nav ne scenogrāfijas, ne rekvizītu, tas ir karaļa galms bez kroņa un troņa. Aktieri, tērpti vienādos miesas krāsas triko, savērpjas murskulī, no kura ik pa brīdim atdalās viens vai otrs lugas varonis.
Kā viens no magnētiem doties uz Viļņu un redzēt šo 2014. gada “Karali Līru” kalpoja arī latviešu teātra pazinējiem labi zināmais Vītauts Anužis – ne tikai izcils aktieris, bet arī lielisks pedagogs: Zelta Skatuves krustu, Lietuvas augstāko skatuves apbalvojumu, viņš 2011. gadā saņēma tieši par skolotāja darbu, kopā ar Veltu Anužieni abi audzināja teātra kursu, kurš tagad veido Liepājas teātra mugurkaulu.
Jona Vaitkus iestudējumā Vītauts Anužis spēlē ar lielu atdevi, pārliecināt par savu karaliskumu, varu un pārākumu viņam nākas vien ar savu ķermeni, skatienu, balss intonāciju. Balss! Tās izmantojums Jona Vaitkus iestudējumā ir vispārsteidzošākais. Aktieri pirmmatērijā atgriežas ne tikai režisora veidotajos kopskatos, bet arī individuālajā tēlojumā, meklējot sava tēla sakni kādā cilvēka dvēseles dziļākā, arhaiskākā slānī – viens dzied rīkles balsī, cits dvēseli ieliek skolotā dziedājumā, ir brīži, kad aktieru kustībās var sazīmēt krupi, pūķi, čūsku. Režisors Jons Vaitkus Līra atklāsmē iet atpakaļ uz pasaules radīšanu, mitoloģisko slāni, un tas ir slānis, kas, piemēram, Raiņa veiktajā “Karaļa Līra” tulkojumā ir vienkārši atmests, nelatviskojot un izlaižot ķeltu mitoloģisko tēlu klātbūtni (piemēram, lugā ir epizode, kurā muļķa Toms uzskaita dēmonus, kas iemājojuši Glosterā). Šī ir Šekspīra iestudēšanas vēsturē jau bijusi karaļa Līra interpretācija, taču tā varētu iedvesmot arī Lietuvas Krievu drāmas teātra izrādē saskatīt karali Līru, kurā iemājojis ķeltu mitoloģijā varas simbols – pūķis. Tas ļauj no jauna skatpunkta palūkoties un rast skaidrojumu – kāpēc varenākais no cilvēkiem tomēr ir tik nesaprātīgs un akls, kad runa ir par cilvēka acīm redzamo – jaunākās meitas Kordēlijas mīlestību. Aizņemts ar varas spēlēm, viņš būtisko ierauga par vēlu: Kordēlija ir jaunava, kura tiek ziedota pūķa dusmām. Teātris lepojas, ka īpaši šim iestudējumam tapis jauns Šekspīra “Karaļa Līra” tulkojums, ko dāvinājis Grigorijs Kružkovs.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī no skatuves skan Borisa Pasternaka reibinoši poētiskais Šekspīra tulkojums, kuru aktieriem arī izdodas pārraidīt skatītāju zālē. Arī Rīgas “Karalī Līrā” Reiņa Dzudzilo scenogrāfija ir minimālistiska, baltās sienas brīžiem liektas kā Šekspīra laika “Globe” amfiteātrī, durvis, caur kurām jāiziet lugas tēliem, brīžiem mudina uzmanību koncentrēt uz aktierspēli. Varenajās un atkailinātajās plaknēs scenogrāfijas lomu drīzāk uzņemas krāšņie Kristas Dzudzilo radītie tērpi. “Līra” darbība pārcelta uz 19. gadsimtu – Viktorijas laiku, tāpēc karalim kroņa vietā ir cilindrs. Ja paskatāmies uz šo vizuālo zīmi no jēgas viedokļa, tad karaļi šajā izrādē ir visi – katrs, kam ir cilindrs, jau ir pa druskai pretendents uz karaļa lomu un arī viņa traģēdiju. Dāmām tie ir krinolīni, kas ar savu nepraktiskumu un kustības ierobežojošo apjomu cilvēku padara par pieminekli savam sociālajam statusam, ne mazāk precīzi sasaucoties ar Šekspīra traģēdijas vēstījumu.
Rīgas Krievu teātra “Karalī Līrā” ir ļoti daudz mūzikas – ir brīži, kad tieši mūzika vairāk veido izrādes noskaņu, virzību nekā Šekspīra teksts. Līdzīgā veidā režisors Viesturs Kairišs mūziku ir izmantojis arī iepriekšējos iestudējumos – “Ugunī un naktī” tas bija Vāgners, “Pērā Gintā” – Grīgs, “Karalī Līrā” tā ir Artura Maskata lieliskā mūzika.
Lugu “Karalis Līrs” Šekspīrs uzraksta 1606. gadā, kad viņam pašam ir 42 gadi. Uz šo faktu izrādes preses relīzē uzmanību vērš Rīgas Krievu teātris, norādot, ka karaļa Līra prototips varētu būt autors pats – tiem laikiem viņš jau vairs nav nekāds jauneklis, turklāt saskaņā ar viņa vispārpieņemto biogrāfiju, Šekspīram arī ir trīs meitas, tiesa, divām jaunākajām, dvīnēm, lugas tapšanas brīdī ir tikai desmit gadu. Režisors Viesturs Kairišs meklē cilvēcisko traģēdiju, vienlaikus samērojot to ar pasaules lielo tekstu mērogiem.
“Karalis Līrs” ir izrāde, kas sākas ar aktieri – karali Līru, intervijā saka režisors, un viņa Līrs ir Jakovs Rafalsons. Tādu karali Līru tik tiešām nebūsiet redzējuši! Jakovs Rafalsons spēlē, nebaidoties spēcīgi izmantot savu paštēlu, personību, temperamentu. Pat vislielākajā ķezā nokļuvis, Rafalsona karalis nezaudē pašironiju, vērīgumu, apsviedīgumu, fantāziju. Kā vienu no izrādes iedvesmas avotiem Viesturs Kairišs nosauc savu novadnieku – Daugavpilī dzimušo Solomonu Mihoelsu jeb Šloimi Vovsi. Daugavpilī Mihoelss pavadīja gan tikai bērnību, ģimene pārceļas uz Rīgu, un, izstudējis jurisprudenci Pēterburgā, 1920. gadā Mihoelss pārceļas uz Maskavu, lai kļūtu par aktieri. Un tieši “Karalis Līrs” Maskavas Valsts ebreju teātrī 1935. gadā atzīts par lomu, ar ko Mihoelss savu vārdu ierakstījis pasaules teātra vēsturē.
Ja mēs arī Jakova Rafalsona īpatnajā runas veidā meklējam ebrejisko, proti – līdzību ar Mihoelsa sniegto iedvesmu –, droši vien kādas paralēles starp Šekspīra rakstīto un Bībeles mērogiem varam atrast – Jeremijas raudu dziesma, Ījaba ciešanas, Jūdas nodevība ar skūpstu (izrādē Glosteram acis tiek nevis izspiestas, bet izskūpstītas).
Viesturs Kairišs kā režisors ir interesants tieši ar to, ka visi viņa iestudējumi veido kādu mītisku ceļojumu cauri pasaules lielajiem tekstiem, personībām, tām sasaucoties, radot aizvien jaunas nozīmes. Uzaicinot izcilu, mērogos strādājošu meistaru komandu, režisoram izdevies arī šoreiz “Karaļa Līra” iestudējumā teātrim atgriezt rituāla vietas nozīmi un saglabāt Šekspīra uzrakstītos mērogus.
