Karš viņai ļoti nepatika 0
Lenija nebija politiķe, savā ziņā tikai parasta tā laika vāciete. Sākoties karam, viņa mazliet pasvārstījās starp medicīnas māsu kursiem un Gēbelsa piedāvāto darbu saistībā ar “pretteroristisko operāciju” atspoguļošanu, izvēloties pēdējo, un kopā ar nelielu filmēšanas grupu jau 1939. gada 8. septembrī devās uz nule iekaroto Poliju.
Un tur viņa acumirklī ieraudzīja kara nepievilcīgo fizionomiju. No tā, gluži nemanot, kā to apliecina tā laika fotogrāfijas, izmainījās arī viņas pašas seja, un tāda viņai nekad nav bijusi – ne iepriekš, ne vēlāk. Lenija atgriezās Berlīnē un vairs jau tikai pēc kara vienu reizi viesojās Varšavā – kā skatītāja uzvarai veltītajā parādē.
Savām acīm redzot, kā iznīcina veselu poļu ciematu ar visiem tā iedzīvotājiem, viņa atteicās turpināt šo darbu. Tas vienlaikus nozīmēja arī karjeras beigas un jebkādu citu viņas projektu finansēšanu. Ap viņu izveidojās liels tukšums, un kā režisore viņa dzīvoja absolūtā bezdarbībā. Tiesa, ilgi viņa tā nespēja, tāpēc sadūšojās tomēr izlīgt ar Hitleru un Gēbelsu, taču viņiem kaut kā jau bija pārgājusi kāre sadarboties. Pašiem bija nobriedušas citas nopietnas problēmas.
1944. gada 30. martā Lenija pēdējo reizi satikās ar Hitleru viņa Berghofas rezidencē. Tā gada vasarā nomira Lenijas tēvs, bet austrumu frontē krita brālis Haincs, kuram gan it kā bija atbrīvojums no dienesta, taču denunciācijas rezultātā par to, ka viņš pircis gaļu melnajā tirgū un izplatījis sakāvnieciskas runas, mobilizēts un aizsūtīts uz soda jeb faktiski nāvinieku bataljonu.
Pēckara vajāšana
Pēc kara Leniju pratināja visi, kuri vien tika klāt, tostarp arī padomju pretizlūkošanas “speci”. Nācās iziet cauri tiesu procesiem, uzklausīt bijušo kolēģu apmelojumus, izjust reālu publisko kaunināšanu.
1945. gada 6. jūnijā (daži avoti pauž, ka jau aprīļa beigās; viņa pati to nekad nav precizējusi) Leniju arestēja, apsūdzot sadarbībā ar nacismu. Visi viņas iepriekšējie nopelni kļuva par pamatu aizvien jaunām apsūdzībām. Tajā gadījumā, ja Lenija būtu nožēlojusi savus grēkus, kā to darīja daudzi citi, viņas dzīve būtu veidojusies citādi. Taču viņa līdz mūža pēdējiem mirkļiem nesatricināmi ticēja savai nevainībai. Vai arī tik ļoti gribēja ticēt, ka noticēja arī. Iespējams, to var arī saprast, jo tobrīd viņa bija sava režisores potenciāla visaugstākajā punktā, un varētu tikai strādāt, strādāt un strādāt. Bet te – kaklā uzkārts fašisma propagandētājas zīmogs.
Pētnieki pauž, ka Leniju kā cilvēku izglāba viņas dzelzs griba, patiešām – tā pati, ko tik ļoti propagandēja fašisti. Viņa neļāvās izmisumam arī tad, kad jau šķita, ka visi ceļi nogriezti. 1947. gada jūnijā Lenija iegūla psihiatriskajā klīnikā Freiburgā (visdrīzāk, racionālu apsvērumu dēļ), kur pavadīja divus gadus. Drīz pēc tā viņa oficiāli izšķīrās no Petera. 1948. gada decembrī Lenija Vilingenē pirmo reizi izgāja tā dēvēto denacifikācijas procesu, kurā viņu attaisnoja.
1949. gada 1. maijā žurnāls “Review” publicēja Lenijai veltītiem pārmetumiem pārpilnu rakstu saistībā ar to, ka viņa kādas savas filmas uzņemšanai piesaistījusi čigānus no Maksglanas nometnes. 1949. gada jūlijā notika otrs denacifikācijas process, kurā Leniju atkal attaisnoja. Tajā pašā gadā viņa uzvarēja arī tiesas prāvā pret žurnālu “Review” saistībā ar minētajā publikācijā pausto ziņu atsaukšanu. Savukārt 1950. gada sākumā notika Lenijas trešais denacifikācijas process, kurā viņu atzina vienkārši par “līdzgājēju”. Lai arī tiesa Leniju attaisnoja, tomēr kopumā viņai trīs gadus nācās pavadīt nometnēs.
Bet ar to viņas vajāšana nebeidzās. Londonā pat žurnālisti demonstrēja nievājošu attieksmi. Viens viņai sauca: “Es nevaru paspiest jūsu asiņaino roku!” Cits kliedza: “Kāpēc jūs nenogalinājāt Hitleru?!” Uzzinot, ka Lenija uzaicināta uz kādu no kinofestivāliem ASV, Amerikas Ebreju kongress uzstājās ar skaļiem protestiem, pieprasot, lai, piemēram, Glorija Svensone un Frensiss Kopola atsakās piedalīties festivālā, ja tur būs arī Lenija. Par godu Svensonei jāpiebilst, ka viņas atbilde bija lakoniska un noliedzoša: “Hitlers jau sen ir miris.” Ne Svensone, ne Kopola neļāva ebreju kopienām sevi iebiedēt, festivāls notika ar viņu un Lenijas piedalīšanos un ritēja itin sekmīgi.
1951. gada 21. novembrī Romā jau notika Lenijas filmas “Zilā gaisma” jaunās montāžas un skaņas versijas pirmizrāde.
