Personīgās zaudējošās uzvaras 0
21 gadu Lenija nodzīvoja visstingrākajā vecāku uzraudzībā, un, ja 15 gadu vecumā bija pilnībā pārliecināta par to, ka bērni dzimst no bučošanās, un krūšu palielināšanai zem blūzītes bāza zeķes, tad jau burtiski pēc dažiem gadiem viņā neprātīgi iemīlējās gan vienaudži, gan jau nobrieduši, dzīvē noteiktus panākumus guvuši vīrieši.
Reiz jaunībā, gluži nejauši iegriezusies kādā skaistumkonkursā, Lenija izpelnījās otro vietu. Turklāt pirmā vieta, šķiet, jau pirms konkursa rīkošanas bija piešķirta speciāli uzaicinātai tā laika kinozvaigznei. Taču negaidītā Lenijas triumfa dēļ kinozvaigznei netika tik daudz uzmanības kā Lenijai. Kopš tā brīža Lenijas pielūdzēju pulks pieauga ar katru dienu. 30. gados Lenija bija tik ļoti populāra un skaista, ka, kā jau tas bieži dzīvē notiek, vīrieši no viņas vienkārši baidījās, jo, šķiet, jābūt krietni vien nenormālam, lai sadūšotos uzsākt romānu ar tādu sievišķi.
Mēļo, ka sievietes mīlot ar ausīm. Kā izteikti mākslinieciska, pat zināmā mērā eksaltēta sieviete, Lenija uzticējās tikai savām sajūtām, tāpēc bieži vien iemīlējās, kā mēdz teikt, no pirmā acu uzmetiena. Piemēram, vētrainajā un īsajā romānā ar amerikāņu vieglatlētu Glenu Morisu, kurš bija 10 gadus jaunāks par viņu, viss noticis tieši pēc viena šāda acu uzmetiena, sastopoties stadionā.
Ar vieglatlētiku Glens vispār bija sācis nodarboties tikai divus gadus pirms olimpiādes. 1936. gada aprīlī viņš uzvarēja savās pirmajās sacensībās, uzreiz uzstādot jaunu ASV rekordu (7575 punkti), bet jūnijā uzvarēja pirmsolimpiskajās sacensībās, jau uzstādot pasaules rekordu (7880 punkti). Berlīnē viņš kļuva par olimpisko čempionu, nopelnot 7900 punktus un uzstādot jaunu pasaules rekordu, kas, cita starpā, noturējās nepārspēts līdz 1950. gadam.
Desmitcīņa tradicionāli skaitās viena no prestižākajām sporta disciplīnām (atlētu atlēti). Tieši tāpēc arī nav jābrīnās, ka tieši Glenam filmā “Olimpija” veltīta tik liela uzmanība. Uz goda pjedestāla nostājās vēl divi amerikāņi – Klarks un Pārkers. Vācietis Hūbers palika ceturtais. Apbalvošanas ceremonijas laikā jau sāka krēslot, un tas neļāva nofilmēt medaļu pasniegšanu. Lenija atmiņu grāmatā vēsta, ka pēc tā Glens nokāpis no pjedestāla, pats pienācis pie viņas, saņēmis apsveikumu, bet tad pēkšņi satvēris viņu skavās, atradis spraugu viņas blūzītē un kaismīgi noskūpstījis tieši uz krūtīm. Visu stadionā esošo klātbūtnē (tas nav nofilmēts)! Kaut kāds ārprātīgais, patiešām, nodomājusi Lenija un acumirklī izlēmusi ar viņu vairs ne tikai nesarunāties, bet pat nerādīties tuvumā.
Taču darbs ir darbs, vai ne? Tā dēļ dažkārt var paveikt arī visneiedomājamāko. Vārdu sakot, vēl viņiem nācās sastapties, un, lai arī Lenija patiešām vairījās no Glena, tomēr vienlaikus skaidri apjauta, ka jau ir neglābjami iemīlējusies. Vēl vairāk – viņa skaidri apzinājās, ka viņam drīz tāpat jāatgriežas ASV, un viņa nevēlējās pārdzīvot kārtējās ciešanas un vilšanos. Bet…
Kad faktiski jau visi sportisti pēc olimpiādes bija aizbraukuši mājās, Lenija pēkšņi atskārta, ka viņai nav neviena vērā ņemama kadra no desmitcīņnieku pēdējās disciplīnas – 1500 metru skrējiena. To varētu uzskatīt arī par nolaidību, tāpēc tā nedrīkst palikt. Noskaidrojās, ka laimīgas nejaušības dēļ amerikāņu sportisti vēl nav aizceļojuši pāri okeānam, bet gan devušies uz sacensībām Zviedrijā. Tas taču itin nemaz nav tālu… Pēc sazvanīšanās Glens acumirklī piekrita atkārtot filmēšanu. Tostarp sirdī abiem jau visa patiesība bija gluži skaidra. Satiekoties lidostā, nācās apvaldīt emocijas, lai klātesošie neko nenojaustu. Vārdu sakot, Lenija pilnībā pazaudēja galvu, vēlāk atzīstot, ka tik spēcīgu kaisli piedzīvojusi pirmo reizi. Un tā bija tik liela, ka gandrīz vai nenotika attiecīgā papildu filmēšana. Nebija laika… To īstenoja tikai pēdējā naktī pirms Glena aizbraukšanas, iesaistot vēl arī vācieti Hūberu un čehu Kleinu. Jāatzīst, kadri tādi patiešām mazliet samocīti, pārlieku draudzīgi.
Romāniņš tikpat strauji beidzās. Glens aizbrauca mājās un 1937. gada janvārī apprecējās ar skolotāju Šarloti Edvardsu, un Lenija atzina, ka šī ziņa viņu patiesi šokējusi. Tiesa, pēc četriem gadiem gan Glena laulība izjuka, taču tas jau bija laiks, kad tādas ziņas faktiski nevienu lāga neinteresēja, tostarp arī Leniju. Bija sācies karš.
Katrā ziņā Glenam olimpiāde kļuva par viņa mūža augstāko punktu. Šīs slavas iespaidā viņu gan vēl uzaicināja nospēlēt galveno lomu kādā no neskaitāmajām filmām par Tarzānu, kur viņš filmējās kopā ar olimpisko čempioni peldēšanā Eleonoru Holmu, taču filma “Tarzāna atriebība” sanāca gaužām vāja, turklāt Glens izrādījās pilnībā bezcerīgs aktieris. Tad viņš kādu laiku strādāja apdrošināšanas uzņēmumā, sākoties karam, iestājās flotes dienestā, piedalījās reālās kaujās, guva kontūziju, kas vēlāk iespaidoja visu viņa turpmāko dzīvi. Pēc kara Glens kādu laiku strādāja Kalifornijā, kur, kā vēsta grūti pārbaudāmi avoti, pasācis ļauties alkoholam un narkotikām. Laika posmā no 1957. līdz 1966. gadam par viņa gaitām absolūti nekas nav zināms. Kā jau pilnībā slims un sagrauts cilvēks, Glens nomira 1973. gada sākumā.
Nākamais “nenormālais” drosminieks bija virsleitnants Peters Jakobs, un Lenijas iepazīšanās ar šo vīrieti kaut kādā ziņā ir līdzīga iepriekš minētā romāna sākumam. Atkal īss acu uzmetiens, atkal mulsums un strauja atskārsme, panika, bažas un vēlme “glābties bēgot”. Un atkal ir tā pati faktiski brutālā uzmācība, kas beigās vainagojas ar panākumiem un absolūtu Lenijas kapitulēšanu.
Viņi iepazinās 1940. gadā filmēšanas laikā, un viņš vēlāk kļuva par viņas vīru. Peters bija Alpu strēlnieku vienības leitnants, atkopās pēc gūtā ievainojuma Austrijā un tostarp paralēli piedalījās filmēšanā kā… kaskadieris. Vēlāk viņš karoja austrumu frontē aiz Polārā loka un Itālijā. Viņi apprecējās 1944. gada 21. martā.
Ārpus filmēšanas Peters izrādīja tik apskaužami ietiepīgu uzņēmību, ka tieši tas arī piespieda Leniju kapitulēt. Viņš vārda vistiešākajā nozīmē neatkāpās no Lenijas istabiņas durvīm un, tikai ieraugot tajās vismazāko šķirbiņu, acumirklī pamanījās burtiski ar varu iespraukties iekšā. Memuāros Lenija atzinusi, ka neviens nekad nav viņu mīlējis tik kvēli un kaislīgi. Un tas bija priekšnosacījums lielajai mīlai jeb, kā Lenija pati atzinusi, viņas pilnībā jaunas dzīves uzsākšanai. Vēlāk Peteram kara laikā bija krietni vien dīvains dienests, kas ļāva viņam regulāri apciemot iemīļoto faktiski jebkurā vietā Eiropā. Lai arī viņu oficiālā kopdzīve nebija īpaši ilga, arī pēc šķiršanās viņi palika labi draugi un īpaši grūtos mirkļos Peters vienmēr atradās Lenijai līdzās.
Tiesa, jau 100 gadu vecumā kādā kārtējā intervijā, atbildot jautājumam par to, kāpēc viņai tomēr nav neviena bērna, Lenija atbildēja: “Tāpēc, ka man tā arī neizdevās sastapt vīrieti, no kura es gribētu bērnu.”
