Un nekāda naida 0
Šķiet, nebūs lieki piebilst, ka vēl joprojām lielākā daļa ļaužu, kuri turpina pārmest Lenijai “nacistiskās estētikas” slavinājumu divās filmās, kas uzņemtas pirmskara Vācijā un vēsta par to, nekad nav vispār noskatījušies ne “Gribas triumfu”, ne “Olimpiju”. Visdrīzāk, viņi redzējuši tikai filmu reklāmas “rullīšus”, kuros galvenokārt figurē tie kombinētie kadri, kuriem atbilstoši Lenijas iecerei būtu jāsimbolizē, piemēram, senatnes olimpisko spēļu pārmantotība. Šī savdabīgā montāžas vieta kopumā aizņem ne vairāk par 2% no kopējās filmas hronometrāžas, un jau tūlīt pēc tās kaut kur gluži maliņā nobīdās apziņa par to, ka šī filma uzņemta pirms vismaz 70 gadiem, un jau līdz pašām beigām neatstāj sajūta, ka skatāmies pilnībā normālu un mūsdienīgu filmu par visnotaļ mūsdienīgām sporta sacīkstēm.
Un būtībā jau mūsdienu sporta reportāžās ir tieši tā pati estētika, ko arī varētu dēvēt par “nacistisku”: ir atkailināta natūra, ir griba un vēlme būt vislabākajam, tostarp arī spēka un pārsvara demonstrācija un viss pārējais. Vienalga, rādi, kuru nāciju vēlies – amerikāņus, krievus, japāņus, angļus un tos pašus vāciešus. Filmas par olimpiskajām spēlēm, kas patiešām ir fantastisks un unikāls notikums, vienmēr ir aizraujošas, epohālas, monumentālas, tikai šajā gadījumā runa ir par to, ka pirmā to tā parādīja tieši Lenija.
Tostarp patiesības labad jāpiebilst, ka kritiķu nekad nav trūcis arī to cilvēku saimē, kuri atšķirībā no pamatmasas tomēr ir noskatījušies, piemēram, Lenijas filmu “Olimpija”, turklāt ļoti vērīgi un rūpīgi. Un, kā pauduši citi pētnieki, pret Leniju labvēlīgi noskaņoti, šo iepriekšminēto kritiķu attieksmi varot labi saprast. Raugi, filmā “Olimpija” absolūti nav itin nekāda ienaida. Ne pret ko un ne pret vienu. Nav viegli dokumentālajā kino sasniegt tādu attieksmi, un, visdrīzāk, tieši to Lenijai nespēj piedot nelabvēļi, proti, ka patiesībā viņa “nav nostājusies nevienā pusē”.
Filmu neredzējušajiem var paskaidrot, ka tajā, piemēram, ir kadri, kur redzams, kā nēģerzellis Džonsons no ASV augstlēkšanā pārvar 203 centimetru augstumu un – viss stadions aplaudē. Vai pirms izšķirošā ungāru sportistes lēciena, kad iepriekš nesekmīgi bijuši anglietes un vācietes mēģinājumi, lielais stadions vispirms sēž, aizturējis elpu, bet tad uzsprāgst ovācijās. Vai arī no visiem skaļruņiem skanošā franču himna “Marseljēza” – par godu franču uzvarai 100 kilometru velobraucienā. Vai pa visu ekrānu plīvojošs amerikāņu karogs – pēc sacensībām kārtslēkšanā, desmitcīņā un vēl kādu reizi. Un nevienam nerodas aizdomas vai pat pārsteigums, kad baltā uniformā tērpti pasākuma apkalpotāji maratonskrējiena finišā uztver bezspēkā krītošu tumšādaino atlētu, apsedz viņa plecus ar segu un uz rokām nones no skrejceļa. Bet apkalpotājiem, raugi, uz rokas visiem ir standarta apsēji ar svastiku…
Lai arī vēlāk viņa to noliegusi, taču laikam jau tas ir neapstrīdams fakts: patmīlīgā un itin sievišķīgi vieglprātīgā Lenija pati “uzprasījās” uz vairāk vai mazāk tuvām attiecībām ar Hitleru, Gēbelsu un citām nacionālsociālistu bonzām. Tiesa, visdrīzāk, bez absolūti tīriem karjeras attīstības nolūkiem tur nekā cita patiešām nebija. Iespējams, viņa tajā laikā vēl nespēja adekvāti novērtēt to, ka viņas pamata ideāls – karjera un māksla – absolūti bez jebkāda politikas piemaisījuma būtībā nav iespējams. Nekad un nekur. Tostarp arī mūsdienās.
