Berlīnes olimpiāde kinolentē 0
Lenija pati par savu augstāko kinokarjeras virsotni uzskatīja filmu par 1936. gada Olimpiskajām spēlēm Berlīnē. “Olimpija” patiešām ir apjomīga filma – abas daļas kopumā 3,5 stundu garumā. Neierobežota budžeta apstākļos, strādājot kopā ar lieliskiem profesionāļiem, ar neparasti lielu iedvesmojumu un izdomu, viņi visi kopā Lenijas virsvadībā spēja paveikt, iespējams, vēl joprojām nepārspētu sporta tematikai veltītu un varbūt vispār dokumentālā kino paraugu. Lenija pati teikusi: “Ar šo filmu mēs visi vēlējāmies pateikt jaunu vārdu kinodokumentālistikā, un tas nozīmēja nepārtrauktus eksperimentus ar tehniku.”
Kopumā nofilmēti vismaz 400 kilometri kinofilmas, savukārt montāža ilga aptuveni pusotru gadu. Vajadzīgo kadru atlasi Lenija neuzticēja nevienam citam. Viņa pati dienām un naktīm, iztiekot bez izejamām un svētku dienām, eksperimentēja ar kadru pārlīmēšanu tik ilgi, kamēr beidzot pašai iepatikās izvēlētā secība.
Filmējot kārtslēcējus, Lenija lika tieši stadionā ierīkot īpašas bedres, lai varētu atlētus efektīgi parādīt debesu fonā. Lai iespaidīgāk nofilmētu notikumus sprinta distancē, Lenija pirmo reizi izdomāja katapultēt kameru vienlaikus ar starta šāvienu. Skatiem no augšas viņa izmantoja dirižabļus un gaisa balonus ar tajos ierīkotām mazām kamerām. Daiļlēkšanu ūdenī viņa filmēja ar trim kamerām: viena no augšas, otra – arī pirmo reizi kino vēsturē – zem ūdens, bet trešā no sāniem – turklāt tā filmēja dažādos ātrumos. Savukārt montāžā, laižot filmu atpakaļgaitā, mainot ritmu un pakāpeniski to samazinot, Lenija sasniedza fantastiski lielisku cilvēku augumu it kā lidināšanos gaisā.
Filmu “Olimpija” pirmo reizi demonstrēja 1938. gadā – starp citu: tikai mēnesi pēc Austrijas pievienošanas Trešajam reiham – un to uzņēma sajūsmā, piešķirot gan nacionālo prēmiju, gan balvas Zviedrijā un Grieķijā, kā arī “Zelta lauvu” Venēcijas kinofestivālā, kur, cita starpā, “Olimpija” apsteidza Volta Disneja “Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus” un Marsela Karnē “Miglaino krastmalu”.
1939. gadā “Olimpijai” piešķīra Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) zelta medaļu. Jau pēc kara, 1948. gadā, filmu apbalvoja ar Olimpisko diplomu kinofestivālā Lozannā. 1949. gadā Somijas olimpiskās komitejas prezidents piedāvāja Lenijai veidot filmu par 1952. gada olimpiskajām spēlēm Helsinkos. Neskatoties uz plašajām perspektīvām, ko viņai pavērtu šis darbs izstumtības apstākļos, Lenija tomēr atteicās no piedāvājuma. Viņa paskaidroja: “Es labi apzinājos, ka nespēšu pārspēt to, ko paveicu “Olimpijā”, bet filmēt kaut ko vājāku vienkārši negribēju.”
Līdz pat mūža galam Lenija nenogurstoši uzsvēra, ka tajā laikā absolūti nav domājusi par kaut kādu īpašu sadarbošanos ar nacistisko režīmu, bet tikai un vienīgi par savu profesionālo veikumu. Mūsdienu pētnieki un vērtētāji pauduši, ja, piemēram, šodien Lenija apņemtos uztaisīt sieviešu biksīšu ieliktnīšu reklāmu, viņa ar savu attieksmi pret darbu vispirms izveidotu apjoma ziņā itin pagaru filmu, toties pēc tās noskatīšanās jau nākamajā dienā būtu ļoti grūti veikalos iegādāties ieliktnīšus, jo tie visi acumirklī būtu pārdoti. Iespējams, tieši to arī mākslā dēvē par talantu. Katrā ziņā Lenijas filma “Olimpija” joprojām gluži oficiāli ierindojas pasaules labāko kinodarbu pirmajā desmitniekā.
Par “Gribas triumfu” mēdz izteikties arī kā par ne gluži dokumentālu, bet gan teju vai spēlfilmu. Tas gan nevarētu būt tiesa, jo atliek tikai pavērot citus tā laikposma fotodokumentus, kuriem ar Lenijas filmu nav nekādas saistības, un tur vērojams lielā mērā tieši tas pats, tikai, tā sakot, citos rakursos. Grib to kāds atzīt vai negrib, bet ir skaidrs, ka “Gribas triumfā” Lenija sev raksturīgajā pamatīgumā vienkārši spīdoši atspoguļojusi to, ko redzēja visapkārt. Turklāt tas ir tieši tas, ko redzēja arī citi, un ne tikai Vācijā.
Tikai pēc kara iestājās masveidīga sabiedrības atžirgšana, kad miljoniem cilvēku it kā iebelza sev pa pieri, saucot: “Kā tad tā? Nevar būt, ka tie bijām mēs! Nē, tā ir viņa, Rīfenštāle! Tieši viņa visus savaldzināja, nohipnotizēja, piespieda mūs šaut gaisā roku un piešķirt viņai pašai prēmijas!” Un, piemēram, tie paši franči, kuri 1937. gadā, kājās piecēlušies, dedzīgi aplaudēja “Gribas triumfam” un 1939. gadā kopā ar angļiem mierīgi atdeva Hitleram čehoslovāku aizsardzības rūpniecību, bet vēlāk no Mažino līnijas noraudzījās, kā tur tapušie tanki saraustīja gabalos sabiedroto Poliju, un tad šie paši tanki iedzina jūrā angļus pie Dankirkes, bet 1941. gadā spēja aizkļūt līdz pat Maskavai, lūk, šie franči 1945. gadā pēkšņi kļuva par Lenijas vajātājiem.
Lenija patiešām nesaprata: kāpēc viņu vaino tieksmē kinolentē iemūžināt vēstures notikumus, kāpēc viņai vēlētos aizliegt būt par sava laikmeta pārdzīvojumu aculiecinieku? Piedzimšanas laiku tāpat kā valsti cilvēkbērnam nav lemts pašam izvēlēties. Par ko viņai šajā gadījumā būtu jānožēlo grēki? Pilnībā nepārprotami pierādīts, ka viņa nav bijusi nacistu partijas rindās, nav rokās ņēmusi ieroci, nevienu nav nogalinājusi.
Protams, publiski nožēlot grēkus tad, kad no tevis to pieprasa, ir savā ziņā ne tikai viegli, bet pat visnotaļ izdevīgi, sak, atšūsies un piedos. Un, ja Lenija savā iedabā būtu konformiste, viņa to jau sen būtu izdarījusi – līdzīgi tam, kā to izdarīja daudzi viņas kolēģi, tādējādi saglabājot iespēju turpināt savu karjeru citas varas paspārnē. Taču Lenijas allaž visaugstākajā godā turētā brīvības apziņa un pašlepnums nepieļāva šādu nelietīgu mānīšanos. Tiesa, pašās mūža beigās Lenija tomēr atzinās, ka vienīgais, ko viņa patiešām nožēlo, ir tas, ka “savā dzīvē sastapos ar Hitleru”…
