Hitlera mākslas koncepts 0
Saistībā ar Lenijas skumjā laikabiedra Hitlera attieksmi pret mākslu un ideoloģiju ir vērts vēl mazliet pie tās pakavēties. Zināms, ka Hitlers bija noteicis trīs galvenos iekšējos reiha ienaidniekus: strādnieku kustība, žīdi un baznīca. Pirmie divi nav nekādā saistībā ar šā materiāla tēmu, taču trešajam tāda ir. Hitlers allaž draudēja, ka iznīcinās jebkuru, kurš sadomāsies stāties viņam ceļā, tāpēc arī baznīca (kristiešu tātad) kā gluži konkrēts morālais spēks, kas stājās pretim Hitleram, bija pakļaujama iznīcināšanai. Un viņš patiešām nesaudzīgi izrēķinājās ar ikvienu garīdznieku, kurš atļāvās savos sprediķos bilst kaut ko pret jebkādu viņa iniciatīvu. Tādējādi nometnēs nokļuva tūkstošiem garīdznieku, un viņu dzīve tur nebija viegla.
Taču vienlaikus Hitlers atšķirībā, piemēram, no boļševikiem sākumlaika padomijā atzina arī baznīcas noderību. Taču ar nosacījumu, ka tā piesliesies valstij un pārtrauks pretstāvi nacismam. Tam bija konkrēta jēga: baznīca savos tūkstošgadēs noslīpētajos rituālos, mūzikā, arhitektūrā bija estētiski pievilcīga nolūkā iedarboties uz draudzes locekļu apziņu jeb faktiski zemapziņu ar “ideoloģiski pareizi ievirzītām runām”. Ja tādu spēku padarītu paklausīgu un dabūtu savā pusē, nacismam no tā būtu tikai labums.
Un vēl Hitlers bija negatīvi noskaņots pret kristietību tieši tās proponētā vājas gribas un beziniciatīvas cilvēka ideāla dēļ. Viņam labpatika kaut kas izlēmīgāks. Piemēram, samuraju ideja par došanos nāvē imperatora vārdā. Tostarp viņam nepatika arī islāms, lai gan tajā vislabāk viņam simpatizēja visa veida džihāda jeb tātad nesaudzīgas svētās cīņas ar neticīgajiem ideja.
Vārdu sakot, Hitleram bija vajadzīgs režisors, kurš spētu visas partijas vajadzības nokārtot eleganti, nevis uzbāzīgi un aprobežoti, kā to bija paradusi darīt nacistiskā prese, ko saprata arī pati Trešā reiha vadība. Hitlers nepārvarami alka, lai nacionālsociālisma nesatricināmi pareizās idejas cilvēku galvās iegulst it kā pašas – tikai noskatoties precīzi nofilmētus un samontētus kinokadrus možu maršu ritmu pavadījumā.
Lūk, un tieši tas arī bija Lenijas “pārbaudes” darbā. Hitlers acumirklī to uztvēra, tāpēc nekavējoties uzticēja viņai ļoti atbildīgu darbu – lielas dokumentālās filmas uzņemšanu par grandiozo nacistu partijas saietu, kas notika speciāli šim notikumam uzceltajā stadionā Nirnbergā 1934. gadā no 4. līdz 10. septembrim. Lenijai piešķīra neierobežotus līdzekļus, kā nolūkā vienkārši iesaldēja visu citu Vācijā jau uzsākto filmu finansēšanu.
Lenijas komandā bija 120 (daži avoti vēsta, ka pat vismaz 170) darbinieku: 36 operatori, 80 palīgi un tamlīdzīgi. Kameras nostiprināja uz augstākajiem namiem, pacēla gaisā dirižabļos, pašu fīreru efekta pastiprināšanas nolūkā filmēja dažādos rakursos no apakšas, no speciāli šim nolūkam izraktām akām, kā arī no īpašiem paceļamajiem krāniem un kustībā no automobiļiem, kas pārvietojās pa speciāli filmēšanai uzstādītām sliedēm. Vienlaikus vairāki desmiti kameru filmēja pūli, hitlerjūgenda, trieciennieku, jaunu sieviešu, kareivju sejas. Pēc tā visa – rūpīga un labi pārdomāta montāža.
Filmas “Gribas triumfs” būtība un saturs ir gaužām vienkāršs – fīrers un tauta; fīrers ir uzticīgs savai tautai, un tā viņam uztic savu likteni; fīrers ir vienots ar tautu. Pirmizrāde paša Hitlera klātbūtnē notika 1935. gada 28. martā Berlīnes zooloģiskā dārza UFA pilī. Efekts bija grandiozs. Pēc filmas noskatīšanās fīreram sāka ticēt arī tie, kuri vēl bija svārstījušies, – viņam acumirklī uzradās miljoniem jaunu atbalstītāju visā Vācijā. Un ārvalstīs arī.
“Gribas triumfs” saņēma 1934./1935. gada vācu kinoprēmiju, 1935. gadā prēmiju par labāko ārvalstu dokumentālo filmu Venēcijas biennālē un 1937. gadā zelta medaļu Vispasaules izstādē Parīzē. Pēc tā Lenija Vācijā kļuva par sava veida “nacionālo režisoru”. Tāpēc saistībā ar to, kurš būs režisors filmai par 1936. gada Berlīnes olimpiādi, pat neradās neviens lieks jautājums…
Kongresa filmēšanas laikā Lenijai bija 32 gadi: izsmalcināta, augstākā mērā enerģiska, īstena “Vācijas meiteņu savienības” pārstāve. Tiesa, viņa nebija šīs organizācijas locekle, un vispār lielākā daļa vāciešu centās uz turieni nelaist savas meitas, jo parasti no vasaras nometnēm viņas mājās atgriezās stāvoklī… Lenija nebija vēl ne reizi precējusies, lai gan jau vairākkārt bijusi stāvoklī. Visapkārt grozījās gūzma vācu ūbermenšu, un arī Lenijai bija grūti turēties visiem pretim. Tostarp, kā pauž avoti, viens no aktīvākajiem šajā frontē it kā bijis labi zināmais izvirtulis Gēbelss jeb, kā viņu bija iedēvējuši partijas aprindās, “Bābelbergas vaislinieks”.
Lenijai intervijās daudzkārt jautāts: kādas tad īsti bijušas viņas attiecības ar Hitleru, Gēbelsu, Gēringu, Hesu un citiem reiha vadoņiem? Bija vai nebija viņa katra atsevišķi un vienlaikus viņu visu mīļākā? Viņa allaž to noliegusi. Tiesa, viņa gan atzinusi, ka Gēbelss patiešām veicis atsevišķus mēģinājumus ielīst viņas gultā, taču viņa to pārliecinoši noraidījusi, par ko, protams, izpelnījusies ienaidu, uz visiem laikiem saglabājot abpusējas antipātijas.
Un, patiešām: kam gan slaidai dejotājai, sportistei, aktrisei un režisorei būtu vajadzīgs sīkais un kroplīgais Gēbelss vai druknais Gērings? Un pat pats Hitlers! Jo, raugi, viņas apkārtnē allaž neiztrūkstoši spietoja milzīga jauneklīgu, daiļu operatoru, palīgu, virsnieku un tostarp arī uzņēmēju un vispār tā dēvētā sabiedrības krējuma armija. Katrā ziņā Lenija allaž uzsvērusi savu neizmērojamo brīvības, tostarp arī seksuālās, mīlestību. Viņas dzīve to patiešām apliecinājusi.
