Kino pasaules vilinājumi 0
Augšupejas ceļu kinomākslā Lenija uzsāka 1924. gadā tieši kā dejotāja. Savā debijas filmā “Svētais kalns”, kuras režisors bija Arnolds Franks, viņa izpildīja dejotājas Diotimas lomu. Tad sekoja darbs vairākās tā dēvētajās “kalnu filmās” (darbība notiek tikai kalnos), kuru režisors arī bija Franks: “Lielais lēciens”, “Baltais ad Picpalū”, “Vētra virs Monblāna” un citās. Tur Lenija bezbailīgi iekaroja kalnu virsotnes, iztiekot bez nodrošinājuma, riskējot ar dzīvību, pati izpildot arī virkni sarežģītu triku.
1925. gadā Lenija nofilmējās filmā “Ceļš uz spēku un skaistumu”, kas vēstīja par moderno fizisko kultūru. Kopā ar vācu fizkultūriešiem, topošajiem esesiešiem, pavadītais laiks, iespējams, nepalika gluži bez sekām. Pēc filmēšanas laikā notikuša kārtējā meniska savainojuma Leniju nogādāja slimnīcā operēšanai. Tajā laikā viņas pielūdzējs Franks jau rakstīja scenāriju jaunajai filmai, kurā Lenijai bija paredzēta īpaša loma. Tā dēļ Lenija pārtrauca saderināšanos ar savu pirmo līgavaini Otto Froichaimu, pēc ceļgala apārstēšanas nekavējoties metoties filmēšanas un jaunu mīlas dēku gūstā.
1927. gadā Franks sāka filmēt savu kārtējo filmu ar Lenijas piedalīšanos – “Lielais lēciens”, kurā viņas sportiskie talanti jau izpaudās pilnā mērā. Filmēšanā viņa iepazinās ar Hansu Šnēbergeru – galvenās lomas izpildītāju un kinooperatoru, ar kuru nodzīvoja mīlas savienībā nākamos trīs gadus, kas bija viņas personīgais rekords. Taču katrā ziņā tā bija savienība ar nosacījumiem, pietiekami stingriem, jo Lenija strikti cienīja personīgo brīvību, tāpēc – nekādas laulības, bērni, virtuve vai baznīca. Un viņas brīvības izpratne praksē galvenokārt izpaudās tā, ka viņa pati izlēma, ar ko kopā filmēsies, ko filmēs un kuru kādu laiku mīlēs. Tiesa, vēlāk viņa gan pārkāpa šo savu principu – gadījumā ar Peteru Jakobu…
Kādas Franka filmas uzņemšanas laikā vēl bez Lenijas traumām filmēšanas grupu vajāja arī gūzma citu nelaimju, turklāt tik lielā mērā, ka vienubrīd režisors uzskatīja, ka projekts izgāzies, tāpēc slēdza to. Taču Leniju tāds iznākums neapmierināja, un viņa pirmo reizi pati ņēma rokā kinokameru, par saviem līdzekļiem uzfilmēja apmēram 600 metrus kinofilmas, kas beigās arī izglāba filmu. Satriektais Franks sāka pats personīgi apmācīt Leniju gan režisora, gan operatora meistarībā, turklāt viņa paralēli iestājās darbā filmu kopēšanas nodaļā, kur apguva visus attīstīšanas, kopēšanas un filmu montēšanas procesu smalkumus.
Lenijas popularitāte pieauga tik strauji un tik lielā mērā, ka viņa acumirklī izpelnījās citu slavenību skaudību. Piemēram, kādā filmēšanas reizē pati Marlēna Dītriha niknumā vienkārši parādīja Lenijai savu… atkailināto pēcpusi.
