Zem ūdens ir vislabāk 0
Interesanti, ka peldēt Lenija iemācījās piecu gadu vecumā, lai gan viņas pirmā pieredze šajā ziņā varēja kļūt arī par pēdējo. Reiz, vēl tikai mācoties peldēt, Lenija pēkšņi sarijās ūdeni un teju vai noslīka. Viss noticis tik strauji un ātri, ka viņa pat nav paspējusi ne sabīties, ne lāga saprast notikušo. Lūk, un tieši tāpat 72 gadu vecumā Lenija, atkal nenieka nesabīstoties, uzlika mugurā akvalangu, paņēma rokā zemūdens fotokameru un metās okeāna dzīlēs. Turklāt iepriekš, lai gluži oficiāli kļūtu par nirēju, viņa viegli un eleganti apmānīja apmācības instruktoru, savu vecumu samazinot par 20 gadiem.
Nākamo ceturtdaļgadsimtu Lenija ar sev raksturīgo neremdinājumu pētīja zemūdens valstību, spējot baudīt pasauli, iztiekot vispār bez cilvēkiem un vecajiem, bet vienlaikus allaž viegli atsvaidzināmajiem apvainojumiem. Savas dzīves pēdējās trijās desmitgadēs viņa veikusi kopumā aptuveni 2000 (!) ieniršanu. Šā ilggadīgā darba rezultāti atspoguļojušies fotoalbumos “Koraļu dārzi” un “Zemūdens brīnums”, kā arī dokumentālajā filmā “Koraļu paradīze” (arī “Zemūdens iespaidi”). Lenija turpināja niršanu ar zemūdens fotokameru rokā līdz… 97 gadu vecumam!
1987. gadā dienas gaismu ieraudzīja viņas atmiņu grāmata, kuru izdeva 13 valstīs, bet ASV un Japānā šī grāmata kļuva par gada dižpārdokli.
Pētnieki Leniju dēvē par “ļoti seksuālu vecmāmiņu”. Lai arī viņai nebija bērnu un tātad arī nevarēja būt mazbērni, uz īstu vecmāmiņas titulu viņa “nevelk”, tomēr sava cienījamā mūža ilguma dēļ viņu par tādu var dēvēt. Savukārt seksuāla viņa ir tāpēc, ka to apliecina būtībā visa viņas daudzveidīgā daiļrade. Šķiet, tikai tādas sievietes var izrādīties spējīgas savu kārtējo dokumentālo filmu, piemēram, “Āfrikas sapnis”, pabeigt montēt tad, kad jau apritējusi 100. gadskārta.
98 gadu vecumā Lenija nebijās ar vēl padomju laika ražojuma helikopteru lidot virs Āfrikas, vadot filmēšanu šai savai pēdējai filmai. Un, lai viss vēl vairāk tuvinātos izdomātam, fantastiskam sižetam, vajadzēja sagadīties arī tā, ka vecajam helikopteram nolūza viens no vēzekļiem, kā dēļ tas nogāzās zemē no aptuveni 15 metru augstuma. Visi pasažieri nopietni cieta, tostarp arī Lenija salauza vairākas ribas, taču, izārstējusies un sadziedējusi kaulus, viņa turpināja filmēt – tā, it kā nekāda nelaimes gadījuma nebūtu bijis.
1993. gadā, kad Lenijai bija 91 gads, uzņēma viņai veltītu filmu “Brīnišķīgā, šausmīgā Lenijas Rīfenštāles dzīve”. Jāpiebilst, veidotāji toreiz ļoti steidzās, sak, vecmāmiņa tomēr jau stipri vien gados, var arī neizvilkt… Bet, raugi, seksīgā vecmāmiņa pamanījās nodzīvot vēl 10 gadus, tādējādi patiešām gluži reāli pārdzīvojot dažus no tiem, kuri toreiz tik ļoti steidzās.
1995. gada oktobrī Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Leipcigā notika Lenijas filmu retrospekcija. 1998. gadā Potsdamas kinomuzejā atklāja viņai veltītu izstādi. 2001. gadā Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidents Antonio Samarančs Lozannā beidzot fiziski pasniedza Lenijai SOK zelta medaļu, kas viņai oficiāli bija piešķirta jau 1948. gadā. Jāpiebilst, ka tajā pašā 2001. gadā Lenija pirmo reizi apceļoja Krieviju.
Savā 100. dzimšanas dienā 2002. gadā Lenija uzģērba elegantu piegulošu kleitu ar pārdrošu šķēlumu: viņa joprojām spēja piesaistīt apkārtējo skatienus un tricināt sabiedrību. Ar to, kas viņa ir, un ar to, ko viņa spējīga paveikt.
Divas nedēļas pēc savas 101. jubilejas, 2003. gada 8. septembrī, plkst. 22:50 Lenija savā mājā Pīkingā pie Štarnbergas ezera Bavārijā nomira. Klusiņām, miegā, pati savā gultā. Viņa vienkārši kārtējo reizi aizgāja gulēt, taču vairs nepamodās, šķiet, tā arī lāga neiepazīstot to, kas tad īsti ir vecums. Līdz pēdējam mirklim ar viņu kopā bija tikai tajā gadā par viņas oficiālo dzīves biedru beidzot kļuvušais 61 gadu vecais Horsts Ketners. Lenija apglabāta Valdfrīdhofas kapsētā Minhenē.
Lenijai nebija bērnu, un tikai pašā sava fantastiskā mūža nogalē filmā “Sapnis par Āfriku” viņa saistībā ar šo faktu paudusi patiesu nožēlu.
